“Esam kā sava personāža advokāti. Tajā pasaulē ir jāienirst, cik vien dziļi var!” Saruna ar aktieri Kārli Tolu 0
Inga Kaļva-Miņina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ādažu Kultūras centrā 15.oktobrī bija ieplānota rokoperas “Mauglis” pirmizrāde, tomēr ārkārtējās situācijas dēļ pirmizrāde ir pārcelta uz vēlāku laiku un uz Rīgu. Rokopera “Mauglis” – viens no zināmākajiem dzejnieka Ulda Bērziņa un komponista Mārtiņa Brauna kopdarbiem, kas pirmestudējumu piedzīvojis 1982. gadā Jaunatnes teātrī.
Ir tapis jauns iestudējums režisora Jāņa Mūrnieka, horeogrāfu Sanitas Misikas (Latvija) un Alekseja Anisenas (Baltkrievija) un producenta Jura Millera vadībā. Aktierim Kārlim Tolam šajā muzikālajā stāstā ir uzticēta titulloma – viņš būs Mauglis.
Kārlis Tols ir Rēzeknes teātra “Joriks” aktieris, darbojas biedrībā “Autisma atbalsta punkts Rēzeknē”. Filmējies vairākās spēlfilmās un augstskolu absolventu diplomdarbu īsfilmās. Kārlim ļoti patīk darbs ar bērniem un jauniešiem (Rēzeknē vada teātra pulciņus, ir mācību priekšmeta “Teātra māksla” un publiskās runas nodarbību skolotājs).
“Ja tu nepazīsti pilsētu, tad ir jādodas tur, kur acis rāda,” Kārlis atklāj sarunas laikā, stāstot, kā pirms pieciem gadiem iepazinis sev nezināmo Rēzekni – pilsētu, kas tagad kļuvusi par viņa otrajām mājām. Tāds ir Kārlis – atvērts visam jaunajam un gatavs doties piedzīvojumos, kas bagātinās viņa pasauli.
Vai par aktiera profesiju sapņoji jau bērnībā?
K. Tols: Bērnībā gribēju vadīt vilciena lokomotīvi. Vēlāk, vidusskolas laikā, vēlējos kļūt par žurnālistu. Taču gadījās tā, ka tolaik draugi mani ievilka teātra pulciņā. Tā nu nedaudz aizrāvos ar teātri – kopā ar draugiem sākām filmēt mazus video un skečus, piedalījos izrādēs. Vēlāk jau nolēmu mācīties par aktieri. Pēc tam, kad iestājos Latvijas Kultūras akadēmijā aktieru kursā, viss tālākais ceļš tikai vēl vairāk mani pietuvināja teātrim. Tagad teātris ir daļa no manas dzīves.
Kopš 2016. gada esi Rēzeknes teātra “Joriks” štata aktieris.
2015. gadā absolvēju Latvijas Kultūras akadēmiju. Rīgā gadu strādāju dažādos projektos, un 2016. gada rudenī man piezvanīja toreizējais “Jorika” mākslinieciskais vadītājs Iļja Bočarņikovs, kurš uzaicināja mani spēlēt. Sākumā domāju – nu, aizbraukšu, redzēs, kā būs. Patiesībā mani ļoti vilināja padzīvot kaut kur citur.
Visu mūžu biju dzīvojis Rīgā, un Rēzekne mani vilināja ar mazpilsētas šarmu. Rēzeknē veiksmīgi iedzīvojos, un man šeit patīk. Ir prieks, ka teātris “Joriks” attīstās un šajos gados kļūst arvien spēcīgāks un arvien vairāk nostiprinās Latgalē.
Vai atceries savu pirmo nozīmīgo lomu?
Pirms iestājos aktieros, darbojos jauniešu organizācijā “Opā-Opā”, mēs uzvedām Bertolda Brehta “Trīsgrašu operu”. Es spēlēju ubagu karali, un tā man bija pirmā lielā loma. Ar šo izrādi devāmies uz kultūras namiem, skolām. Man šķiet, ka no tiem laikiem sajutu spēles garšu un “saindējos” ar teātri. Vēlāk, studiju laikā, un pēc tam teātris jau kļuva par ikdienu.
Priecājos par katru jaunu lomu. Protams, teātrī ir sava rutīna, tomēr ar katru izrādi iemiesojies jaunā pasaulē, un tas ir ļoti interesanti – kā tās pasaules mainās. Katra izrāde ir pilnīgi citāda.
Bet kura no tavām lomām tev pašam ir vistuvākā?
Jau astoņus gadus spēlēju dažādas lomas, man tas ir diezgan ilgs laiks. 2015. gadā pēc Latvijas Kultūras akadēmijas absolvēšanas saņēmu uzaicinājumu spēlēt Ģertrūdes ielas teātrī izrādē “Melnā sperma”, kuras režisors ir Vladislavs Nastavševs. Likās, ka būs grūti ar Vladu sastrādāties.
Viņš – tāds bargs režisors, mēs – tikko pabeiguši studijas, bet galarezultātā mēs – pieci aktieri, kas spēlējām, – ļoti saliedējāmies un visam tikām cauri. Arī ar režisoru atradām ļoti labu sadarbības valodu un radījām spēcīgu izrādi, ko līdz šim esam nospēlējuši vairāk nekā 100 reizes. Tā bija aktieriski sarežģīta izrāde.
