Nevis vairāk hektāru, bet efektīvāka saimniekošana: kā mainās Latvijas lauksaimniecība 0
Augsnes auglība ir kā nozares DNS, biznesa pamats, atslēga produktivitātes un labklājības celšanai Latvijas laukos. Vai mēs patiesi rūpējamies par savu galveno resursu – zemi – un cik efektīvi izmantojam tā potenciālu, LA.LV sarunājas ar Zemkopības Ministrijas (ZM) Stratēģijas, zināšanu un klimata departamenta direktoru Jāni Šnakši un Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) Stratēģijas un komercattīstības direktori Agnesi Radželi-Šulci.
Zemkopības ministrijā izstrādātais Latvijas Lauksaimniecības izaugsmes plāns (turpmāk – Plāns), kas tālāk tiks nostiprināts Ministru kabinetā, ir ceļa karte lauksaimniekiem nākamajiem desmit gadiem. Plānā iekļauti četri attīstības virzieni: augsnes auglība, konkurētspēja, tirgus pieejamība un risku vadība. Lauksaimniecības attīstība nav iedomājama bez zemes kā galvenā ražošanas resursa, tādēļ turpmāk analizēsim tās lomu.
Lauksaimniecībā būtiski ir vismaz divi resursi – cilvēki un zeme, saka Jānis Šnakšis. “Pie zināšanās balstītu cilvēkresursu attīstības strādā profesionālās izglītības iestādes, augstskolas, LLKC, bet vienlaicīgi lauksaimniecībā nevar iztikt bez zemes resursiem. Par abiem resursiem jārūpējas tā, lai tie paliktu ne tikai šodienai, bet arī nākotnei, nododot zināšanas nākamajām paaudzēm un saglabājot un uzlabojot augsnes kvalitāti.”
Pirms diskutēt par to, cik auglīga īsti ir mūsu lauksaimniecībā izmantojamā zeme un kas darāms, lai raža no viena hektāra būtu lielāka, runājam par to, kādās trīs grupās Rīcības plānā saimniecības iedalītas un ar ko tās atšķiras cita no citas.
Agnese Radžele-Šulce skaidro, ka saimniecību iedalījums trīs grupās tapa tāpēc, ka saimniecības lielums pats par sevi neliecina par efektivitāti – plāna analīze rādīja, ka lielāka saimniecība automātiski nenozīmē lielāku atdevi no hektāra. Tāpēc saimniecības tika grupētas pēc ekonomiskā snieguma un tirgus orientācijas, nevis pēc platības – lai atklātu, kur tieši veidojas vērtība un kur atbalsts nesasniedz savu mērķi.
Pirmajā grupā ir saimniecības, kuras nepiedalās tirgū, neražo produkciju tirgum un nedeklarē ieņēmumus. Tām var būt nozīme vides vai ainavas uzturēšanā, bet ne ekonomiskajā apritē.
Otrajā grupā ir saimniecības, kuras gan ražo produkciju un piedalās tirgū, taču to finanšu rezultāts bez Eiropas Savienības atbalsta būtu negatīvs. Šajā grupā ir gan mazas, gan lielas saimniecības – būtiski saprast, ka iedalījums nav veidots pēc saimniecības lieluma, bet pēc tās ekonomiskā rezultāta.
“Kāpēc tas ir svarīgi? Jau šobrīd ir signāli, ka Eiropas Savienība nākamajā plānošanas periodā būtiski mainīs atbalsta sistēmu. Tas nozīmē, ka šis periods ir laiks, kad palīdzēt otrās grupas saimniecībām kļūt ekonomiski patstāvīgākām – jo, neko nemainot, to nākotne ir zem lielas jautājuma zīmes,” norāda Radžele-Šulce.
Savukārt trešās grupas saimniecības arī bez atbalsta sasniedz pozitīvu vai vismaz neitrālu finanšu rezultātu.
Šī brīža aktuālākais izaicinājums ir panākt, lai pēc iespējas vairāk otrās grupas saimniecību laika gaitā pārietu uz trešo grupu – proti, kļūtu spējīgas sasniegt pozitīvu finanšu rezultātu arī bez atbalsta.
