Irēna Romanovska: Hameleonu laiks 10
Bērnībā man ļoti patika pasakas par ziediem. Par skaisto un lepno Saulgriezi, par uzticīgo Peoniju un drosmīgo Ķirsi. Tiesa par Cūkausīti es nelasīju, jo tā man likās gauži skumja pasaka par ko nobira arī kāda asariņa. Vēlāk, uzsākot skolas gaitas, pasakas kā senas draudzenes sagaidīja mani lasāmās literatūras sarakstā. “Pret kalnu” gan vairs neviens nelika ne lasīt, nedz vispār pieminēja. Tiem, kas jaunāki par mani – ne tik, tie vispār Annu Saksi tikai pēc pasakām vien zina.
Vēl pēc pāris gadiem man atklājums bija Mirdza Ķempe. Izrādās tā tante, kas rakstīja garlaicīgus pantus par padomju dzimteni, rakstīja arī spožu mīlas dzeju. Un jo vairāk pētīju viņas biogrāfiju, jo vairāk brīnījos par dzejnieces uzdrīkstēšanos: viņa gan izkārtoja pensijas bijušajiem izsūtītajiem, gan savā aizgādniecībā pieņēma no Sibīrijas atgriezušos literātus, piemēram, Aleksandru Pelēci, Jāni Medeni u.c.. Un nekad neiestājās komunistiskajā partijā.
Ar Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas svētību šogad daļa sabiedrības ir ķērusies pie padomju mantojuma drosmīgākas vētīšanas, kas diez vai Latvijā notiktu, ja Krievija nebūtu iebrukusi Ukrainā. Ja līdz šim padomju mantojuma likvidācija parasti aprobežojās ar Ļeņina pieminekļu nojaukšanu, visādu piecgades plānus slavinošu plakātu noplēšanu vai aizkrāsošanu un sociālisma ideologu vārdā nosaukto ielu pārdēvēšanu, tad tagadējais “pieteikums” ar t.s.
“uzvaras pieminekļa” nojaukšanu Rīgā un līdzīgu “uzvaras” piemiņas vietu nojaukšanu iezīmēja (beidzot!) naratīvu, ka Latvijai šajā karā patiesībā nebija nekādas uzvaras un “atbrīvošana no fašisma” nozīmēja tikai, ka klāt ir padomju okupācija. Un par šīs “atbrīvošanas” saldo garšu diemžēl gandrīz katrai ģimenei ir kāds skumjš stāsts no Sibīrijas plašumiem, Kazahstānas stepēm vai emigrācijas gaitām tuvākās un tālākās ārzemēs. Arī manai diemžēl.
Tāpēc es labi varu saprast vēlmi pārdēvēt Engelsa vai pionieru ielu kādā atbilstošākā vārdā, taču pašreizējā vēršanās pret Andreja Upīša, Annas Sakses un vēl virknes literātu (kaut kā tieši literāti trāpījušies) vārdā nosauktajām ielām tomēr raisa virkni pārdomu.
Ar Annu Saksi laikam ir visvienkāršāk – vai nu brāļa ietekmē vai kā citādi, bet tāda nu bija viņas pārliecība. Var jau tagad teikt “diemžēl”. Viņa no tā nekaunējās un neslēpa, nespēlēja divkosīgu spēli, atšķirībā no daudziem citiem latviešu literātiem, māksliniekiem, tēlniekiem un mūziķiem, kas tā kā bija it kā pret sistēmu, bet tomēr kādu strādnieku un kolhoznieci varēja uzgleznot. Un te nu jādomā, kas gan īsti nosaka to, ka esmu pret sistēmu: mani vārdi vai mani darbi? Ja nu tie tomēr ir darbi, cik tad mums vispār būs to mākslinieku, tēlnieku, literātu un mūziķu, kas it nemaz, nemaz? Vai vispār paliks kāds, kura vārdā nosaukt ielas, skvērus un bulvārus? Un kur ir tā robeža: komunistiskās partijas biedrs – ok, bet PSRS Augstākās Padomes Savienības padome – nodevējs? Vai dzejolis, kurā būtu slavēts kolhozs un darbs būtu tā kā vēl piedodams, bet dzejolis par Ļeņinu – klajš kolaboracionisms? Un – kurš šo līniju novilks?
