“Helmanis devās tuvāk frontes līnijai, sprādzieni bija turpat!” Apinis, tikko atgriezies Latvijā, stāsta, kas notika Ukrainā
2
Šis ir stāsts par braucienu autokonvojā uz Ukrainu. Šādi autokonvoji brauc no Latvijas cits aiz cita, dzen gan pašu gādātus, gan pašu ziedotus, gan dzērājšoferu pazaudētus autiņus. Braucēji šajos konvojos ir cilvēki ar tiesībām, parasti ar labu izglītību, pieklājīgu darbu un algu, un pietiekamu braukšanas pieredzi. Brauciens ir nevis varonība, bet attieksme, patriotisms un domāšanas veids.
Šis nudien nebija mans pirmais konvojs, bet līdz šim biju sasniedzis Ļvivu, šoreiz braucu līdz Doņeckas un Zaporižjes apgabalu piefrontes rajoniem. Lielā mērā mani bija iespaidojusi NMPD vadītāja Liene Cipule, kura ne tikai pie stūres brauca līdz frontei, bet pati piedalījās cietušo evakuācijā no frontes līnijas.
Protams, biju apbruņojies ar fotokameru, sasolījis katru dienu sūtīt rakstus portālam. Braukt vienatnē pie stūres (man izdalīja mašīnu ar stūri labajā pusē) vairāk nekā 1000 kilometrus dienā un fotografēt izrādījās neiespējamā misija, pie kam tika strikti norādīts jebko rakstīt un sūtīt ar divu dienu nobīdi. Bet patiesībā arī kaut ko sakarīgu uzrakstīt Ukrainā lāga nebija pa spēkam.
Atgriezos mājās un saņēmu ziņu, ka Egīls Helmanis ievainots Ukrainā, kur palika pēc tam, kad viss konvojs bija jau griezies atpakaļ. Visi Latvijas portāli vairāk vai mazāk ir aprakstījuši šo notikumu, izdarot kaut kādus secinājumus no manis vai citu braucēju stāstītā.
To, ko varu droši pateikt – Helmanis ir dzīvs, pie skaidras apziņas, taču kādu laika sprīdi saudzējošā režīmā. Man liktos drošāk viņu atvest uz Latviju, bet attiecībā uz Helmani vienīgais lēmumus pieņem viņš pats.
Tie, kas organizē autokonvojus sargā mūs un atbalsta ukraiņus
Tas ir svētīgs darbs, ko dara latviešu vīri, gādājot pikapus, džipus un busiņus, dzenot tos uz Ukrainu un nododot frontiniekiem. Pirmkārt, tādēļ, ka Ukrainas fronte tiek apgādāta, maigi teiksim – nepietiekami. Otrkārt, tādēļ, ka atbraukušie latvieši sniedz frontiniekiem šādu-tādu psiholoģisku atbalstu un norāda, ka ukraiņu upuri nav velti. Treškārt, tādēļ, ka ukraiņi šobrīd cīnās par mūsu brīvību.
Tie, kas organizē autokonvoju uz Ukrainu, sabiedrībā tiek dažādi novērtēti. Reinis Pozņaks tiek publiski cildināts, atzīts par Eiropas cilvēku un ievēlēts Eiropas parlamentā, bet Egils Helmanis ikdienā bargi kritizēts sabiedriskajos mēdijos.
Tātad – es šoreiz braucu autokolonnā, ko organizēja Ogres mērs Egīls Helmanis. Mēs iepazināmies divas dienas pirms brauciena, uzreiz pārgājām uz sarunām “Tu” formā.
Nudien nevaru vērtēt un likt atzīmes Egilam par Ogres novada vadību (vēlētāji viņam likuši labas atzīmes, atkārtoti ievēlot par pašvaldības vadītāju), par viņa vārdiskajām atklāsmēm uzrunājot opozīcijas deputātus vai LSM žurnālistus, bet es tagad drīkstu un varu vērtēt viņa organizēto un vadīto konvoju.
Likšu devītnieku desmit baļļu sistēmā. Draudzīgs, izpalīdzīgs, aizrautīgs, ļoti darbaspējīgs. Brauc ļoti ātri – es atteicos no nelielām sacensībām galvenokārt tādēļ, ka Nisans, ko vadīju, šādās sacensībās būtu sadalījies pa sastāvdaļām.
Man šķiet, ka Helmanis uzreiz var saņemt zelta medaļu Ukrainas šķērsošanā uz laiku (3000 km distancē) busiņu konkurencē.
Varbūt man nav taisnība, bet neatstāj viedoklis, ka Helmanis vienlaikus dara visu – brauc, sarunājas pa vairākiem telefoniem, raksta īsziņas, labo domes dokumentus, dod rīkojumus un vada sanāksmes.
Patiesībā es lāga nesaprotu, kāpēc LSM tik baisi cīnās ar Helmani sabiedriskajā telpā. Mūsu grupā brauca (arī vienai ziedotai mašīnai pie stūres!) arī burvīgā televīzijas producente, žurnāliste un režisore Arta Ģiga, un Helmanis ar milzīgu rūpību sekoja lai Artai un viņas operatoram Rihardam būtu iespēja iegūt informāciju, tikties ar cilvēkiem, piefilmēt baisus skatus.
Helmanis ir gana kontraversāls. Lāga neticu, ka LSM aktivitātes kaut kādā mērā samazinātu nacionāli noskaņotu ļaužu pozitīvo viedokli par Helmaņa darbu, gluži kā ir gauži neiespējami, ka par Helmani spētu nobalsot kāds “progresīvi” vai “pariski” domājošs vēlētājs.
Šajā brīdī pāriešu no vispārinājumiem uz īso pārstāstiņu no manu Ukrainas reportāžu noslēguma – kas īsti notika ar Egīlu Helmani.
Pēc četrām grūtām dienām, pēc pabūšanas Slavjanskas frontē, pēc pieredzētas bombardēšanas un slimnīcas sagraušanas, ko krievu bruņotie spēki sadarīja naktī ar šaheddroniem, nonācām Zaporižjē, kur frontes līnija iet gauži tuvu pilsētai, kur krievi ir ieņēmuši Eiropas lielāko atomelektrostaciju Energodar, kur ir nolaists Kahovkas HES, bet pati Zaporižje joprojām ir lielākais Ukrainas rūpniecības centrs, kur visapkārt pilsētai strādā visdažādākās rūpnīcas.
Lielākā daļa no 27 autiņiem jau bija atdoti dažādām armijas daļām, bija palicis viens ķīniešu pikaps ar stūri labajā pusē, mehānisku ātrumkārbu un bez kondicionieriem, kas 40 grādu siltajos Ukrainas austrumos radīja zināmas problēmas.
Un te nu Helmanis bija ticis pie jaunas informācijas un izlēma palikt Ukrainā uz vēl dažām dienām šim autiņam pie stūres.
Viņa interese bija saistīta ar jaunajiem tīkliem virs autoceļiem frontes tuvumā, kur tīkli uzlikti dronu ķeršanai. Helmanis kopā ar dažiem kolēģiem šādu tīklu ceļu apciemoja Zaporižjes tuvumā un, cik varēju noprast, mēģināja risināt jautājumu – kādi tīkli būtu iegādājami, lai ar tiem varētu vislabāk palīdzēt ukraiņu karavīriem.
Es nezinu, un nevēlos zināt, kurp viņš vēl devās, bet noteikti – vēlreiz tuvāk frontei.
Cik zinu un cik varu stāstīt, viņš ir pakļuvis zem artilērijas uguns, un sprādzieni notikuši viņam tiešām tuvu.
Viņš ir nonācis slimnīcā, ir saņēmis visu iespējamu ārstēšanu, un viņam tur būs vēl kādas dienas tur jāuzturas. Helmanis ir stiprs un spītīgs vīrs, un pats lemj savu dzīvi, no citu palīdzības mēdz atteikties. Pie kam – Helmaņa konvojs ir diezgan militāri strukturēts, kur ir zināma disciplīna un komandierim vienmēr ir taisnība.
Atkārtošos – to, ko Helmanis dara ar braucieniem uz Ukrainu, ir visai Ukrainai un Latvijai svētīgs darbs.
Helmaņa autokonvojiem ir savi spēles noteikumi. Tauta ziedot.lv ir ziedojusi naudu, Helmanis ir sagādājis autiņus, bet tālāk katram braucējam jāgādā par degvielu, paša ēdmaņu un guļamvietu. Vārdu sakot – gribi palīdzēt Ukrainai – ziedo laiku, naudu, enerģiju. Manuprāt – tas ir gauži pareizi, un cik sapratu – tiem 27 šoferiem, kas devās pie konvoja mašīnu stūres uz Dombasu, vairāk vai mazāk šķita tāpat. Varu vienkāršoti pateikt, ka šāds brauciens nozīmē ziedot kādus 1000 eiro.
