Pabalsts arī pensionāram ar 19 000 eiro lielu pensiju. Vai taisnīgi, ka kovidlaika pabalstu maksā visiem? 164
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Īsā laikā valdība izšāvusi divas spēcīgas iedzīvotāju pabalstu zalves – 500 eiro bērniem un 200 eiro senioriem un cilvēkiem ar invaliditāti. Pirmo jau sāk izmaksāt.
Cik izsvērti valsts nomērķējusi pabalstus, piešķirot tos arī vecuma pensionāriem ar vairāku tūkstošu pensijām?
“Jautājums ir ļoti trāpīgs, jo pensionāri dalās dažādos ienākumu līmeņos – ir tādi, kuriem pensija ir ļoti zema, un tādi, kam ļoti augsta. Prātīgāk būtu piešķirt lielāku pabalsta summu tiem pensionāriem, kam ir ļoti mazas pensijas,” Ministru kabineta lēmumu par pabalstu 200 eiro katram senioram vērtē Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāja Inna Šteinbuka.
Pati piederot grupai ar augstu pensijas līmeni, tāpēc jau tagad ar dzīvesbiedru sākot apsvērt, kuram no draugiem vai paziņām šī nauda būtu vairāk noderīga.
Ne viens vien finanšu speciālists norādījis, ka atbalsts iedzīvotājiem krīzes laikā ir jāpiešķir, taču to vajadzētu mērķēt tiem, kam visvairāk nepieciešams. Ar plašiem un neprecīzi izsvērtiem palīdzības maksājumiem valsti var ievest grāvī.
Pirks datorus vai alkoholu un cigaretes
Kur gan vēl labāk, ja ne pašvaldībās, redz ļaužu vajadzības? “Mājas Viesis” aptaujāja 12 pašvaldību sociālos dienestus, kā viņi vērtē valsts atbalstu krīzes laikā, tostarp piešķīrumu bērniem un senioriem. Domas dalījās, tomēr vairums pabalstus vērtēja pozitīvi.
“Šāds naudas pabalsts ir kā svaiga gaisa malks. No klientiem esam dzirdējuši labas, pārdomātas un praktiskas idejas, kā to izlietot, – daudzām ģimenēm ir garš vajadzību saraksts, arī seniori ir priecīgi, ka nav aizmirsti,” spriež Rīgas domes Labklājības departamentā.
Alūksnes novada Sociālo lietu pārvaldes vadītājas vietniece Ina Raipule uzskata, ka pabalsts bērniem ir labi mērķēts, par kuru varēs iegādāties lietas attālinātai mācību nodrošināšanai, jo ne visas ģimenes, kurās ir vairāki skolēni, spēj iegādāties katram savu datoru vai planšeti.
“Valsts sniegtais atbalsts šajā grūtajā laikā ir atbalstāms un apsveicams, jo tas spēj uzņēmumus pasargāt no bankrota un ģimenes neatstāj bez maizes rieciena,” uzskata Bauskas novada Sociālā dienesta vadītāja Dina Romanovska.
Divējāda attieksme pret pabalstiem ir Kuldīgas novada Sociālās palīdzības nodaļas vadītājai Madarai Brūklei: “Prieks, ka valsts atbalsta iedzīvotājus, taču rodas jautājums, vai vienreizējs pabalsts spēj lāpīt ilgtermiņa caurumus un vai iedzīvotāji, īpaši sociālā dienesta klienti, pratīs šos līdzekļus objektīvi izlietot.”
Pasākuma ēnas puses redz arī Latvijas mazākā novada Baltinavas Sociālā dienesta vadītāja Evita Pundure: “Bērniem un viņu vecākiem, kuriem attālinātais mācību process radījis papildu izdevumus – nepieciešami datori, telefoni, interneta pieslēgums –, pabalsts būs noderīgs, taču būs ģimenes, kuras šo naudu var iztērēt nelietderīgi, piemēram, iegādājoties alkoholu, cigaretes, tāpēc tieši riska ģimenēm no sociālā dienesta puses nepieciešams atbalsts finanšu plānošanā.”