Pamatu pamats: resursu efektīva izmantošana
“Līdz šim atbalsta politikā liels uzsvars bija uz investīcijām un saimniecību modernizāciju. Tagad arvien vairāk jāvērtē arī tas, kādu ekonomisko atdevi šie ieguldījumi dod – cik lielu vērtību spējam radīt no sava galvenā resursa, no katra lauksaimniecības zemes hektāra,” norāda Jānis Šnakšis. “Plānā saimniecības vērtējam pēc ekonomiskās atdeves, nevis lieluma. Datu analīze rāda, ka lielāka saimniecība automātiski nenodrošina lielāku atdevi no zemes. Latvijā vidējais saimniecības lielums ir ap 34 hektāriem, Igaunijā tas ir krietni lielāks, ap 90 ha, tomēr Igaunijas saimniecību izlaide no ha nav būtiski lielāka kā Latvijā, tikai tāpēc ka vienam īpašniekam ir vairāk zemes,” pauž ZM Stratēģijas, zināšanu un klimata departamenta direktors.
“Zeme ir saimniecības pamatresurss, bet tas, kāda vērtība uz tās tiek radīta, atkarīgs no saimnieka zināšanām un uzņēmējspējām – prasmes pieņemt gudrus lēmumus, piesaistīt finansējumu, ieiet tirgos, kooperēties un sadarboties ar pārstrādes uzņēmumiem. Ja viens posms ir vājš, cieš kopējais rezultāts – piemēram, saimniecība var ļoti labi rūpēties par augsnes auglību, bet nespēt ieiet tirgū vai pārdot labu produktu.” saka Agnese Radžele-Šulce.
LLKC Stratēģijas un komercattīstības direktore uzsver: “Mēs LLKC redzam, ka saimniekiem, kuri to vēl nav izdarījuši, būtu vērtīgi paskatīties uz savu zemi citā griezumā – nevis cik daudz tās ir, bet cik daudz vērtības tā dod. Tieši šeit ir vieta konsultācijām un zināšanu pārnesei. Plānā fokuss tiek pārcelts no hektāru skaita uz to, cik lielu vērtību saimnieks rada no viena hektāra – un LLKC uzdevums ir palīdzēt saimniekiem šai pārmaiņai sagatavoties.”
Rūpes par augsnes stāvokli vēl nav pietiekamas
Agnese Radžele-Šulce skaidro, ka te ir vismaz divi aspekti. “Pirmais ir augsnes auglība. Tā nav pašsaprotama, tas ir mērķtiecīgs darbs, kuru nevar visur veikt pēc viena šablona, jo augsnes ir atšķirīgas. Vajadzīgas augsnes analīzes, uz tām balstīts ilgtermiņa plāns un reālas investīcijas. Otrs aspekts ir tas, ko šajā augsnē audzē.”
Teorētiski katram lauksaimniecībā izmantojamo zemju saimniekam vajadzētu veikt augsnes analīzes, kas palīdzētu noskaidrot tādas pamatlietas kā zemes auglību, barības vielu daudzumu tajā un saprast augsnes skābuma pH līmeni. Tomēr statistika liecina, ka ar šī “mājasdarba” veikšanu lauksaimnieki īpaši neiespringst. Jānis Šnakšis pauž, ka augsnes analīzes ir veiktas tikai aptuveni 37 procentos platību, par kurām saimniecības piesakās Eiropas Savienības atbalstam. Pat ekonomiski efektīvākajā saimniecību grupā tās aptver tikai ap 60 procentu platību. Tātad rūpes par augsnes stāvokli vēl nav pietiekamas.
Lai arī normatīvais regulējums paredz, ka nitrātu jutīgajās teritorijās aktuālām augsnes analīzēm jābūt reizi piecos gados, bet citur – reizi septiņos gados, nevar izslēgt, ka prasība dažkārt tiek izpildīta tikai formāli. “Grūti pateikt, vai saimnieks analīžu rezultātus tiešām izmanto ikdienas lēmumos,” teic Jānis Šnakšis un skaidro, ka šīs analīzes var veikt dažādi. “Var pasūtīt profesionālu ārpakalpojumu, kur paraugus noņem pēc noteiktas metodikas un piesaista konkrētām lauka koordinātēm. Taču ir arī saimnieki, kuri laboratorijai vienkārši atnes zemes paraugu maisiņā. Arī tā mēdz būt”.
Pēdējais brīdis pagrieziena punktam
“Augsne ir lauksaimnieka pamatresurss. Un patiesībā tieši augsnes auglības zaudēšana lauksaimniekam ir lielākais risks. Mums patīk sevi saukt par zaļu valsti, taču augsnes auglības jautājumā – sākot ar izpratni un beidzot ar investīcijām un praktisku rīcību – nebūt neesam priekšgalā. Arī kaļķošana, kas ir pamata nosacījums, lai pārējie elementi augsnē labi darbotos, netiek veikta pietiekamā apjomā,” saka Agnese Radžele-Šulce.
