FOTO, VIDEO. “Ar nožēlu skatos uz tiem gadiem” – pieminot Jāni Streiču, atskatāmies uz vienu no pēdējām viņa intervijām 0
Šodiena ir ļoti bēdīga latviešiem – esam zaudējuši kādu ļoti īpašu īpašu, talantīgu cilvēku – 89 gadu vecumā mūžībā devies Jānis Streičs.
Tīmekļvietnē “enciklopedija.lv” klāstīts, ka Streičs dzimis 1936. gada 26. septembrī Latgalē, bērnību viņš pavadīja Kurzemē, Sabiles tuvumā, taču 1941. gada janvārī ģimene atgriezās Preiļu pagastā.
Pēc Rēzeknes pedagoģiskās skolas un trīs gadu karadienesta Voroņežas apgabalā viņš iestājās Latvijas Konservatorijas Teātra fakultātes Režijas nodaļā, kuru absolvēja 1963. gadā. Kopš tā paša gada Rīgas kinostudija kļuva par viņa pastāvīgo darba vietu, kur strādāja līdz 1991. gadam.
Streiča mūža darbs ir vairāk nekā 20 spēlfilmas, gandrīz pusē no tām viņš bija scenārija autors.
Viens no pēdējiem raidījumiem, kuros režisors viesojās, bija TV24 raidījums “Nedēļa. Post Scriptum”. Atskatāmies uz dažām atziņām, ko viņš šajā raidījumā pauda!
Raidījuma vadītāja Anita Daukšte toreiz atklāja, kā aizsākusies viņu saruna par iespējamo interviju, kas tālāk izvērtusies diskusijā par Latvijas nacionālo pašapziņu un patiesībā jau paša Streiča dzīves līkločiem.
“Jūs man norādījāt par manu komentāru portālā LA.LV: “Latviete, nepadodies! Migranti nāk”. Jūs teicāt, ka caur noliegumu nevar celt nacionālo pašapziņu. Kāpēc?”
Tad jārunā par to, kas ir noliegums. Ir psihiatrijas zelta likums, ka cilvēka zemapziņa noliegumu nepieņem un noraida. Noliegums tikai apstiprina kādu faktu.
Viņš min piemēru, ja kādā vietā nedrīkst smēķēt, tas jau nenozīmē, ka smēķēšana vairs nepastāv. Cilvēks vēlas smēķēt un, ja kaut ko sev aizliedz, dod sev komandu, ta panāk pretējo. Gribi aizmist lietussargu? Pasaki sev “ka tik neaizmirstu lietussargu!” Tādu atstātu lietussargu ir simtiem, tikai šīs komandas dēļ.
Režisors atklāja arī kādu traģisku gadījumu no dzīves.
“Jaunībā Odesā mani izglāba varētu teikt, ka pat no nāves viens jauns ebreju puisis Miša. Tas notika restorānā, filmēšanas laikā, man bija radies konflikts ar komandu, viņš, saprazdams, ka nebūs labi, mani izveda cauri virtuvei, pa aplinkus ceļiem, nomalē ieveda savās mājās, kāpām pat pa logu iekšā. Viņš mani izglāba. Pagāja gadi, es kļuvu atpazīstams, sāku filmēt, strādāt teātrī, Miša mani atkal atrada, nu sāksim draudzēties, tiksimies. Es eju pa Valdemāra ielu, ieeju telefona būdiņā piezvanīt un nodomāju “ka tik to telefona grāmatiņu neaizmistu”, jo tur Mišas un citu svarīgu cilvēku telefona grāmatiņa, bet es, protams, ka atstāju un pazaudēju. Tā nu Miša visu atlikušo dzīvi ar pārliecību, cik tas Jānis nekaunīgs un iedomīgs. Tas likums pārbaudīts bez gala!” Streičs norāda.
Viņš aicina, ja kādreiz dzīvē no kāda netikuma gribas atbrīvoties, nelieciet sev nolieguma komandu, piemēram, nedzer, neēd, neguli!
Pavēršot to otrādāk, Streičs pats atzinās, ka uzveicis gan alkoholismu, gan smēķēšanu, kas savulaik šķitis neiespējami.
“25 gadus esmu brīvs un ar nožēlu skatos uz tiem gadiem, kā es indēju savu veselību! Kauns!” scenārists atzīst.
Te abas pieminētā raidījuma daļas:
