Latvija ir vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kur diabēta pacientiem netiek nodrošināti glikozes sensori un mēnesī jātērē līdz 500 eiro, lai izdzīvotu
2
Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kur pieaugušiem diabēta pacientiem netiek nodrošināti glikozes sensori. Savukārt insulīna sūkņu kompensācija beidzas līdz ar 24 gadu vecuma sasniegšanu.
Diabēta pacients nespēj dzīvot bez insulīna, bet, lai monitorētu slimību, ar kuru visi pārējā Eiropā sadzīvo, diabēta pacientiem Latvijā tiek nolikta priekšā stopzīme. Sensors ir maza ierīce, kas ik pēc dažām minūtēm mēra un 24/7 parāda cilvēkam cukura līmeni asinīs. Savukārt insulīna sūknis nodrošina ļoti precīzu insulīna ievadīšanu, ko dažkārt nav iespējams panākt ar insulīna injekciju režīmu.
19.martā pie Saeimas notiks diabēta pacientu pikets. Tā mērķis ir panākt, lai Latvijā pieaugušajiem ar 1. tipa cukura diabētu tiktu kompensēti nepārtrauktās glikozes monitorēšanas sensori un insulīna sūkņi, kā tas jau gadiem notiek lielākajā daļā Eiropas valstu.
Sarunā piedalās Diabēta Biedrības valdes locekles, BKUS diabēta māsas Kristīne Kauliņa un Ilze Veilande, kā arī Latvijas Diabēta asociācijas valdes priekšsēdētāja Gunta Freimane.
Latvija – pēdējā ES bez kompensācijas pieaugušajiem?
“Šobrīd mēs esam vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kur pieaugušajiem ar 1. tipa cukura diabētu valsts ne pilnībā un pat ne daļēji nekompensē glikozes sensorus un insulīna sūkņus” uzsver Kristīne Kauliņa.
“Situācija ir ne tikai kritiska, bet absurda. Glikozes sensori kļuvuši par standarta ārstēšanas metodi jau pirms vairāk kā 10 gadiem
un pašlaik Eiropā turpinās šo tehnoloģiju strauja attīstība, bet mēs stagnējam. Tā vietā, lai nepieļautu, aizkavētu komplikācijas, mēs gaidām, līdz cilvēks kļūst smagi slims – un tad ārstējam,” viņa saka.
Nepārtrauktās glikozes monitorēšanas sensors nav luksusa ierīce. Tā ik pēc dažām minūtēm mēra cukura līmeni asinīs un brīdina par bīstamām svārstībām. Jo precīzāka kontrole, jo vieglāk pacientam pieņemt lēmumus par to, kas konkrēti darāms, piemēram, vai pašlaik drīkst nest smagus saiņus vai varbūt vispirms jāiedzer sula, lai glikozes līmenis paaugstinātos un fiziskā slodze neizraisītu bīstami zemu glikozes līmeni asinīs. Bet var būt arī tieši otrādi- šobrīd jāievada papildu insulīna deva, jo glikozes līmenis ir pārāk augsts. Cilvēkiem bez 1.tipa diabēta nekad nav bijuši jāpieņem šādi lēmumi un tie šķiet savādi. Bet diabēta pacientam dienā šādu lēmumu skaits ir milzīgs un tikai tā iespējams samazināt komplikācijas, kā piemēram redzes pasliktināšanos, nieru mazspēju un “Diabēta pēdu”, kas ir galvenais amputāciju iemesls.
“Likumdevējs uztraucas par milzīgajām izmaksām, bet ir arī fakts, ka ne visi pacienti šo iespēju izvēlētos. Cilvēki, kuri ar diabētu sadzīvo gadu desmitiem, ir pieraduši noteikt glikozes līmeni ar glikometru un tieši šis paškontroles veids viņiem ir visērtākais, tomēr jaunākās paaudzes pacienti uzticas tehnoloģijām. Taču pareizi ir dot iespēju katram!” stāsta Ilze Veilande.
“Ar teststrēmelēm redz tikai dažus punktus, ar sensoru – visu ainu,”
Ilze Veilande, kura ikdienā strādā ar pacientiem, skaidro atšķirību starp teststrēmelēm un sensoru – “Ar strēmelēm pacients labākajā gadījumā redz četrus punktus dienā. Pa vidu ir tumsa. Sensors rāda kopainu 24 stundas diennaktī. 1.tipa diabēts ir nepārtraukta balansēšana starp pārāk augstu un pārāk zemu cukura līmeni. Ja insulīna deva neatbilst glikozes līmenim, sekas var būt tūlītējas- bezsamaņa smagas hipoglikēmijas dēļ. Sensors signalizē vēl pirms nelaime notikusi.”