Savukārt pirmā izrāde, ko spēlēju Rēzeknes teātrī “Joriks”, bija Toma Treiņa iestudētā “Pērļu zvejnieks”. Arī tā man ir mīļa. Tā, pirmkārt, bija iepazīšanās ar šejienes teātri, auditoriju un, otrkārt, man bija galvenā loma – spēlēju Ansi Vairogu.
Ar katru izrādi ir sevi jālauž. Ir slikti, ja, jau sākot mēģinājumus, domā – ā, šo es zinu, es jau pratīšu nospēlēt, jo esmu tādas lomas spēlējis. Manuprāt, tā nekad nevajag domāt, ir ļoti svarīgi, ka katrā izrādē aktieris spēj būt citāds. Katra loma ir cita dzīve, cits personāžs, un, lai uz skatuves nemelotu, tev viņš ir jāmīl. Bieži vien ir jābūt kā sava personāža advokātam. Tajā pasaulē tev ir jāienirst, cik vien dziļi vari.
Aizvadītajā teātra sezonā bija daudz izaicinājumu – izrādes tiešsaistē, izrādes brīvdabā. Kā tu vērtē šo laiku?
Pandēmija un visi ierobežojumi piespieda teātra darbiniekus paraudzīties ārpus ierastajiem rāmjiem un saprast, kā tad varam spēlēt. Brīvdabas izrādes ir tiešām ļoti foršs variants. Tas ir interesanti, un arī daudziem skatītājiem kaut kas pilnīgi jauns. Rēzeknē iestudējām Mārtiņa Eihes izrādi “Mans kaimiņš ebrejs”, kur stāstus izstāstījām dažādās vietās vecpilsētā.
Ļoti daudz spēlējām kamerām – video formātā, zūmā, “YouTube” tiešraidēs, citās platformās. Mums kā aktieriem spēlēt kamerām ir nedaudz neierasti, jo neredzi skatītāju. Man šķiet, ka arī skatītāju acīs teātris mazliet devalvējās, jo tas īsti vairs nav teātris, bet nav arī kino. Domāju, ka arī pašiem skatītājiem ir daudz grūtāk noturēt uzmanību, jā, viņi redz kamerā zāli, redz un dzird aktierus, bet nejūt to atmosfēru, nenotiek tiešā enerģijas apmaiņa, kas parasti ir, esot skatītājiem zālē.
Viens no šī brīža aktuālākajiem projektiem ir rokopera “Mauglis”, kurā tev ir titulloma. Ar ko šī izrāde ir īpaša?
“Mauglis” pirmizrādi piedzīvoja 1982. gadā Jaunatnes teātrī. Tā bija leģendāra izrāde, ko zina ļoti daudzi. Piemēram, mana mamma to redzējusi jaunībā, bet vecvecāki šo izrādi atceras mūzikas dēļ, jo tur bija dziesmas “Jauna ēra”, “Brīnišķīgais medījums”. Tās dažreiz ieskanas radio, un ir šīs atmiņas.
Cilvēki vēlas redzēt šo jauniestudējumu, jo mūzika ir nemainīga, tas pats komponists Mārtiņš Brauns, kuram šogad aprit 70 gadi. Izrāde savā ziņā ir kā Brauna jubilejas pasākums, arī pats komponists būs uz skatuves ar pavadošo sastāvu.
Arī daudzi manas paaudzes cilvēki zina šo stāstu par Maugli un, ja izrāde nav redzēta, tad stāsts ir zināms no multiplikācijas filmas. Jauniestudējums būs ļoti skaista, krāšņa izrāde ar brīnišķīgu mūziku, dejotājiem, labiem aktieriem. Piedzīvojums visai ģimenei.
Ko tev nozīmē Maugļa loma?
Tā, protams, ir diezgan liela atbildība. Tas man pašam būs ļoti skaists aktierisks piedzīvojums – izdzīvot Maugļa stāstu vairākas reizes dažādai auditorijai. Jebkura loma ir skaista un izdzīvojama, bet galvenā loma uzliek gan atbildību, gan tajā pašā laikā gandrīz visu laiku esi uz skatuves un vari izdzīvot šo stāstu pilnībā kopā ar visiem. Man ir liels gods spēlēt Maugli.
Izrādē “Mauglis” tu arī dziedāsi. Pastāsti nedaudz vairāk par šo savu muzikālo šķautni.
Man bija grupa “Pērļu zvejnieki”. Bet šobrīd Rēzeknē strādāju ar jaunu sastāvu – mūsu apvienību sauc “Ave Pohus”. Nesen izlaidām videoklipu, kurā es dziedu franču valodā. Dziesma ir Šarla Bodlēra dzejolis “Epilogue”. Videoklipu filmējām Rēzeknē, un tas ir tapis pilsētas pašā augstākajā punktā.
Mūzika ir mans vislielākais hobijs. Es spēlēju ukuleli, perkusijas, bandžo, mācos spēlēt bungas un arī dziedāt. Tikai aptuveni pirms gada apzinājos savu balsi kā reālu instrumentu. Balss visu laiku ir jātrenē, ko tagad arī daru.
Ko novēli skatītājiem?
Neaizmirstiet teātri pēc šīs ilgās pauzes. Teātris ir ļoti laba mākslas forma, jo spēj būt gan izklaidējoša, gan arī likt aizdomāties, aktualizēt kādus jautājumus un atsvaidzināt savu ikdienu. Es tikai priecātos, ja cilvēki vēl un vēl nāktu uz teātri. Mums vajag skatītājus.
