“Tas, ka atradām tieši tās upenes, bija veiksme” – kā pamanīta iespēja, zināšanas un uzņēmība radīja eksportspējīgu saimniecību 0
Bioloģiskā saimniecība “Krogzeme” ir viens no Latvijas lauksaimniecības nozares veiksmes stāstiem. Saimniecība nodarbojas ar upeņu audzēšanu, gūst augstus ieņēmumus no katra hektāra zemes, kooperējas ar citiem upeņu audzētājiem, saldē un eksportē savu produkciju uz citām Eiropas valstīm. Andra un Diānas Krogzemu ģimenes uzņēmuma stāsts aizsākās 2009.gadā, kad abi pateica ardievas Rīgai un pārcēlās uz Limbažu novada Viļķeni. “Mums nebija nekāda sakara ar lauksaimniecību, bet izdomājām, ka Rīgā vairs negribam dzīvot,” stāsta Andris. Viņš atzīst, ka ieguldījums šajā iedvesmas stāstā ir arī Eiropas Savienības fondu atbalsta finansējumam.
Pārcelšanās uz laukiem un savas saimniecības izveidošana bija pārdomāts un izsvērts solis. Andris un Diāna iepriekš visu rūpīgi saplānoja, aprēķināja, izpētīja riskus, domāja un meklēja variantus un tikai tad uzsāka savu biznesu. Viņi ticēja, ka visam jāsanāk un tā arī notika – šodien SIA “Krogzeme” bioloģisko upeņu plantācija aizņem aptuveni 70 hektārus, dažkārt raža sniedzas pat līdz 7 tonnām no viena hektāra, turklāt tā ir vienīgā stādaudzētava Latvijā, kas piedāvā arī sertificētas upeņu šķirnes. “Protams, vajadzīga arī veiksme,” stāstot par saimniecības pirmsākumiem saka Andris.
Dekoratīvo stādu vietā – upenes
“Savu saimniecību sākām kā dekoratīvo stādu audzētavu. Saimniecībai bija 15 hektāru zemes, no kuriem daļa bija aizaugusi. Lēnām sākām to atkopt un vienā laukā atradām zālē ieaugušus upeņu stādus. Tas sakrita ar laiku, kad ar dekoratīvajiem stādiem bija jābrauc uz Stādu parādi. Domājām – paņemsim tos līdzi, varbūt kādam vajadzēs. Mums bija skaisti dekoratīvie stādi, un līdzās tiem arī tikko izraktie upeņu žagari bez lapām. To bija diezgan daudz, kādi trīs vai četri simti. Tos žagarus pusstundas laikā izpirka, bet ar dekoratīvajiem stādiem stāvējām divas dienas un visu nepārdevām. Sākām domāt – kas tikko notika? Kāpēc cilvēki tik ātri pērk upeņu stādus un prasa, vai mums nav vairāk? Sākām interesēties un nolēmām nākamajā gadā paši izaudzēt upeņu stādus, jo bija, no kā ņemt stādāmo materiālu. Izaudzējām apmēram 20 tūkstošus, un arī tos ātri nopirka. Tā nonācām līdz upeņu audzēšanai”. Braucām pieredzes apmaiņā uz Poliju un Lietuvu, skatījāmies arī lielās saimniecības Latvijā. Tā viss iesākās.”
Bez atbilstošas tehnikas biznesa nebūs
Upenes pēc iestādīšanas sāk ražot tikai trešajā gadā, taču lauksaimniecība prasa pietiekami lielus resursus un zeme, lai arī nozīmīgākais, ir tikai viens no tiem. Vajag arī līdzekļus ražošanai. Zemi vajag apart, tur vajag traktoru, arklus, kultivatorus, tāpat nepieciešama tehnika arī upeņu krūmu apkopšanai, rušināšanai vai ravēšanai. Arī ogu novākšanai ir vajadzīgs kombains, tāpat arī kastes, kur tās sabērt. “Ja konkrētam darbam vajadzīga noteikta tehnika, bet cilvēks izdomā, ka to nepirks un darīs pa savam, kaut kas beigās nesanāk. Otra lieta ir stādījumu kopšana. Nav tā, ka iestādi krūmu un reizi gadā atbrauc novākt ražu. Ikdienā ir daudz darba – jāravē, jāpļauj rindstarpas, jāmēslo un jācīnās ar slimībām un kaitēkļiem. Ja kaut ko no tā neizdara, raža vairs nav piecas tonnas no hektāra, bet, piemēram, tikai 500 kilogramu, un tur vairs nav biznesa. Darbs ir jādara labi, un tad sanāk,” tā Andris Krogzems.
