Mūsu lauksaimniecības potenciāls ir milzīgs. Vai protam to pareizi izmantot? 0
Apmēram ceturto daļu Latvijas eksporta veido lauksaimniecības produkti, bet kopā ar mežsaimniecību tie ir vairāk nekā 40% eksporta. Tomēr Latvijas lauksaimniecības potenciāls ir daudz lielāks. Ja mēs spējam efektīvāk izmantot pieejamos resursus, palielināt produktivitāti un radīt lielāku pievienoto vērtību, ieguvums būtu ne tikai pašai nozarei, bet visai tautsaimniecībai. Diskusijā ar LA.lv par Latvijas Lauksaimniecības izaugsmes plānu (turpmāk – Plāns) sarunājas Zemkopības ministrijas (ZM) Stratēģijas, zināšanu un klimata departamenta direktors Jānis Šnakšis un Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) Stratēģijas un komercattīstības direktore Agnese Radžele-Šulce.
Zemkopības ministrijas sagatavotajā Latvijas lauksaimniecības izaugsmes plānā ir izvirzīts ambiciozs mērķis: tiekties uz augstāku izlaides līmeni no katra lauksaimniecības hektāra, tuvinoties Somijas līmenim. “Ja no pašreizējās izlaides, kas ir ap 970 eiro no hektāra, mēs nonāktu līdz 2200 eiro, lauksaimniecība tautsaimniecībai varētu dot aptuveni četrus miljardus eiro,” norāda Agnese Radžele-Šulce. Kas darāms, lai šo potenciālu izmantotu?
Citu ES valstu pieredze un dati rāda, ka Latvijā ir visi priekšnosacījumi, lai efektīvāk izmantotu lauksaimniecības zemes resursus, saka Jānis Šnakšis. “Ja no katra hektāra izdotos palielināt izlaidi, augtu gan eksports, gan vietējais pārtikas pašnodrošinājums. Audzējot vairāk dārzeņu un citu produktu, kurus pašlaik importējam, varētu samazināt importa atkarību. Graudu mums pietiek, bet krīzes gadījumā ar bulciņām vien nepietiks – vajag arī dārzeņus, augļus un citus produktus”.
Latvijas potenciāls nav tikai eksportā. Kārlis Purgailis, “Citadele” bankas galvenais ekonomists, 2025. gadā bija aprēķinājis, ka Latvijas iedzīvotāji ik gadu pārtikas produktiem iztērē ap 2.8 miljardiem eiro, taču vietējo ražotāju preces no šīs summas sastāda tikai aptuveni 1.2 miljardus eiro, kas ir mazāk nekā puse. Tātad arī iekšējā tirgū vien ir vairāk kā pusotru miljardu eiro potenciāls.
Vienlaikus jautājums nav tikai par to, cik daudz Latvija saražo, bet arī par to, cik lielu vērtību izdodas radīt no pieejamajiem resursiem.
Pārlikt nozari uz citām sliedēm
Pārlikt veselu nozari uz citām sliedēm, tā panākot gan lielāku produktivitāti, gan pievienoto vērtību uz vienu nodarbināto, ir sarežģīts, taču izpildāms uzdevums.
Kā uzsver Agnese Radžele-Šulce, tieši ceļš no viena domāšanas veida līdz otram mēdz būt visgarākais.
“Jābūt plānam un redzējumam, uz kurieni nozare iet. Katrs saimnieks var izpētīt savu augsni un saplānot tās uzlabošanu, bet dārzeņu, piena vai citā nozarē ir jautājumi, ko viena saimniecība neatrisinās – te nepieciešama kooperācija, pārstrāde un piekļuve tirgum.”
Viens no risinājumiem varētu būt risku dažādošana, prasme nelikt “visas olas vienā grozā”. Tomēr pāreja no vienas nozares uz citu nav vienkārša.
Kā stāsta Jānis Šnakšis, lauksaimnieki, runājot par diversifikāciju, norāda, ka pāreja, piemēram, no graudkopības uz citu nozari prasa milzīgus līdzekļus. “Visa tehnika ir pielāgota graudkopībai un jauna virziena attīstība prasa no lauksaimnieka ne tikai pārliecību un vēlmi ko mainīt, bet šādas pārmaiņas ir arī dārgas. Tieši šādā pārejas brīdī uz augstākas pievienotās vērtības produkcijas ražošanu un izlaides kāpināšanu no viena hektāra – atbalsts ir nepieciešams.”
Arī saimniecību iespējas ir ļoti atšķirīgas. Katras saimniecības attīstības ceļu nosaka tās atrašanās vieta, zemes izmantošanas vēsture, saimnieka zināšanas, raksturs un ikdienas iespējas. “Katra saimniecība ir unikāla. Piemēram, ne katram patīk dzīvnieki un ne katrs spēj par tiem rūpēties katru dienu. Vienas receptes visām saimniecībām nav,” uzsver Agnese Radžele-Šulce.