LLKC Stratēģijas un komercattīstības direktore uzsver, ka izlaides ziņā mums ir liela neizmantota rezerve un tieši tāpēc loģiski šķiet augsnes auglību izvirzīt par pirmo prioritāti Plānā. Ja turpināsim iet pa līdzšinējo ceļu, izaugsme būs lēnāka, nekā nozarei un valstij nepieciešams – tāpēc Plāns paredz mainīt pieeju jau tagad, nevis gaidīt. Šis būtībā ir pēdējais brīdis pagrieziena punktam. “Darbs jāveic divos līmeņos. Saimniecības mājasdarbs ir saprast, kurā grupā tā atrodas, kāds ir tās ekonomiskais stāvoklis un ko tā dara ar savu augsni. Nozares mājasdarbs ir izvērtēt pievienotās vērtības ķēdi, jo ķēde ir tik stipra, cik tās vājākais posms.”
Savukārt Jānis Šnakšis pauž: “Gribas ticēt, ka lielākā daļa lauksaimnieku augsnes nozīmi apzinās. Pēdējie gadi klimatisko apstākļu dēļ arī spēcīgām saimniecībām bijuši grūti, iespējams, ka šī iemesla dēļ arī kādi augsnes ielabošanas pasākumi ir atlikti. Tomēr ilgtermiņa skatījumam uz zemes resursu jābūt ikvienā saimniecībā – lielā vai mazā. Ir jāuzkrāj informācija par saviem resursiem un jāpakalkulē, vai ieguldījums augsnes uzlabošanas pasākumos pēc dažiem gadiem nedos lielāku ražas atdevi, kā arī jāvērtē, vai izvēlētā specializācija ir ekonomiski pamatota uz pieejamās kvalitātes augsnēm”. Pirms vairākiem gadiem lauksaimnieki izvirzīja mērķi sasniegt divus miljonus hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Šobrīd tiek izmantoti ap 1,95 miljoniem hektāru, un diskusijās tiek atzīts, ka tālāk iet grūti – visu mazauglīgo zemi izmantot nav ekonomiski izdevīgi”.
Tikmēr Agnese Radžele-Šulce norāda, ka LLKC pēdējos gados pārskata savu pakalpojumu klāstu un turpina to darīt Plāna kontekstā. Augsnes auglības jautājums LLKC ir ļoti būtisks gan izglītojošajos pakalpojumos, gan konsultācijās. Tiek arī veidots ilgtermiņa augsnes auglības uzlabošanas pakalpojums – sākot ar profesionālām analīzēm un beidzot ar plānu un aprēķinu, cik tas maksās un kādu atdevi dos.
“Kaļķošana un citi augsnes uzlabošanas pasākumi prasa investēt šodien, bet atdevi dod tikai pēc vairākiem gadiem – tāpēc mūsu pakalpojumu klāstu papildinām ar tādiem, kas raugās uz saimniecību holistiski un ilgtermiņā. Virzāmies no atsevišķiem pakalpojumiem – piemēram, palīdzības dokumentu sakārtošanā vai mēslošanas plāna izstrādē – uz pieeju, kurā esam saimnieka partneris jau pirms lēmumu pieņemšanas, nevis tikai tad, kad jārisina problēma.”
Laiks pāriet nākamajā līmenī
“Mums jāpāriet nākamajā līmenī,” uzsver Agnese Radžele-Šulce. “Kāpšana uz svariem katru dienu pati par sevi nesamazina svaru – vēl ir jākustas un jāmaina paradumi. Esam iemācījušies “uzkāpt uz svariem”, proti, veikt analīzes. Tagad jāsāk darīt kaut kas, lai augsnes auglības rādītāji patiešām uzlabotos.
Lai kaut ko mainītu, vispirms jāapzinās esošā situācija. Ik gadu ir dažāda statistika, taču līdz šim nebijām paskatījušies uz kopainu – kā nozare izskatās un kā piedalās tautsaimniecībā. Izaugsmes plāns ir labs sākums nozares transformācijai”.
KONTEKSTS
Latvijas Lauksaimniecības izaugsmes plāna 2026.–2036. gadam mērķis:
Palielināt lauksaimniecības izlaidi un celt produktivitāti, par 2 procentpunktiem palielinot lauksaimniecības devumu iekšzemes kopproduktā (IKP) un 10 gadu laikā palielinot lauksaimniecības izlaidi no 971 EUR/ha 2026. gadā līdz 2256 EUR/ha 2036. gadā, sasniedzot Somijas pašreizējo līmeni.
To plānots sasniegt:
- paaugstinot produktivitāti;
- uzlabojot konkurētspēju;
- sadarbojoties visā pievienotās vērtības ķēdē;
- pilnveidojot risku vadību.