Turpinām mēģināt un eksperimentēt
Labas ražas pašas no sevis nerodas. Ir jāzina gan kā panākt augsnes auglību, lai no hektāra iegūtu pēc iespējas lielāku ražu, gan arī visus upeņu krūmu kopšanas smalkumus. “No Dobeles Dārzkopības institūta speciālistiem zinājām, kādām jābūt augsnes īpašībām, lai upenes labi augtu. Daži rādītāji mums bija labā līmenī, citi – diezgan tālu no vajadzīgā. Domājām: stādīsim tik iekšā un lēnām augsni pievilksim vajadzīgajā līmenī. Tie lauki, kurus toreiz iestādījām, jau sen ir izņemti, jo neizdevās. Zemi vajadzēja ielabot pirms stādīšanas. Pieredze nāca ar gadiem, un joprojām mācāmies. Katru gadu saprotam, ka kaut ko varbūt darām ne tik labi un vajag citādi. Turpinām mēģināt un eksperimentēt.”
Efektīvākais veids, kā atgriezt mikroorganismus augsnē, ir komposta izmantošana augsnes ielabošanai. Visu izdarot pareizi, būtisku uzlabojumu var sasniegt jau divos gados. Tas paveicams gan mazās saimniecībās, gan lielās platībās, stāsta Andris, kurš pats kompostēšanu apguvis Austrijā un Šveicē. Tur gūtās zināšanas viņš pērn sācis pielietot arī savā saimniecībā – tiek veidotas komposta stirpas, lietots komposta apvērsējs un pārsegi, kā arī savām vajadzībām izgatavots komposta ekstrakts.
Kooperācijā ir spēks!
Ar bioloģisko lauksaimniecību Latvijā šobrīd nodarbojas aptuveni 4000 saimniecības, kuras kopumā apsaimnieko vairāk nekā 300 000 hektāru lauksaimniecības zemes. Toties kooperatīvu, kuri specializējušies bioloģiskajā lauksaimniecībā, ir maz. Viens no zināmākajiem ir “Bio Berries Latvia”, starp kura dibinātājiem ir arī SIA “Krogzeme”.
Latvijas tirgus svaigas ogas patērē samērā maz, jo katrs, kuram ir mazdārziņš, tajā audzē arī kādu upeņu krūmu paša patēriņam. Tādēļ kooperatīvs vērsa skatu eksporta virzienā un nekļūdījās. Svarīgi bija apjomi, jo saldētās upeņu ogas lielākoties tiek izmantotas pārstrādei kā pārtikas, tā farmācijas un kosmētikas nozarēm.
“Kamēr kooperatīvs bija mazs, eksportā ar mums tā īsti pat negribēja runāt. Taču jau 13 saimniecības varēja piedāvāt vairākas fūres. Tagad ir otrādi – pircēji paši brauc pie mums un jau maijā raksta, cik ogu gribēs, un piesaka apjomus. Protams, palīdz arī iepriekšējo gadu pozitīvā pieredze, bet galvenais ir spēja nodrošināt vajadzīgo apjomu,” stāsta Andris.
Kā noturēt augstu latiņu apjomā
“Sapratām, ka eksportam ogas ir jāsasaldē. Man nebija ne mazākās vēlmes līst saldēšanā un attīrīšanā, no kā neko nesapratu, tāpēc sākām meklēt, kas to varētu izdarīt. Latvijā bija divi uzņēmumi, kas ar to nodarbojās, bet abi mūs kategoriski atraidīja – viņiem darba pietika un ar mūsu ogām strādāt negribēja. Arī citur saņēmu tādu pašu atbildi. Tad sapratām: vai nu darām paši, vai arī ogas nekad neeksportēsim.
Sākumā piedāvāju šo investīciju uzņemties kooperatīvam, bet tās bija apmēram pusmiljona eiro saistības, un biedri nebija gatavi ieguldīt tik lielu naudu. Tāpēc nolēmām to darīt savā saimniecībā. Izīrējām saldētavas telpas un iegādājāmies ogu attīrīšanas un šķirošanas līniju.
