Publicitātes foto

Ja niķīgā NA nonāks opozīcijā pie Kremļa atbalstītājiem un Šlesera dinozauru bandas – ko tādā gadījumā darīt? Kārļa Streipa komentārs 0

Bija trīs kārtas vajadzīgas, lai 31. maijā Saeimā ievēlētu nākamo Latvijas Valsts prezidentu. Pirmajā un otrajā kārtā rezultāts bija precīzi viens un tas pats – ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam 42 balsis, uzņēmējam Uldim Pīlēnam 25, bet kādreizējai Eiropas Latviešu asociācijas vadītājai Elīnai Pinto – 10 balsis. Par Rinkēviča kungu balsoja viņa pārstāvētā Jaunā Vienotība, kā arī Zaļo un zemnieku savienība. Pīlēna kungs balsis saņēma no sava lolojuma, Apvienotā saraksta, kā arī no Ainara Šlesera pašreizējā politiskā biznesa projekta Latvija pirmajā vietā, bet Pinto kundzei balsis nāca tikai no Progresīvo partijas, kura viņu izvirzīja kā kandidāti.

Reklāma
Reklāma
TV24
“Notiek cepšanās visaugstākajā temperatūrā.” Slaidiņš par to, ka Kremlis kritis histērijā un draud ar triecieniem
Kokteilis
Bez smiekliem neiztikt! Prezidentu šodien uzjautrinājis kāds jaunietis, kurš viņu nosaucis neparastā vārdā
Veselam
Kā saprast, ka jūsu partneris ir toksisks cilvēks? Viņus nodod šīs 9 frāzes 16
Lasīt citas ziņas

Atbilstoši likumam, ja pirmajā kārtā neviens kandidāts nesaņem 51 balsi, tad otrreiz top balsots par tiem pašiem kandidātiem. Iepriekšējā reize, kad tas tā notika, bija 2015. gadā, kad ievēlēts Raimonds Vējonis. Togad bija četri kandidāti, un pirmajos divos balsojumos tie katrs saņēma apmēram tādu pašu balsu daudzumu. Pēc tam no procesa izkrīt kandidāts ar vismazāko balsu skaitu. Pirms astoņiem gadiem tas bija Mārtiņš Bondars, šogad tā bija Elīna Pinto. 2015. gadā galu galā bija vajadzīgas piecas kārtas. Šogad, kad atlikuši bija tikai Edgars Rinkēvičs un Uldis Pīlēns, pēdējais atkal saņēma 25 balsis, bet šoreiz Rinkēviča kungam bija 52 balsis, jeb par vienu vairāk, nekā bija nepieciešams. JV un ZZS šajā gadījumā pievienotas desmit balsis no Progresīvajiem.

Interesantā kārtā Nacionālās apvienības deputāti visos trīs balsojumos nenobalsoja ne par vienu no kandidātiem, arī trešajā kārtā nē. Grūti spriest, vai tas ir tāpēc, ka nacionāļiem netīk jaunievēlētā prezidenta seksuālā orientācija, vai kas cits, bet, ja tas bija domāts kā viltīgs aprēķins, tad acīmredzot nesanāca. Patiesībā manā izpratnē NA tas bija visnotaļ pamatīgs risks, un paskaidrošu kāpēc.

CITI ŠOBRĪD LASA

Zaļo un zemnieku savienības gatavība no sākuma līdz beigām atbalstīt Jaunās Vienotības kandidātu bija nepārprotams signāls, ka pēc sešiem gadiem opozīcijā, ZZS vēlas būt koalīcijā. Tas pats principā ir sakāms par Progresīvajiem, kuri, varam atcerēties, tikai pērn 14. Saeimas vēlēšanās tika pie mandātiem.

Nacionālajai apvienībai pilnīgi noteikti ir alerģija pret liberāli noskaņotajiem Progresīvajiem, un nekāda liela patika tiem pret ZZS galveno ikonu Ventspils pusē arīdzan tiem nav. Šogad pirms valsts prezidenta vēlēšanām atsevišķi NA deputāti skaļi apgalvoja, ka tie nebūs gatavi piedalīties paplašinātā koalīcijā un, ja tai pievienosies viena vai abas no minētajām partijām, tad NA tur nebūs.

