“Tas ir nežēlīgi – 13 stundas nezinu, vai mamma ir dzīva!” Sieviete sašutusi par Austrumu slimnīcas attieksmi
0
“Mana mamma jau 13 stundas ir Austrumu slimnīcā. Visu šo stundu laikā ir mēģināts noskaidrot viņas stāvokli. Jūsu attieksme ir vienkārši nežēlīga! Varat atrunāties ar saviem protokoliem un rūpēm par pacientiem, tas viss ir muļķības. Jebkuram pacientam ir mājās ģimene, kurā uztraucas. Kāpēc esmu reģistrēta e-veselībā kā pilnvarotā persona, ja neviens nav tiesīgs man sniegt šādu informāciju? Jūsuprāt tas ir pieņemami? Nekā nav mokošāka par neziņu!” šāds ieraksts X otrdienas rītā ātri vien izraisīja soctīklotāju sašutumu, jo katram no mums ir mamma, bērns, vīrs, māsa, kurš var pēkšņi nokļūt slimnīcā un neziņa 12 stundu garumā par tuvinieka stāvokli un informāciju, vai viņš vispār ir dzīvs, ir nepieņemam.
LA.LV. sazinājās ar Ilzi, lai uzzinātu plašāku informāciju par notikušo un viņa labprātīgi dalījās sāpīgajā pieredzē, sakot, ka par šo jārunā skaļi – tā nedrīkst būt!
kādu ziņu Kāda s-da pēc esmu reģistrēta eveselībā kā pilnvarotā persona, ja neviens nav tiesīgs man sniegt šādu info??? Jūsu prāt tas ir ok un pieņemami? Nekā nav mokošāka par neziņu! @veselibasmin
— Ilze Šikore (@vanadziene) July 14, 2025
Ilzes mamma pirmdien pulksten 22 vakarā piecēlās no krēsla un nokrita bezsamaņā. Neatliekamā medicīniskā palīdzība seniori nogādāja Gaiļezera slimnīcā. Tēvs, kurš arī ir cienījamā vecumā pēc notikušā pats bija manāmi satraukts – spiediens augsts, tādēļ noskaidrot, kas tālāk notiek ar mammu, uzņēmās Ilzes māsa Liene. Meitas uztraukušās, ka tūliņ vēl vieni “ātrie” būs jāsauc arī tētim.
Tētis meitām tik pateicis, ka NMPD mediķi viņam noteikuši, lai ap 23.00 zvana uz slimnīcu – tad ārsti varēšot pateikt, kas sievai noticis un kā tālāk rīkoties. Liene 23.00 zvana uz uzņemšanu, bet tur atbild laipns puisis, kurš neko pateikt tuviniekiem neesot tiesīgs. Runātājs pārbaudījis, ka e-veselībā māsa (tāpat kā tētis) ir norādītas kā pilnvarotās personas, bet tāpat neko stāstīt nevarot. Lai zvana divos naktī.
Māsa noliek tēti gulēt un divos naktī zvana uz slimnīcu. Atbild jau cits cilvēks. Atkal nekādu informāciju sniegt nevar. Jāzvana esot no rīta. Tātad visu nakti ģimene ir neziņā, kas ar mammu notiek, vai viņai ir veiktas pārbaudes, vai viņa vispār ir dzīva, ņemot vērā mammas noģībšanu un cienījamo vecumu, protams, ka iezogas negribot pat vissliktākās domas prātā.
No rīta māsa zvana uz uzņemšanu, atbild, ka mamma aizvesta uz nodaļu, bet neko vairāk nevar pateikt. Pirms astoņiem no rīta viņa brauc uz Gaiļezeru, domājot, ka kāds ārsts noteikti jau ieradies, kurš varēs pastāstīt vairāk par naktī veiktajām pārbaudēm mammai un to, kas īsti notika. Nodaļa izrādās aizslēgta. Viņa kādam garāmejošam ārstam jautā, vai varētu dalīties ar informāciju par mammu, sieviete atbild, ka “jā, noskaidros”, bet aiziet prom un neatgriežas. Nākamajam ārstam, ko meita sastop slimnīcā, atkal lūdz palīdzību, tas atbild, ka neko nevar teikt, lai zvana dakterei. Uz jautājumu – “kurai dakterei, cikos, uz kādu tālruni” tiek atbildēts, iedodot telefona numuru, bet piebilstot, ka tagad gan labāk nezvanīt, jo sākusies apgaita. Zvaniet pēc pulksten 11.00.
Liene sēž mašīnā pie slimnīcas, sagaida pulksten 11.00 un sāk zvanīt. Pēc trešā neatbildētā zvana, beidzot kāds paceļ klausuli, bet atbild – ārsta tagad nav, zvaniet pēc stundas. Pulksten 12.00 meita atkal vairākkārt zvana, par mammu nekādas informācijas nav jau 14 stundas. Ar mammu sazināties arī nav iespējams. Abas meitas ar pieredzi dalījās sociālajos tīklos.
Pulksten 13.00 Liene Austrumu slimnīcas mājaslapā sāk meklēt kādus telefona numurus, kur varētu noskaidrot pacienta stāvokli, bet tie šķiet teju speciāli paslēpti, kontakttālruni atrast vēl grūtāk nekā sazvanīt pašu slimnīcu. Tiek izmēģināti visi atrastie numuri pēc kārtas, ja nu paveicas.
Tad izdodas sazvanīt slimnīcas vecāko māsu, laikam, jo neviens priekšā nestādījās un, sazvanot kādu, cilvēkam nav ne jausmas, ar ko tiek runāts. Pēc šī zvana ap pulksten 14.00 kāds centās viņu sazvanīt, bet tā kā Liene bija darbā, viņai bija ieslēgts automātiskais atbildētājs. Kad atzvanījusi – tur bijusi tikai balss pastkastīte. Tā kā e-veselībā norādīts kā pilnvarotā persona bija arī tētis, tad viņu beidzot kāds sazvanīja un pateica, ka sievai ir bijis insults. Visticamāk vēl kas tika teikts, bet tā kā tētis bija satraucies, viņš neko vairāk neatceras. Vai bija jāpaiet 14 stundām, lai ģimene uzzinātu, ka mammai bijis insults? Un ja viņa būtu mirusi?”
Vai tad, ja meitas nebūtu dalījušās ar šo absurdu sociālajos tīklos viss būtu noticis vēl lēnāk?
LA.LV sazinājās ar Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīcu, lai lūgtu komentēt situāciju un uzzinātu, kā pareizi tuviniekiem jārīkojas šādā situācijā.