Uzstādījām plauktu sistēmas glabātuvēs, iegādājāmies elektroiekrāvēju un pakošanas iekārtu. Šis saldētavas iecirknis sevi vēl nav atpelnījis. Tas gan strādā ar peļņu, bet peļņa ir par mazu, lai saprātīgā laikā atgūtu ieguldītās investīcijas. Tomēr bez šīs investīcijas mums eksporta vispār nebūtu, un nebūtu arī ieņēmumu no ogām un stādiem, ar kuriem šo ieguldījumu ilgtermiņā atpelnīt.
Grūtākais ir noturēt latiņu nevis kvalitātē vai cenā, bet apjomā. Krūmi ar gadiem sāk nīkuļot, un mēs ne līdz galam zinām, kāpēc tā. Tur vēl ir ļoti daudz, ko mācīties, eksperimentēt un darīt, un pie tā strādājam dienu no dienas.”
SIA “Krogzeme”, tāpat kā pārējās Kooperatīva saimniecībās, viss tiek darīts ar bioloģiskās saimniekošanas metodēm, taču pieredzes bioloģisko upeņu audzēšanā tā īsti nav ne Latvijā, ne Polijā, ne īsti citur pasaulē. “Es teiktu, ka Latvijā šobrīd paši cērtam šo ceļu,” teic Andris Krogzems. “Ja ārvalstu pircējs domā par parastām upenēm, pirmā doma parasti ir Polija. Bet, tiklīdz domā par bioloģiskām upenēm, pirmā asociācija ir Latvija. To esam panākuši”. Šobrīd stabili sadarbības partneri ir Nīderlande, Vācija un Austrija.
Eiropas Savienības fondi, veiksme un iepriekšējā pieredze
Andris Krogzems atzīst, ka ļoti liela nozīme viņa saimniecības attīstībā bijusi arī Eiropas Savienības fondu atbalstam, bez kuriem nebūtu tikuši ne tuvu tik tālu. “Esam rakstījuši projektus un centušies ievērot noteikumus. Bez fondiem mūsu attīstība būtu tik nīkulīga, ka mēs vienkārši mēģinātu izdzīvot.”
Saimniekošanas sākumposmā ļoti palīdzējusi viņa un Diānas iepriekšējā darba pieredze. Andris iepriekš strādājis par mārketinga vadītāju, bet Diānai bijusi galvenās grāmatvedes darba pieredze dažādos uzņēmumos, tostarp ar ārvalstu kapitālu. “Ir jādomā plaši un nav jāierobežo sevi tikai ar konkurenci Latvijā. Jāapzinās, cik liels ir tirgus, jādodas uz izstādēm ārvalstīs, jāzina, kā runāt ar ārvalstu pircējiem, un jāsadzird, kāpēc viņi varētu negribēt ar mums strādāt. Tad šie šķēršļi jānovērš un jāmēģina atkal.
Viss, ko saimniecībā darām – investējam, aizņemamies, pērkam tehniku un ražojam produktu, ir izmaksas. Ir tikai viens brīdis, kad rodas ieņēmumi: kad klients samaksā par produktu vai pakalpojumu. Ir jāprot šo brīdi ieraudzīt un jādara viss, lai tas pienāktu.”
Andris min arī kādu interesantu vērojumu – veiksmīgāk sākt un attīstīties izdodas saimniecībām, kuru īpašniekiem iepriekš nav bijis sakara ar lauksaimniecību un kuri paši nenāk no lauksaimnieku ģimenēm. “Viņi ir izglītojušies Rīgā, strādājuši uzņēmumos un guvuši pieredzi mārketingā, finansēs, pārdošanā un uzņēmējdarbībā. Ar šādu pieredzes bagāžu, ienākot jaunā biznesā, to nemaz nav tik sarežģīti uzbūvēt. Protams, vajadzīga arī veiksme. Tas, ka atradām tieši tās upenes, bija veiksme – es pats nekad nebūtu izdomājis sākt upeņu audzēšanu. Taču, kad veiksme iekrita klēpī, spēja to izmantot nāca no manas un sievas iepriekšējās darba pieredzes.”