Kritiski par piešķirto pabalstu izsakās Gulbenes novada Sociālā dienesta vadītājs Jānis Antaņevičs: “Varu teikt kā vecajā parunā: es priekšnieks, tu muļķis vai otrādi – tu priekšnieks, es muļķis…
Skumji, ka neieklausās speciālistos, jo katra mērķgrupa ar kaut ko atšķiras, piemēram, ģimenes ar bērniem, kas atrodas sociālā dienesta redzeslokā, daļu no naudas iztērēs ne pēc nozīmes.
Padomājiet, par sešiem bērniem saņems trīs tūkstošus eiro – tā ir ļoti liela summa, taču kovida laikā apavu, apģērbu un citi veikali, kur to varētu lietderīgi iztērēt, ir slēgti, internetā daudzi neprot iepirkties.
Kur pabalsts aizies? Ja naudu nav kur likt, to nodzer.”
J. Antaņevičs uzskata, ka gudrāk būtu pabalstu ieskaitīt pašvaldības kontā – ģimene rakstītu iesniegumu par savām vajadzībām un dienests to piešķirtu.
Par krīzes pabalstu maz intereses
Ar priekšlikumu par vienreizēju 500 eiro pabalstu katram bērnam februāra sākumā nāca klajā Nacionālā apvienība, savukārt finanšu ministrs Jānis Reirs, kas pārstāv “Jauno Vienotību”, ierosināja ieviest regulāru ikmēneša atbalstu atbilstoši ienākumiem līdz krīzes beigām.
“Ikmēneša pabalsts sniegtu ģimenei finansiālas drošības sajūtu līdz krīzes beigām, ļaujot atsperties un pārvarēt krīzes laika izaicinājumus,” skaidroja ministrs. Tomēr valdība un Saeima atbalstīja vienreizēju pabalstu, ko šogad līdz 31. martam izmaksās 364 097 bērniem.
Lēmumi par precīzi mērķētiem pabalstiem jāsagatavo laikus, norāda Fiskālās disciplīnas padomes vadītāja I. Šteinbuka.
“Vasarā, kad pandēmija bija atslābusi, varēja sagatavoties otrajam vilnim – apzināt un identificēt grupas, kam un kā izmaksāt pabalstus, ja tie būs nepieciešami. Apzināšanas darbam vajadzīgs ilgāks laiks, bet valdība gribēja rīkoties ātri un apmierināt pēc iespējas lielāku sabiedrības daļu.”
Viens no steigā pieņemtiem lēmumiem bija arī ikmēneša pabalsts krīzes situācijā ar daļēju valsts līdzfinansējumu.
Pārsteidzoši, bet kovida krīzes sākumposmā tas nevienam nebija piešķirts 35 pašvaldībās!
Pēc tam kad Valsts kontrole ziņoja par savā pārbaudē atklātajām tiesiskā regulējuma nepilnībām, Labklājības ministrija dokumentu “salaboja”, taču joprojām pabalsts tiek maz izmantots.
Salīdzinot ar 2020. gada pavasari, kad aprīlī to saņēma 1442 un maijā 1968 personas, gada beigās novembrī tas bija piešķirts tikai 29 personām, decembrī – 172, šā gada janvārī – 306.
Labklājības ministrijas Metodiskās vadības un kontroles departamenta direktore Ilze Skrodele-Dubrovska skaidro, ka šogad no 1. janvāra ievērojami palielināts t. s. ienākumu slieksnis garantētajam minimālajam ienākumam, pabalstiem trūcīgajām un maznodrošinātajām personām, nozīmīgi audzis dīkstāves pabalsts, pārskatītas mērķa grupas u. c., tāpēc daļa iedzīvotāju vairs nekvalificējas krīzes pabalstam kā galējai palīdzībai īsākam periodam.
