Olafs Zvejnieks: Tagad ir īstais brīdis jautāt, vai daļa sabiedrības gatavojas atlikušo mūžu pavadīt dīkstāvē? 19
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Valdības atbalsta pasākumi Covid-19 krīzē aizvien vairāk izskatās politiski, nevis ekonomiski pamatoti, pagājušajā nedēļā izteicās Fiskālās disciplīnas padomes (FDP) vadītāja Inna Šteinbuka.
Konkrēti kritikas bulta bija vērsta pret valdības vairāk nekā 200 miljonu eiro papildu pasūtījumu būvniecības nozarei. FDP loģika ir šāda – krīzei bijusi plaša spektra ietekme uz dažādiem ekonomikas sektoriem, taču, piemēram, būvniecības nozare 2020. gadā ir piedzīvojusi pat izaugsmi.
Šajā kontekstā un ņemot vērā to, ka drīz ekonomikā sāks ienākt “Rail Baltica” būvniecībai paredzētie līdzekļi, papildu valsts pasūtījums būvniecības nozarei nav ekonomiski pamatots.
Pret FDP paziņojumu var attiekties divējādi. Ja runā par politikas iejaukšanos atbalsta pasākumos, tad nevar noliegt, ka valdībai dažas reizes ir paslīdējusi kāja.
Tas attiecas uz minēto būvniecības pasūtījumu – valdībai vajadzēja nodemonstrēt, ka tā stimulē ekonomiku, un tā atrada vienkāršu veidu, kā to nodemonstrēt. Tas attiecas arī uz 200 eiro pabalstu visiem pensionāriem, ko izmaksā tieši šobrīd, aprīlī, un kas maksās budžetam 112 miljonus.
Arī tas ir politiski motivēts, jo pandēmija šai iedzīvotāju grupai ar fiksētiem ienākumiem zemas inflācijas apstākļos īpašas papildu izmaksas nav radījusi, izņemot varbūt nepieciešamību nopirkt dažas maskas.
To varēja redzēt jau šī atbalsta pasākuma pamatojumā – labklājības ministre neveikli taisnojās, ka šis ir sen gaidīts atbalsta pasākums tai sabiedrības daļai, kura jau gadu pacietīgi ievēro ar Covid-19 saistītos ierobežojumus un kurai mēnešiem ilgi ir ierobežota tikšanās ar tuviniekiem, kā arī radušies papildu tēriņi dezinfekcijas līdzekļu un sejas aizsargmasku iegādei.
Kā tieši 200 eiro mazinājuši sociālās atšķirtības radītās dvēseles mokas, tā arī skaidrs nekļuva, toties kļuva puslīdz skaidrs, ka liela un priekšvēlēšanu periodā ietekmīga sabiedrības grupa vienkārši paprasīja un viņiem arī iedeva – vēlēšanas taču tuvojas.
Ko gan varētu teikt valdībai par attaisnojumu – abos minētajos gadījumos nauda nonāca vietās, kas nav labi uzturētas un ilgtermiņā varētu nākt valstij par labu.
To, ka reģionālie ceļi ir sliktā stāvoklī, nezina tikai tie, kas nekad neiziet no sava dzīvokļa, bet to, ka pensionāri ir viena no sociāli apdraudētajām grupām, neredz tikai aklais.
Šajā ziņā daudz apšaubāmāki šķiet valdības tēriņi, manuprāt, diezgan bezjēdzīgām un neefektīvām sabiedrisko attiecību kampaņām un slavenajam Vakcinācijas birojam.
Taču, kas attiecas uz Šteinbukas kundzes teikto, ka “atbalsta pasākumi kopumā aizvien vairāk izskatās politiski, nevis ekonomiski pamatoti”, tam gan grūti piekrist.
Šādam viedoklim, manuprāt, trūkst pierādījumu. Te nu būtu vietā aicināt pašu Fiskālās disciplīnas padomi būt konsekventai savos vārdos un darbos.
Jāatgādina, ka pērnajā rudenī un šoziem notika vairāki Latvijas jaunlaiku finanšu vēsturē neredzēti notikumi – FDP aicināja valdību palielināt tēriņus ekonomikas atbalstam un izteicās, ka tie ir nepietiekami.
Šādi vārdi no organizācijas, kuras eksistences jēga ir sist valdībai pa rokām, kad tā vēlas tērēt vairāk, bija vienkārši revolucionāri, un tie, kas seko šīs organizācijas darbībai, uzņēma šos aicinājumus ar pārsteigumā paplestu muti.
Taču tagad, kad valdība seko šim aicinājumam un tiešām ir palielinājusi atbalstu ekonomikai, FDP pēkšņi ir attapušies un kliedz – bremzē! Nešķiet, ka šāda nostāja ir īsti konsekventa.
Tomēr FDP ir taisnība tajā ziņā, ka uz jaunu papildu atbalsta pasākumu ieviešanu šobrīd būtu jau jāskatās ļoti kritiski.
Covid-19 krīzes atbalsta pasākumu darbības periods strauji tuvojas beigām. Lielās atbalsta programmas, tādas kā uzņēmumu apgrozāmo līdzekļu subsīdijas, beidz darboties 31. maijā, uzņēmumu darbinieku algu subsīdijas un dīkstāves pabalstu programmas ir spēkā līdz 30. jūnijam.
Tātad pēdējās izmaksas šo programmu ietvaros gaidāmas vasaras mēnešos, kas nozīmē – vasarā ekonomikai būtu jāsāk funkcionēt puslīdz normālā režīmā.
Savukārt vakcinācijas temps nekādi neveido pārliecību, ka mēs tiešām jūlijā un augustā spēsim atjaunot normālu ekonomikas darbību.
Un te ir tas brīdis, kad būtu jārunā par to, kas notiek ar Latvijas sabiedrību, – šobrīd vakcināciju kavē ne tik daudz vakcīnu trūkums vai valdības radītais haoss, bet gan lielas sabiedrības daļas negatīvā attieksme pret to.
Vai daļa sabiedrības gatavojas atlikušo mūžu pavadīt dīkstāvē?