Pirmkārt, tas nozīmētu, ka Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājam Rihardam Kolam paietu garām iespēja kļūt par Latvijas jauno ārlietu ministru. Nezinu, vai viņš tā kaut ko vēlas, bet pašreizējā koalīcijā viņš būtu acīmredzams variants.

Bet otrkārt, un tas ir lielāks jautājums, ja Nacionālā apvienība nonāks opozīcijā tikai tāpēc, ka tā ir niķīga attiecībā uz citām partijām, tad tā tur atradīsies kopā ar Kremļa atbalstītājiem no frakcijas Stabilitātei!, kā arī ar Šlesera politisko dinozauru bandu. Ko tādā gadījumā darīt? Vienalga balsot kopā ar koalīciju tajā neesot, vai opozicionāra opozīcijas pēc tā nedarīt? Nacionāļi pērn vēlēšanās saņēma zemāko balsu procentu partijas un tās dažādo priekšteču vēsturē. Man ir aizdomas, ka tai ir visai vecišķs elektorāts, kurš jaunāks nekļūst. Epopeja ap partijas biedru, kurš gribēja čupoties ar sankcijām pakļautu oligarhu, partijai tad nevis nosodot to, bet gan baroties par tiem, kuri tam piesauca uzmanību – tas partijas tradicionālajam elektorātam varētu ne īpaši iet pie sirds.

Reklāma
Reklāma

Attiecībā uz ZZS un viņu Lembergu, viņus ņemt koalīcijā bez atteikšanās no šī kadra arī Jaunajai Vienotībai būs visai liels norijams krupis. Protams, Lembergs, kurš tagad ir smagos noziegumos ne tikai apsūdzēts, bet arī pirmajā tiesas instancē notiesāts, vairs nav tas smagsvars, kāds viņš kādreiz bija. Plus vēl, būs interesanti redzēt, ko ZZS izvirzītu ministru amatiem. Lielie smagsvari no tiem gadiem, kad ZZS bija valdošā partija ar Māri Kučinski priekšgalā, visi kā viens aizgāja no ZZS tad, kad to pameta Zaļā partija, un nonāca Apvienotajā sarakstā. No turienes NA aiziešanas gadījumā Aizsardzības ministrijā varētu atgriezties Raimonds Bergmanis Ināras Mūrnieces vietā. Kučinska kungs jau tagad ir iekšlietu ministrs.

Attiecībā uz valdošo koalīciju, Saeimas priekšsēdētājs vēlēšanu dienā pirms pirmā balsojuma pārkvalificējās par ierindas deputātu, lai uzrunātu kolēģus. Edvards Smiltēns noskaldīja, ka viņa pārstāvētais Apvienotais saraksts nekādi nevar akceptēt domu, ka valsts prezidenta vēlēšanas būtu saistāmas ar kaut kādu politisku tirgošanos. Ja Smiltēna kungs tiešām tam tic, tad tīri jābrīnās, no kurienes šāds naivs tīrradnis ir uzradies. Politikā vienmēr ir tirgošanās, un šis nebūs izņēmuma gadījums.

Debatēs pirms pirmās balsošanas kārtas piedalījās 22 deputāti, tajā skaitā Smiltēna kungs. Savas frakcijas oficiālā viedokļa paušanai pārstāvēja Ainars Latkovskis no JV, Šlesers no LPV, Kaspars Briškens no Progresīvajiem, Edgars Tavars no AS, Aleksejs Rosļikovs no Stabilitātei! un Raivis Dzintars no NA. Visnotaļ acīs no rīta šo sarakstu aplūkojot krita fakts, ka neviens nebija pieteicies runāt zaļo zemnieku vārdā.