Mašīnu dzīšana uz Ukrainu ir sava veida atkarība. No Latvijas mašīnas Ukrainas karavīriem dzen daudzas grupas. Kaut arī nav drošas uzskaites, tiek minēts, ka Ukrainas aizstāvjiem no Latvijas ir aizdzīti vismaz 6 tūkstoši mašīnu, galvenokārt apvidnieki vai vieglie smagie. Braucēji vairumā gadījumu ir padzīvojuši vīri, kuri pie stūres bez tiesībām mukuši vēl no miličiem, nevis brīvvalsts ceļu policistiem. Viņi tikai sāpīgais likteņa sagadīšanās dēļ nav piedalījušies Lemānas 24 stundu autobraukšanā, un tagad šo liktenīgo zaudējumu atdara, šķērsojot Ukrainu. Pats savām acīm (sēžot blakus) vēroju kā divi ļoti cienījami Latvijas zvērināti advokāti atpakaļceļā traucās, maigi izsakoties, nedaudz pārsniedzot ātrumu.
Helmaņa grupa bija neticami draudzīga un cits-citam labvēlīga. Man ļoti gribētos nosaukt daudzus ļaudis, ko iepazinu un ar ko sadraudzējos braucienā, bet visus nenosaukšu – un nebūs labi. Tādēļ, ja nu kāds no līdzbraucējiem lasa – lai saprot, ka ne tikai Helmanis, ne tikai Ogres dome, ne tikai es, bet visa Latvija ar viņiem lepojas. Bet, ja nelepojas, tad tikai tādēļ, ka nav izbaudījuši to sajūtu, kad ej peldēties sālsezerā, bet krīt artilērijas šāviņi.
Ukrainā – jo tālāk uz Austrumiem, jo sliktāki ceļi, jo mazāk ceļa satiksmes noteikumu. Tā arī netiku skaidrībā, kāds ir atļautais braukšanas ātrums, bet droši zinu – jo tālāk uz Austrumiem, jo lielāks. Piefrontes rajonos daudzi apvidnieki ar Baltijas valstu numuriem – gan tranzīta, gan ikdienišķiem – neviens šos numurus nav mainījis (mašīnas reģistrējis Ukrainā). Ceļa norāžu nav vai tās ir melīgas. Tilti mēdz būt sabombardēti, bet tieši pontontilti ir piešauti no krievu artilērijas.
Krievu droni atlasa svešu valstu telefona numurus un labprāt artilēriju novirza uz vietu, kur šādi telefoni ir kopā bariņā. Tātad – ja visa Latvijas grupiņa atrastos Slavjanskā vai Izjumā kopā un vakariņotu ar ieslēgtiem telefoniem, šaheddrons tur noteikti atlidotu vai artilērijas lādiņš kristu.
Google maps un Vāze mēdz pazust uz stundām, īpašī vakara pusē, kad sāk lidināties šaheddroni. Man bija līdzi laba Ukrainas karte, un neko drošāku par karti uz ceļiem Ukrainā iedomāties nevar.
Nav viegli Latvijā sagādāt braucošas, bet pietiekami lētas apvidus mašīnas. Patiesībā nezinu – kā Egīls Helmanis ar to tiek galā. Visvairāk ir Nisanu Navarras, bet ir arī Fordi, Toyotas un pat ķīniešu ražojumi – stūre vairumam autiņu kreisajā pusē, bet trešajai daļai – labajā, pie kam diezgan daudzas mašīnas vēl ar mehānisko ātrumkārbu.
Cik nu varēts, mašīnas pielabotas un sakārtotas, bet tik un tā trīstūkstoš kilometru ceļā daudzām parādās īstās kaites, daļai tās ir tik nopietnas, ka mašīnas tiek iedzītas benzīntankos un atstātas sarunātiem autoevakuatoriem.
Interesanti, ka virsnieki frontē teica, ka viņi ļoti priecātos par nelieliem busiņiem, ar ko pārvadāt lielāku karavīru skaitu. Helmanis uz fronti dažām armijas daļām sagādājis arī tādus.
Solītos stāstiņus sūtīšu arī rīt un parīt. Stāstīšu par saviem mediķa vērojumiem slimnīcā, frontes evakuācijā un saklausīto no mediķiem. Par to – kā krievi mērķtiecīgi izdedzina mežu un rezervātu.
Vēl noteikti stāstīšu par sadzīvi, draudzību, kā arī to, ka septiņu dienu laikā kā alkoholu izdzēru tikai kausiņu alus (sadzīves sarunās tiek pārspīlēta alkohola lietošana konvojos) pirms atpakaļceļa. Un vēl – par to, ka Ukrainā ir ļoti skaistas sievietes.