Līdzīgs stāsts par pārliecību ir arī ar iespējams mūsu visražīgāko ( 20 romāni, 12 noveļu krājumi, 28 lugas un 2 dzejas krājumi) rakstnieku Andreju Upīti, jo sociālisma idejām viņš simpatizēt sāka jau kopš 1906.gada, nekādus plašākus skaidrojumus nesniegdams un mēs varam tikai minēt, vai tas bija trūcīgās bērnības iespaidā, vai cerībā uz gaišāku nākotni, vai arī kāda personīga konflikta rezultātā.
Tiesa, savā daiļradē Andrejs Upīts krietni ilgi palika uzticīgs tradicionālajam reālismam, turklāt grodi un talantīgi pasniegtam. Par savu pārliecību Andrejs Upīts nonāca arī Latvijas cietumā un no iespējamā nāvessoda tika atbrīvots tikai pateicoties kultūras cilvēku, tai skaitā Raiņa parakstītai vēstulei, kurā viņi iestājas par A.Upīša atbrīvošanu, jo uzskatīja, ka Upīša rakstnieka talants atsver viņa politisko pārliecību. Bet ko nu Rainis – tam mūslaikos jau tiek piekarināti gan bijuši, gan tikai iespējams potenciāli piestāvoši grēki un nu jau to vairs nevar izmantot kā argumentu.
Šobrīd jau var tikai zīlēt, ja Upīts nebūtu tik ļoti ierobežots publikāciju iespaidā pēc K.Ulmaņa apvērsuma, ja nerakstītu reālismā un ja nebūtu tik ļoti disciplinēts un ražīgs, vai vispār viņš būtu vajadzīgs padomju varai? Taču tobrīd viss sakārtojās tā, ka tai bija vajadzīgs tieši tāds rakstnieks kā Andrejs Upīts.
Jebkurai politiskajai sistēmai ir vajadzīgi propagandisti. Tiesa, ne vienmēr tos jāmeklē un jāuzrunā, reizēm tie nāk un uzstājas arī paši. Pat šobrīd, kad neviens ar izsūtījumu nedraud un it kā pastāvot viedokļu brīvība, esošā prezidenta zvaigzni pretī mirdzēšanai virzot, daži no inteliģences nekautrējās pierakstīt topošajam valsts galvam teju dievišķas īpašības, kas savā sīrupainajā lipīgumā neatpalika no cita laikmeta tautu draudzības slavināšanas patosa.
Zīmīgi, ka brīdī, kad mēs tik cītīgi vētījam viņsaulē aizgājušo latviešu literātu politisko pārliecību, kas nu jau sāk prevalēt pār literāro mantojumu, talantu un vispār visu citu, Spēlmaņu nakts balvas “Gada aktrises” tituls tika piešķirts Čulpanai Hamatovai, kas šobrīd no Krievijas ir pārcēlusies uz Latviju pēc režisora Alvja Hermaņa uzaicinājuma. Un nav noslēpums, ka ilgus gadus atbalstījusi Putina politiku.
Intervijās Hamatova apgalvo, ka to viņu spieduši darīt apstākļi. Ļoti iespējams. Mēs neviens arī nevaram galvot par sevi, ko darītu 1940.gadā, svešai varai ienākot mājās vai darba vietā, dzirdot atskaņas par 1937.gadu Krievijā vai baumas par iespējamām izvešanām no Latvijas. Galu galā – daudzi, kas tagad nacionālāki par jumīti un auseklīti, padomju laikā soļoja 1.maija parādēs ar savu darba kolektīvu par maiju, darbu un mieru. Neviens arī neprasīja Mirdzai Ķempei, vai viņai gribas rakstīt par tām čaklajām strādniecēm fabrikās, Prāgas “atbrīvošanu” vai tomēr savu skaisto mīlas dzeju.
Un tomēr. Ja teātris, vienas žūrijas locekles vārdiem runājot, “esot internacionāls un tur nevērtē politisko pārliecību” no visām kandidējošajām aktrisēm izvēlējās tieši to, kurai ir visneviennozīmīgākā politiskā manifestēšanās ( īpaši jau laikā, kad slavinātais režīms uzstāda rekordus jaunāko nogalināto zīdaiņu vecuma ziņā), pamatojoties, ka toties izrādes esot “grandiozas”, tad kāpēc mēs savējiem, latviešiem, piemērojam dubultstandartus par krietni sīkākiem grēkiem, piemēram par dzejdara talantu, kuru tad padomju vara tik paredzami padarīja par visa kolektīva īpašumu. Un vai nebūs tā, ka no 40. – 70.gadu paaudzes tad mums paliks tikai klusējošas pelēcības vai lišķīgi hameleoni, jo visi citi taču mūsu standartus kā bija jārīkojas padomju režīmā dzīvojot, neizturēs?