Ar laiku sarakstā parādījās lielais pļāpātājs Viktors Valainis. Valaiņa kungs kolēģiem stāstīja, kā patlaban pasaulē ir sarežģīta situācija, Latvijai ir vajadzīgs valsts prezidents, kurš jau no pašas pirmās dienas būs spējīgs darīt savu darbu kvalitatīvi. Deputāts piebilda, ka lēmumu par atbalstāmo kandidātu nebija pieņēmuši tikai ZZS 16 deputāti Saeimā. Nē, arī tapa aptaujāti visi pašvaldību vadītāji, kuri pārstāv minēto partiju, un tie visi kopā nonāca pie pārdomāta un nopietna lēmuma. Un tad Valaiņa kungs nokāpa no tribīnes nepateicis, par kuru kandidātu ZZS bija pārdomāti nolēmusi balsot. Tikai pēc pirmās vēlēšanu kārtas bija skaidrs, ka tas bija Rinkēvičs.

Ārpus frakciju pārstāvjiem Jaunajai Vienotībai un ZZS nekas tālāk nebija sakāms. Klātesošos uzrunāja trīs Progresīvo pārstāvji, kuri aizgūtnēm slavēja Elīnu Pinto. Tāpat četri Apvienotā saraksta kadri skaidroja, kāpēc būtu jābalso konkrēti par Uldi Pīlēnu.

Atlika Šlesera banda. Stabilitātei! deputāti visos trīs balsojumos balsoja pret visiem trim kandidātiem, un debatēs nekas ārpus Rosļikova neviens nepieteicās. Aleksejs Rosļikovs nāca ar patosa pilno domu, ka visiem Saeimas deputātiem būtu bijis jāsanāk kopā ap galdu un jāatrod viens konkrēts kandidāts, par kuru varētu balsot visi deputāti pēc kārtas. Arī tas demonstrēja visnotaļ pamatīgu naivumu no viena deputāta.

Šlesera cilvēki dikti centās nebūt pārāk nepieklājīgi attiecībā uz Edgara Rinkēviča seksuālo orientāciju. Kādreizējā labklājības ministre Ramona Petreviča, piemēram, dikti priecājās par kandidātiem, kuriem ir bērni, jo šie bērni, lūk, viņiem ar laiku pašiem būs savi bērni, un tad tie būs bērnu bērni. Šlesers savā uzrunā kārtējo reizi blēja par “dabiskām ģimenēm” un “kristīgām vērtībām.” Šleseram, kurš savas karjeras laikā ir atkārtoti pierādījis, ka Bībelē atrodamie baušļi, tajā skaitā un īpaši tas, kurā ir teikts, ka melot nevajag, piesaukt kristīgās vērtības ir savdabīgi, lai neteiktu smagāk.

Tāpat arī darīja Mārcis Jencītis, kurš sevi identificēja ar vārdu “mācītājs,” un tad skaidroja, kā iepriekšējā vakarā viņš bija skatījies kandidātu debates televīzijā un nosecinājis, ka tur bija divi liberāli kandidāti un viens konservatīvs kandidāts. Jencītis tālāk apgalvoja, ka Latvijā sabiedrība esot sadalījusies divās daļās. Ir liberāli noskaņotā daļa, kuru, tā skaidroja deputāts, var salīdzināt ar Demokrātu partiju Amerikā. Un ir konservatīvi noskaņotais spārns, kuru var salīdzināt ar republikāņiem. Jencīša kungs acīmredzot nav pamanījis, ka kopš Trampa laikiem Republikāņu partija manā dzimtenē ir zaudējusi pēdējo kripatiņu veselā saprāta. Ja tas ir tas, ar ko Šlesera varza vēlas sevi salīdzināt, tad manis pēc, taču nekādu godu šim negoda pilnajam baram tas nedod. Šlesera cilvēki visi pēc kārtas arī teica, ka ir vajadzīgs tautas vēlēts prezidents. Deputāts Vilis Krištopans apgalvoja, ka tādā gadījumā Elīnai Pinto un Edgaram Rinkēvičam nebūtu nekādas izredzes vispār, bet Uldim Pīlēnam varbūt tādas būtu.

Varu garantēt, ka fakts, ka Edgars Rinkēvičs ir gejs, ārpasaulē piesaistīs milzīgi daudz uzmanības, jo fakts ir tāds, ka šī ir pirmā reize Eiropas Savienības vēsturē, kad par valsts galvu ir ievēlēts LGBT+ kopienas loceklis. Pērn astoņus mēnešus gejs bija viens no diviem kapteiņiem reģentiem sīkajā Sanmarīno. Tur šajā postenī politiķi rotē reizi sešos mēnešos, un tāpēc principā varam teikt, ka Latvija ir pirmā valsts pasaulē, kurā par prezidentu ir ievēlēta homoseksuāla persona, kura šo faktu neslēpj.

