Fotogrāfija kā relikvija 0
Grāmatu izdevēja un akciju sabiedrības “Rota” īpašnieka Friča Ansona ģimenes piederīgie jau trešajā paaudzē kā relikviju glabā kādu vēsturisku fotoattēlu, kas tapis Zaubes ielas namā (arhitekts Žanis Tauriņš, 1907 – 1976) Rīgā 1939. gadā, četru bērnu ģimenei droši lūkojoties foto objektīvā un nākotnē, bet fonā vīd K. Sūniņa glezna, kas bijusi īpaši darināta novietošanai zālē. Jāuzsver, ka mākslinieks kādu laiku strādājis pie F. Ansona par grāmatu grafiķi. Savukārt uz grīdas fotoattēlā redzams mākslinieka Anša Cīruļa paklājs, kas šobrīd atrodas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Tradicionālajos ģimenes saietos daudzu gadu garumā katrs piederīgais ir ticis iepazīstināts ar tās vēsturi ar šā foto starpniecību, kur fiksēti vieni no pēdējiem laimīgajiem brīžiem Friča Ansona ģimenes ikdienā. Okupācija un karš atņēma četriem bērniem tēvu, bet māsas un brāļus izkaisīja pasaulē. Ansonu ģimene, laikam ritot, ir krietni sazarojusies, Latvijā to veido vairāk nekā 20 cilvēku, no kuriem daudzi ir sabiedrībā pazīstami un ar veiksmīgām karjerām. Taču viss sākās laikā pirms Otrā pasaules kara, kad Fricis Ansons apprecēja zināmā latviešu dievtura un mākslinieka Ernesta Brastiņa māsu Augusti (jaunāko no trim māsām) un ģimenē piedzima četri bērni – Gaisma, Inesis, Alnis un Rasa. Sākumā ģimene mitusi Blaumaņa ielā 38/40, kur atradās tipogrāfija “Rota”, taču pēc daudzdzīvokļu ēkas uzcelšanas Zaubes ielā pārcēlās uz jaunu mitekli, iemitinoties sešu istabu dzīvoklī, kas aizņēma visu otro stāvu. Augšstāvā iekārtojās Ernests Brastiņš un Arvīds Brastiņš – mākslinieks un koktēlnieks, kas piedalījies arī nama projektēšanā un iekārtošanā. Frici Ansonu ir cienījuši un godājuši gan ģimenē, gan darbinieku vidū, gan sabiedrībā un viņa 40 gadu dzimšanas dienā laikraksts “Brīvā zeme” (1939. g. 28. okt., nr. 246) publicējis šādu tekstu: “… viņš ir organizējis, ierīkojis, kārtojis un būvējis veselu rindu dažādu sabiedrībai nepieciešamu un derīgu iestādījumu. Viss viņam, tā sakot, gājis no rokas, jo šo laimīgo roku vadījušas laimīgi izvēlētas atziņas: “Visam lielam pamazām ir jāizaug”, “Darbam jāatdod ne vien rokas, bet arī sirds.””
Divi no pieciem Kārļa Ulmaņa krustbērniem ir bijuši Friča Ansona bērni: vecākā meita Rasa un jaunākais dēls Inesis. Līdzās Zaubes ielas namam joprojām zaļo Kārļa Ulmaņa stādīts ozols, kas pasaudzēts un iekļauts izcilā vācu arhitekta Meinharda fon Gerkāna projektētās ēkas vidē. Jāpiemin, ka Ansona meitas Gaismas dēls Leons Jakrins kopā ar biznesa partneri Gunu Eglīti Rīgā dzimušo Meinhardu fon Gerkānu simboliski ataicinājuši mājās un piedāvājuši projektēt vairākas ēkas, tostarp namu Zaubes ielā 12.
Diviem no Friča Ansona bērniem – Gaismai Jakrinai un Inesim Kārlim Ansonam – otrās brīvvalsts laikā izdevies atgriezties tēva mājās Zaubes ielā. Sarunā par gleznas brīnumaino pārnākšanu mājās Gaisma atminas skarbos laikus, kad ģimenei pēc tēva apcietināšanas vajadzēja atbrīvot dzīvokli un pārcelties uz nekurieni. Sāpējusi sirds, redzot, kā pagalmā dedzinātas grāmatas… Nebija nekādu cerību, ka no iznīcības varētu paglābties gleznas un citi mākslas darbi, kuru Ansonu ģimenei kā sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem nav trūcis. Daudz cilātā fotogrāfija faktiski ir bijusi vienīgā piemiņa, kas saglabājusies un ļāvusi pieskarties fragmentam no cienījamās ģimenes pagātnes. Savā veidā jātic, ka roku nobružātajam fotoattēlam ir bijusi dīvaini mistiska loma gleznas ceļa virzīšanai mājup, turklāt ne jau caur apzinātiem meklējumiem, bet savdabīgā loģiskā secībā savijoties ar prātu grūti aptveramām nejaušībām.