Viens no piemēriem, kur iespējams palielināt izlaidi no hektāra, ir lopkopība. Agnese Radžele-Šulce norāda, ka Latvijā ir ļoti daudz ilggadīgo zālāju (ap 600 tūkst.ha) un nozīmīga daļa platību ir bez lopiem. Tās vienkārši nopļauj, bet nozares izlaide no hektāra ir zema, lai gan par platību uzturēšanu tiek maksāts atbalsts.
“Nepieciešami risinājumi, lai pieaugtu lopu blīvums un ražošanas intensitāte,” saka Jānis Šnakšis. Latvijā uz vienu dzīvnieku vienību ir ap 2,2 hektāriem zālāju – tas ir ļoti ekstensīvs rādītājs. Salīdzinot valstis ar lielāku izlaidi no hektāra, būtisku daļu pieauguma dod tieši dzīvnieki.
Dzīvnieki ir svarīgi ne tikai ekonomikai, bet arī augsnes mēslošanai. Ir situācijas, kad Latvijā kūtsmēslus nākas ievest, jo vietējā organiskā mēslojuma nepietiek. Vietējā organiskā mēslojuma pieejamība arī mazinātu minerālmēslu pieprasījumu, tādejādi mazinot importu un lauksaimnieku ražošanas izmaksas.
Tomēr tirgus pašlaik ir noregulējis dzīvnieku skaitu tādu, kāds tas ir. Efektīvākās saimniecības turpina strādāt, bet mazajām piena saimniecībām pie pašreizējām iepirkuma cenām izdzīvot ir grūti.
Lauksaimniecības potenciāla izmantošana sākas ar pašu zemi. Agnese Radžele-Šulce uzskata, ka šajā jautājumā mums vēl trūkst pilnīga skatījuma uz kopainu. “Lietas, kas šodien nesāp, ir viegli atlikt. Viens pie zobārsta iet tikai tad, kad zobs jau sāp, cits pārbaudās divreiz gadā un salabo mazu caurumiņu. Tāpat ir ar augsni. Ir saimnieki, kuri savu augsni mīl, pēta un uzlabo, bet citi par to sāk domāt tikai pēc vairākiem smagiem gadiem, kad vairs nav naudas, ko ieguldīt.”
Tāpēc augsnes kvalitātes uzlabošana ir arī jautājums par saimniecības spēju ilgtermiņā palielināt izlaidi un ekonomisko atdevi.
Izglītības loma tikai pieaugs
Eksperti ir vienisprātis: mūsu lauksaimniecībai jāpāriet nākamajā līmenī un viens no instrumentiem ir izglītība.
Kā jauniešus mudināt apgūt ar lauksaimniecību saistītas zināšanas un strādāt laukos – šis jautājums aktualitāti nezaudē jau gadiem ilgi.
“Profesionālajā izglītībā lauksaimniecību pārsvarā izvēlas jaunieši, kuru ģimenēm jau ir saimniecība vai saikne ar nozari. No malas nāk mazāk. Tāpēc jāspēj iedvesmot arī tos, kuriem šādas ģimenes pieredzes nav, un jānotur nozarē tie, kuri jau mācās.” Tuvāko desmit gadu laikā būtiski samazināsies jauniešu skaits un dažādas tautsaimniecības nozares cīnīsies, lai piesaistītu jaunos speciālistus savām nozarēm.
Augstākajā izglītības līmenī Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē var studēt unikālās studiju programmās, kādu citās universitātēs nav. Piemēram agronomijas, veterinārmedicīnas, mežsaimniecības programmu absolventiem ir augsta nodarbinātība un labs atalgojums pēc studiju pabeigšanas. “Šīs ir grūtas programmas, bet nevajag izvēlēties savu izglītības ceļu tikai pēc studiju programmu viegluma. Grūtāk gūtās zināšanas pēc tam dzīvē atmaksājas,” uzsver Jānis Šnakšis.
Līdztekus izglītībai svarīga ir arī nozares tēla maiņa, bilst Agnese Radžele-Šulce. “Daudziem lauksaimniecība joprojām asociējas ar smagu fizisku darbu, bet mūsdienās ir tehnoloģijas, dati, droni, roboti un automatizācija. Nozarē rodas vajadzība pēc pilnīgi jauna veida zināšanām un līdz ar to arī speciālistiem.”
Sadarbībā ar dziedātāju Patrišu LLKC ir izveidojis video klipu sēriju “Ieraugi sevi laukos” par mūsdienu lauksaimniecības profesijām, kā arī jau sesto gadu organizē tiešsaistes konferenci “Jauni un jaudīgi” pamatskolu un vidusskolu audzēkņiem, skolotājiem un vecākiem – abas aktivitātes iepazīstina ar lauksaimniecības profesiju ikdienu, nepieciešamajām zināšanām un mācību iespējām, aicinot jauniešus jau pēc 9. klases izvēlēties profesionālo izglītību lauksaimniecībā un četru gadu laikā kļūt par konkurētspējīgiem speciālistiem ar stabilu pamatu nākotnei. Vienlaikus izglītības saturā par mūsdienu lauksaimniecību ir ļoti maz. LLKC Stratēģijas un komercattīstības direktore uzsver, ka nozarei kopā ar ministrijām jārada skolām atraktīvi materiāli, lai bērni saprastu, no kurienes nāk pārtika un kāpēc svarīgi pirkt vietējos ražojumus.
“Tā pat svarīgi organizēt saimniecību atvērtās dienas, jo interese nevar rasties, ja bērns nav redzējis, sajutis.” Svarīga ir arī pašu piemēru konsekvence. “Ja skolā stāstām, ka vietējais ir svarīgs, bet pusdienās to nedodam, esam divkosīgi. Ja bērns zina, no kuras saimniecības ēdiens nāk, un bērnības garša ir vietējā produkta garša, veidojas ilgtermiņa paradums.”
Roboti ienāk arī lauksaimniecībā
Mūsdienu lauksaimniecība arvien vairāk balstās tehnoloģijās. To attīstību veicina arī praktiski izaicinājumi kvalificētu darbinieku piesaistē un nepieciešamība samazināt ražošanas izmaksas.
Pēc iepriekšējo gadu slapjā rudens bija gadījumi, kad lauksaimnieki graudaugus sēja ar droniem, jo ar tradicionālo tehniku – traktoriem un sējmašīnām – laukā nevarēja iebraukt. Ar droniem veic arī starpkultūru sēju un nodrošina monitoringu, stāsta Jānis Šnakšis.
Savukārt uz jautājumu, cik ilgi jāgaida, līdz pa laukiem staigās roboti, kas rušinās zemi, stādīs un novāks ražu, Agnese Radžele-Šulce atbild: “Tas atkarīgs no tā, cik gudri pagriezīsim lauksaimniecību. Ja nespēsim nozari uzlikt uz pelnošām sliedēm, saimniecības nevarēs robotizēties.”
Modernās tehnoloģijas jau tagad daudzās saimniecībās ir ikdienas nepieciešamība un tās attīstās ļoti strauji.
Piemēram, ogulāju audzētāji ražu vāc ar kombainiem un arvien biežāk izvēlas segtas platības un tuneļus, lai pasargātos no mainīgiem klimatiskajiem apstākļiem.
“Vienreiz ieguldot, var vairāk kontrolēt audzēšanas vidi un automatizēt procesus. Tad arī atdeve no hektāra ir daudz lielāka,” saka Jānis Šnakšis.
Savukārt Agnese Radžele-Šulce piebilst – ir saimniecības, kur ģimene ar dažiem cilvēkiem apsaimnieko lielas platības tieši tehnoloģiju un automatizācijas dēļ.
Tehnoloģijas ir svarīgas, un tomēr tas nav galvenais iemesls, kādēļ mūsu valstī ir visi priekšnosacījumi lauksaimniecības kā nozares tālākai attīstībai. Latvijai ir ļoti izdevīgs ģeogrāfiskais novietojums. “Pasaulē nemaz nav tik daudz vietu, kur var veiksmīgi nodarboties ar lauksaimniecību. Mums tāda ir, un jāatrod labākais veids, kā šo resursu izmantot,” saka Jānis Šnakšis.
Tāpēc galvenais jautājums nav par to, vai Latvijai ir lauksaimniecības potenciāls. Tas ir acīmredzams. Jautājums ir, vai spējam to izmantot tā, lai no katra hektāra, katra nodarbinātā un katra saražotā produkta iegūtu iespējami lielāku vērtību.
Lai to sasniegtu, būs nepieciešama ne tikai efektīvāka zemes izmantošana, bet arī kooperācija, pārstrāde, pieeja tirgum, izglītība un modernās tehnoloģijas.
Un vienas receptes visām saimniecībām nebūs – katrai jāatrod savs labākais veids, kā izmantot tai pieejamos resursus.
KONTEKSTS
Latvijas Lauksaimniecības izaugsmes plāna 2026.–2036. gadam mērķis:
Palielināt lauksaimniecības izlaidi un celt produktivitāti, par 2 procentpunktiem palielinot lauksaimniecības devumu iekšzemes kopproduktā (IKP) un 10 gadu laikā palielinot lauksaimniecības izlaidi no 971 EUR/ha 2026. gadā līdz 2256 EUR/ha 2036. gadā, sasniedzot Somijas pašreizējo līmeni.
To plānots sasniegt:
- paaugstinot produktivitāti;
- uzlabojot konkurētspēju;
- sadarbojoties visā pievienotās vērtības ķēdē;
- pilnveidojot risku vadību.