No mūsu valsts politiskās sistēmas konteksta raugoties, protams, tā ir viena visai kliedzoša ironija, ņemot vērā faktu, ka šī pati 14. Saeima ir tā, kura ir turpinājusi ignorēt nu jau divarpus gadus vecu un obligātu Satversmes tiesas spriedumu par nepieciešamību pieņemt civilo partnerattiecību likumu. 13. Saeima darbu pie tā sāka (un gandrīz noteikti tas ir iemesls, kāpēc Jaunā Konservatīvā partija 14. vēlēšanās zaudēja visus mandātus, jo pienākums izstrādāt likumu uzkrita uz Tieslietu ministrijas un ministra Jāņa Bordāna pleciem), bet nepabeidza. 14. Saeima ir atteikusies pat par to runāt komisiju līmenī.

Patlaban tas ir arvien asāks dadzis civilizētas sabiedrības acī, jo tieši patlaban Igaunijā tiek apspriests un gandrīz noteikti tiks pieņemts likums, kurā pieļautas viendzimuma laulības, un pat dziļi katoliskajā Lietuvā notiek darbs pie partnerattiecību likuma. Vien mūsu banānu republikā gļēvie un ģeķīgie politikāņi nu nekādi nevar sasparoties uz veselo saprātu par cilvēka tiesībām.

Pasaulē patlaban ir trīs homoseksuāli premjerministri – gejs Luksemburgā, gejs Īrijā, un lesbiete Serbijā (!). Pirms tiem gejs bija premjers Beļģijā un lesbiete – Īslandē. Ir krietni lielāks skaits seksuālo minoritāšu pārstāvju, kuri ievēlēti vai iecelti zemāka līmeņa amatos. Amerikā patlaban divos štatos ir gubernatore lesbiete un vienā štatā gubernators gejs. Amerikas satiksmes ministrs ir gejs.

Amerika arī pēdējā laikā ir pierādījusi, ka pat it kā konservatīvajā Republikāņu partijā pret LGBT kopienu vairs smagas alerģijas nav. 2015. gadā ASV Augstākā tiesa pieņēma spriedumu par viendzimuma laulību atļaušanu visā Amerikā, ne tikai štatos, kur par to bija nobalsots referendumos vai štata pašvaldībā.

Trampam izdevās Augstākajā tiesā iebīdīt trīs radikāli reakcionārus kadrus, kuru viens no nedarbiem pērn bija atcelt 50 gadus pastāvošu precedentu par sievietes tiesībām reproduktīvās veselības jomā, vai precīzāk sakot – tiesības uz grūtniecības pārtraukšanu. Visu laiku kopš tam štatos, kuros pie teikšanas ir republikāņi, ir bijušas sacensības par to, kurš štats par pieņemt visdrakoniskākos ierobežojumus šajā jomā.

Brīdī, kad paziņots spriedums par aborta tiesību atcelšanu, viens no konservatīvāk noskaņotajiem Augstākās tiesas tiesnešiem paziņoja, ka nākamais varētu būt minētais spriedums par viendzimuma laulībām. Pērn decembrī ASV Kongress pieņēma likumu, lai aizsargātu visas tās viendzimuma laulības, kādas noslēgtas kopš 2015. gada sprieduma, un šajā gadījumā Senāta par nobalsoja 12 republikāņi, bet Kongresa apakšpalātā – 39 no tiem. Šajā nozīmē vēl jo skaudrāk ir redzams fakts, ka Šlesera un viņa bandas prastā homofobija ir novecojusi un arvien smirdīgāka. Kādreizējais buldozers joprojām cenšas savākt parakstus, lai forsētu referendumu par Satversmes grozīšanu vēl diskriminējošākā virzienā. Līdz šim viņam tas nav izdevies, un pieļauju neizdosies ar. Kāpēc konkrēti Šleseram tas ir tāds jājamzirdziņš, to neesmu sapratis nekad.

