Ja meliorāciju atliekam šodien, rēķins nākotnē būs tikai lielāks 0
Normunds Šmits, Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs
Katru pavasari, bet nereti arī citās sezonās pēc ilgākām lietavām, Latvijā aktualizējas viens un tas pats jautājums – vai atkal būs plūdi? Šogad tas ir īpaši aktuāli. Bargā ziema, biezā sniega sega un lielais ledus apjoms daudzviet Latvijā rada pamatīgu plūdu draudus, un strauja atkušņa gadījumā, kas tagad jau ir sācies, zemākās teritorijas applūdīs, apdraudot sējumus, saimniecību ēkas, fermas, ceļus un cita veida infrastruktūru.
Taču pali ir tikai redzamā un periodiskā problēmas daļa. Te stāsts ir daudz plašāks – par meliorācijas sistēmu stāvokli Latvijā un par to, kādu lauksaimniecību un dzīves vidi mēs redzēsim pēc 10 vai 20 gadiem.
Meliorācijas pamatmērķis kopš tās pirmsākumiem nav mainījies – tā ir cilvēku spēja nodrošināt sevi ar pārtiku. Sakārtota ūdens pievades un novadīšanas sistēma nozīmē stabilas ražas, veselīgākus mežus un drošāku dzīves vidi mums visiem. Turpretī vietās, kur meliorācijas sistēmas ir novecojušas vai sabrukušas, lauksaimnieki piedzīvo ilgstošu lauku pārmitrināšanos, augsnes struktūras bojājumus un ražas zudumus. No tā cieš arī ražas kvalitāte, tātad, tie ir finansiālie zaudējumi.
Lauksaimnieki šo situāciju redz ļoti skaidri – reģionos, kur drenāžas tīkli ir sakārtoti, ražas zudumi ir ievērojami mazāki. Savukārt vietās, kur sistēmas vairs nepilda savu funkciju, lauki ilgstoši stāv zem ūdens un lauksaimnieciskā ražošana kļūst arvien sarežģītāka.
Meliorācijas sistēmu darbība ietekmē ne tikai lauksaimniekus, tā ir svarīga arī mežsaimniecībā, jo palīdz uzturēt optimālu mitruma režīmu augsnē, uzlabo meža audžu veselību un kokmateriālu kvalitāti, kā arī veicina oglekļa dioksīda piesaisti.
Ja mēs meliorācijas uzturēšanā un atjaunošanā savlaicīgi neieguldīsim pietiekamus resursus, sekas būs jūtamas visiem, ne tikai zemes īpašniekiem. Pēc 15-20 gadiem arvien lielākās teritorijās vairs nebūs iespējams nodrošināt normālu augsnes mitruma režīmu, kas nozīmēs mazākas un nekvalitatīvākas ražas, dārgāku pārtiku un
mazāku mūsu lauksaimniecības konkurētspēju. Cietīs arī meža nozare un lauku ekonomika kopumā. Tāpēc meliorācijas infrastruktūra nav tikai tehnisks jautājums – tā ir arī ekonomikas un drošības lieta.
Pozitīvi, ka Latvijā šajā jomā ir pieejams atbalsts un tiek ieguldīti ES līdzekļi. Piemēram, Zemkopības ministrija ir panākusi, ka 2023.-2027. gada plānošanas periodā valsts nozīmes meliorācijas sistēmu atjaunošanai pieejami vairāk nekā 32 miljoni eiro, savukārt pašvaldībām – vēl 3,4 miljoni eiro koplietošanas sistēmu sakārtošanai. Arī iepriekš ir bijis pieejams atbalsts vairāk kā 100 miljonu eiro apmērā, kur tika apstiprināti gandrīz 900 projekti.
Tomēr finansējums vien problēmu neatrisina. Liela daļa šķēršļu joprojām ir birokrātijā.