No 25. februāra pieaudzis arī krīzes pabalsts – valsts mērķdotācijas apmērs no līdzšinējiem 40 eiro palielināts līdz 75 eiro vienai personai, kas veido pabalsta 50%, otra puse jāmaksā pašvaldībai. Bērniem krīzes pabalsts paliek nemainīgs – minimālā summā katram pa 50 eiro.
No aptaujātajām pašvaldībām Gulbenē, Krāslavā un Baltinavā šogad krīzes pabalstu sadaļā ir nulle piešķīruma. Pagājušajā gadā 18 gulbenieši saņēmuši šo atbalstu, šogad neviens neesot vēl prasījis, skaidro Sociālā dienesta vadītājs J. Antaņevičs.
“Pabalstu līdz 200 eiro piešķiram pamatvajadzību nodrošināšanai, vērtējam situāciju. Šī informācija pie cilvēkiem nokļūst ātri, un daudzi saprot, ka bezjēdzīgi te nākt un prasīt, jo dzeršanai naudu nedošu.”
Vajag psihologu palīdzību
Pandēmijas laika drošības apsvērumu dēļ cilvēki vairāk uzturas mājās, pieaugušie strādā, bērni mācās, rodas arī konfliktsituācijas, kuras bieži vien bez palīdzības no malas neatrisināt.
Gandrīz visi uzrunātie pašvaldību sociālie dienesti atzīst, ka sociālajiem darbiniekiem jāiesaistās ģimenes problēmu risināšanā, ievērojami pieaudzis pieprasījums pēc psihologu konsultācijām.
Rīgas domes Labklājības departamentam arvien biežāk jāreaģē uz SOS izsaukumiem pie ģimenēm.
“Pieaug gadījumu skaits, kad novērojama nevērība vai vardarbība pret bērniem un uzraudzības pienākumu nepildīšana, kā arī problēmas ar dažādām atkarībām, piemēram, alkohola lietošana, un šai laikā cilvēki var iegrimt vēl dziļāk atkarību purvā.”
Saldus novada pašvaldības aģentūras “Sociālais dienests” direktore Ina Behmane stāsta, ka palielinājies konsultāciju skaits personām, kas bijušas vardarbīgas pret ģimenes locekļiem, īpaši bērniem.
“Nevarētu teikt, ka visos gadījumos tie bijuši tikai tēvi, arī daudzas mammas atzinušas savu vardarbīgo uzvedību pret bērniem un vēlas to labot.”
Arvien biežāk sociālajam dienestam jāiesaistās situācijās, kad bērni nevēlas mācīties, nepiedalās attālinātajās stundās un nepilda mājas darbus. Darbinieki dodas pie ģimenēm, kas netiek galā ar savu atvasi, vai konsultē vecākus pa tālruni.
Bērnu grūtības mācīties attālināti un vecāku bezpalīdzību piemin arī citu pašvaldību sociālie dienesti. Jelgavas Sociālais dienests uzskata, ka šajā jautājumā vajadzīga arī valsts palīdzība.
“Valdībai nepieciešams nākt klajā ar skaidri publiskotiem atbalsta mehānismiem un kārtību, kādā veidā ģimenes var saņemt atbalstu, kas neietilpst nemērķētajos pabalstos.
Piemēram, daudzas ģimenes izrāda interesi par psihoterapeita konsultācijām jauniešiem un bērniem pandēmijas perioda radīto emocionālo seku dēļ, mācību motivācijas koriģēšanai vai citu iemeslu dēļ, taču neviens nav izglītības iestādēm vai pašvaldībām skaidri paudis, ar kādiem nosacījumiem vai pēc kādas kārtības var pretendēt uz valsts nodrošinātu pakalpojumu psihoterapeita apmeklējumiem (ko publiskoja kā finansiālu atbalsta programmu sabiedrības mentālās veselības uzlabošanai).
Tad nu paliek pagaidām tikai nemērķētais pabalsts, kad pati ģimene izlemj, kā to ieguldīt sava bērna pēckrīzes vai pašreizējā perioda dzīvē.”