Par to, ka Edgaram Rinkēvičam ir piemērota pieredze jaunajam amatam, par to nav nekādu šaubu vispār. Viņš patlaban ir ilgāk bijis ārlietu ministrs un vispār valdības ministrs Latvijas Republikas vēsturē. Amatā viņš stājās 2011. gada oktobrī, kad apstiprināta Valda Dombrovska trešā valdība kā bezpartejisks ministrs, kuru izvirzīja Zatlera reformu partija. Turpat viņš ir palicis visu laiku kopš tam.

Rinkēviča kungs ir dzimis 1973. gada rudenī Jūrmalā. Viņš mācījās Jūrmalas 4. vidusskolā un pēc tam ieguva bakalaura grādu Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Sekoja maģistra grāds 1997. gadā. Kādu laiku Edgars Rinkēvičs pavadīja ASV Nacionālajā Aizsardzības universitātē, kā arī Groningenas universitātes politikas zinātnes un starptautisko attiecību programmā Nīderlandē.

1995. gadā Rinkēviča kungs kļuva par vecāko referentu Aizsardzības ministrijas Politikas departamentā un vēlāk par valsts sekretāru. 2002. un 2003. gadā viņš piedalījās delegācijā, kura veda sarunas ar NATO aliansi par iestāšanos. 2008. gadā Rinkēvičs aizgāja no ministrijas, kurā viņš bija pavadījis visu karjeru, lai kļūtu par Valda Zatlera prezidenta kancelejas vadītāju. Tur viņš palika līdz brīdim, kad beidzās Zatlera kunga termiņš. Pateicībā par to tā paša gada rudenī ievēlētā Zatlera Reformu partija viņam uzticēja ārlietu ministra posteni. 12 gadi amatā nozīmē, ka Edgars Rinkēvičs perfekti pārzina ārpolitikas jautājumus, kā arī visus grandus citās valstīs un ārpasaulē, un viņi, savukārt pazīst viņu. Šādā nozīmē varam būt pārliecināti, ka Rinkēviča kunga politika Ārlietu ministrijā bez problēmām pārcelsies uz Rīgas pili.

Kāds viņš būs iekšpolitikā, to rādīs laiks. Edgars Rinkēvičs ir bijis pietiekami populārs, lai viņu ievēlētu 12., 13. un 14. Saeimas vēlēšanās. Pērn viņš saņēma lielāko plusiņu skaitu no visiem Jaunās Vienotības kandidātiem. Un tas bija neskatoties uz to, ar ko es šodien pabeigšu šo komentāru, proti – 2014. gada 6. novembrī Edgars Rinkēvičs Tviterī nāca ar šādu paziņojumu:

“Mūsu valstij ir jārada tiesisks regulējums visu veida partnerattiecībām, cīnīšos par to, zinu, ka tūliņ būs megahistērija, bet #Proudtobegay.”

Kā ārlietu ministrs Rinkēviča kungs nav darījis neko īpaši pamanāmu, kas liecinātu, ka togad solītā cīņa būs aktīva. Varbūt prezidenta amatā viņam būs vismaz iedvesmojoša loma tālākā attīstībā, jo fakts ir tāds, ka viņš būs prezidents valstī, kurā nudien jau divarpus gadus un ilgāk likumdevējā ir ignorēts obligāts – uzsveru, obligāts spriedums no Satversmes tiesas par civilo attiecību likumu. Par to būtu jākaunas visai Latvijai. Un būtu pat ļoti žēl, ja pēc četriem gadiem ar prezidentu geju joprojām tas būtu neizdarīts.

Apsveicu Edgaru Rinkēviču ar ievēlēšanu par Latvijas devīto vai desmito prezidentu (tas skatoties, vai sarakstā liekam pirmo prezidentu Ulmani, kurš amatu sagrāba pats savās roķelēs pēc antidemokrātiskā apvērsuma 1934. gadā). Vēlēsim visi viņam tikai un vienīgi veiksmi Latvijas un visu tās iedzīvotāju labā.

SAISTĪTIE RAKSTI