Valsts nozīmes ūdensnoteku uzturētājs – VSIA “Zemkopības ministrijas nekustamie īpašumi” daudzos gadījumos meliorācijas sistēmas nevar savlaicīgi sakopt, jo projektu saskaņošana aizņem nesamērīgi ilgu laiku. Turklāt, ja objekta tuvumā tiek konstatētas kādas dabas vērtības, process var tikt apturēts vispār un sistēmas paliek neiztīrītas, ūdens caurplūde samazinās. Rezultātā – teritorijas applūst un cieš vietējie iedzīvotāji.
Piemēram, Jelgavas novadā nacionālās nozīmes poldera sūkņu stacijas pievadkanālu “Vecbērze” nav iespējams sakopt, jo tā palienē aug aizsargājama augu suga. Kamēr papīri tiek saskaņoti, pieaug plūdu risks apkārtējiem iedzīvotājiem, uzņēmējiem un zemju īpašniekiem.
Dabas aizsardzība ir svarīga, bet tā nav vienīgā sabiedrībai nepieciešamā lieta. Šobrīd bieži vien nonākam absurdā situācijā – cilvēki un viņu īpašumi ir apdraudēti, teritorijas tiek degradētas, bet nepieciešamos darbus veikt nedrīkst. Ir nepieciešami skaidri kritēriji, kad prioritāte ir dabas vērtības un kad tās tomēr var tikt ietekmētas, lai nodrošinātu cilvēku iespēju saglabāt savu dzīves vietu.
Vienlaikus prakse skaidri parāda, cik liela nozīme ir sakārtotai meliorācijas infrastruktūrai. Piemēram, 2024. gada jūlija plūdos atjaunotās valsts nozīmes ūdensnotekas Platone, Auce un Iecava palika neskartas, kamēr neregulētā Svētes upe izraisīja nopietnus plūdus, nodarot zaudējumus lauksaimniecībai un iedzīvotājiem. Secinājums ir nepārprotams – sakārtota infrastruktūra nozīmē mazākus plūdu riskus, lielāku drošību cilvēkiem un augstāku dzīves kvalitāti reģionā.
Ne mazāk svarīgi ir radīt mehānismus, kas ļautu zemes īpašniekiem brīvāk rīkoties. Šobrīd lauksaimnieki meliorācijas sistēmas bieži uztur par saviem līdzekļiem, un tas nereti ir nopietns finansiāls slogs. Turklāt meliorācijas sistēma darbojas tikai tad, ja funkcionē visi tās posmi – no privātajiem laukiem līdz valsts un pašvaldību ūdensnotekām. Klimata pārmaiņu kontekstā ir būtiski jau tagad radīt mehānismus, kas pagājušā gadsimta meliorācijas sistēmas ļaus pielāgot nākotnes vajadzībām, tās papildinot ar mūsdienīgiem risinājumiem, kas ļauj vienlaicīgi mazināt plūdu riskus, uzlabot ūdeņu kvalitāti un saglabāt augšņu auglību.
Tāpēc nepieciešama skaidra pieeja meliorācijas attīstībai nākamajiem 10 – 20 gadiem. Nepieciešams gan stabils finansējums, gan vienkāršāki un ātrāki saskaņošanas procesi. Meliorācija nav pagātnes paliekas. Tā ir gan ekonomikai, gan iedzīvotājiem nozīmīga infrastruktūra, kas nodrošina mūsu spēju audzēt pārtiku, apsaimniekot mežus un dzīvot labāk. Ja mēs šo sistēmu šodien neuzturēsim un neattīstīsim, pēc pārdesmit gadiem nāksies maksāt daudz augstāku cenu.
Tāpēc no jautājuma – vai vajag un kā vajag, kurš darīs un kam jāatbild, jāpāriet pie rīcības un procesu sakārtošanas tagad un tūlīt. Jo runa nav tikai par grāvjiem un mežonīgo dabas ainavu. Runa ir par mūsu zemes nākotni, labklājību un lauku apdzīvotību.