Palielinoties pieprasījumam pēc psihosociālā atbalsta, atklājas vēl viena problēma – atbilstošu speciālistu trūkums, norāda Labklājības ministrijas pārstāve I. Skrodele-Dubrovska. Ne visas Latvijas pašvaldības spējot nodrošināt sociālo dienestu klientus ar psihologa pakalpojumu.
Kuldīgas Sociālās palīdzības nodaļas vadītāja M. Brūkle atgādināja, ka pandēmijas laikā līdzīgi kā mediķiem ievērojami pieaugusi slodze arī sociālajiem darbiniekiem, kuri pelnījuši atbilstošu novērtējumu un motivāciju.
“Darbinieki ilgstoši strādā psihoemocionālos spriedzes apstākļos, un daudzi atrodas uz izdegšanas robežas, jo viņiem gan jārisina klientu problēmsituācijas, gan savā ģimenē jātiek galā ar attālināto darbu, ikdienas rūpēm, bērniem.”
Neizkrist cauri sietam
Vai varam būt droši, ka dažādu pabalstu tīklojumā tomēr kāds neizkritīs tam cauri un nepaliks bez palīdzības? “Mūsu sociālās drošības sistēmā tā nevajadzētu būt, sevišķi no šā gada janvāra, kad zemākais atbalsta apmērs ir 109 eiro*,” spriež I. Skrodele-Dubrovska.
“Valsts sociālās drošības sistēma sniedz universālu atbalstu, pašvaldības to dara ar konkrētāku ienākumu vērtējumu. Ja personai iestājas kāda krīze vai sociāla situācija, kad tā pati vairs nevar risināt sociālās problēmas un valstij tajā laukā nav paredzēts konkrēts atbalsta mehānisms, ir iespēja vērsties savas deklarētās dzīvesvietas sociālajā dienestā, kur sociālie darbinieki, ievācot katra konkrētā klienta informāciju par situāciju un izmaiņām, iemesliem, tendencēm, kāpēc nonācis līdz sociālajai problēmai, meklēs risinājumu.”
Labklājības ministrijas speciāliste norāda, ka arī līdzšinējie pētījumi** to neuzrādot. “Nevajadzētu būt situācijai, ka personai nav ienākumu, nav ko ēst, un tāpēc cilvēks nomirst, jo neviens nesniedz palīdzību.”
Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāja I. Šteinbuka atgādina, ka Latvijā joprojām ir grupas, kas dzīvo zem nabadzības sliekšņa.
“Viņi var būt pensionāri, cilvēki ar īpašām vajadzībām, ģimenes ar bērniem u. c., par kuriem vajadzētu parūpēties vispirms.”
Valdības lēmumu atbalstīt visas ģimenes ar bērniem, seniorus un vēl dažas īpašās grupas viņa vērtē kā pasākumu spriedzes mazināšanai, kas demonstrē rūpes par iedzīvotājiem.
Tagad vajadzētu sekot precīzāk tēmētam atbalstam iedzīvotājiem un uzņēmumiem ar augstu produktivitāti un konkurētspēju, īpaši apstrādes rūpniecībā, kas spētu panākt ekonomisku izrāvienu.
“Tā saucamo helikoptera naudu izmanto daudzās valstīs, taču Latvija nepieder pie bagātākajām, tāpēc mums daudz rūpīgāk ir jāskaita savi līdzekļi un tie jāizmanto pēc iespējas efektīvāk un mērķtiecīgāk.”
Ģimenes Latvijā
• 220 000 ģimeņu (43,2%) aug vismaz viens bērns līdz 18 gadiem.
• Izplatītākais (23,6%) ģimenes tips ir viens vecāks ar vienu vai vairākiem nepilngadīgiem bērniem.
• Precēti pāri ar nepilngadīgiem bērniem – 16,2%.
• Nereģistrētā kopdzīvē ar nepilngadīgiem bērniem – 3,4%.
Avots: Centrālā statistikas pārvalde