Latvijā diabēta pacientam glikozes sensori mēnesī izmaksā ap 150 eiro. Ja pacients vēlas lietot insulīna sūkni, tad pats sūknis maksā 6000 eiro un vēl mēnesī līdz 300 eiro par maināmajām sūkņa daļām reizi 3 dienās.
Attīstītās valstīs insulīna sūkņi ir standarta diabēta aprūpē jau vairāk kā 25 gadus un ir valsts apmaksāti. Pasaulē šīs tehnoloģijas tiek izmantotas jau vairākus gadu desmitus, un daudzviet tās ir valsts apmaksātas kā standarta aprūpe.
“Savā 18.dzimšanas dienā jaunietim pēkšņi jāatrod ap 500 eiro mēnesī, lai vienkārši turpinātu dzīvot tādā pašā kvalitātē kā iepriekš. Tas ir skolēns vai students, kurš bez insulīna nevar izdzīvot,” uzsver Kristīne Kauliņa.
“Ir gadījumi, kad insulīna sūknis ir vienīgais risinājums cilvēkam, tā vairs nav izvēle, bet vienīgā iespēja normāli dzīvot”, skaidro diabēta māsa Ilze Veilande.
Cik maksā dzīvība un cik maksā bezdarbība?
Kā galvenais arguments pret kompensāciju bieži tiek minēts finansējuma trūkums. Nacionālais veselības dienests aprēķinājis, ka papildu nepieciešami līdz pat 17 miljoniem eiro gadā.
Latvijas Diabēta Asociācijas pārstāve Gunta Freimane norāda konkrētus datus:
▪ 1. tipa diabēta pacients- piecas reizes dārgāks nekā pacients bez diabēta;
▪ 50% no visām izmaksām veido diabēta komplikāciju ārstēšana;
▪ komplikāciju progresēšanā noteicošais faktors ir slikta diabēta kompensācija.
Gunta Freimane aicina skatīties plašāk: “Jautājums ir- cik valstij izmaksā pacients ar smagām komplikācijām? Slikti kontrolēts diabēts nozīmē nieru mazspēju, aklumu, 40 reizes lielāku amputāciju risku, sirds un asinsvadu slimības, biežāku ārstēšanos slimnīcā, darbspēju zudumu un invalidizāciju. 50% no visām izmaksām veido tieši komplikāciju ārstēšana.”
Starptautiskās Diabēta federācijas veiktais pētījums liecina, ka Latvijas 1.tipa diabēta pacienti zaudē 31 gadu no bez smagām komplikācijām nodzīvota mūža. Vienas personas ar smagām komplikācijām ārstēšana var sasniegt 40 000 eiro gadā plus vēl sociālās izmaksas – invalīda pensija, sociālā aprūpe un neiekasētie nodokļi. Tikmēr sensora izmaksas ir aptuveni 150 eiro mēnesī.
Cik liela ir problēma?
Latvijā ir ap 7000 pacienti ar 1.tipa cukura diabētu, no tiem 5878 cilvēki ir vecāki par 24 gadiem (nesaņem valsts apmaksātus insulīna sūkņus) kas veido ap 5% no visiem diabēta pacientiem.
Nacionālā veselības dienesta aprēķinātie 19 miljoni eiro būtu aptuveni 0,97% no 2026. gada veselības budžeta (1,97 miljardi eiro).
“Šis nav jautājums par greznību. Tas ir jautājums par to, vai valsts investē darbspējīgos cilvēkos, kuri maksā nodokļus, audzina bērnus un dzīvo pilnvērtīgu dzīvi,” saka Freimane.
Nacionālais veselības dienests ir aprēķinājis – lai nodrošinātu 1. tipa cukura diabēta pacientiem ar smagām un/ vai biežām hipoglikēmijām, hipoglikēmiju nejušanu, labilu diabēta gaitu, nopietnām diabēta vēlīnām komplikācijām (t.s., GFĀ zem 40 ml/min) veselības aprūpes budžetam papildus nepieciešami līdz pat 19 milj. eiro. 2026. gada Latvijas veselības nozares budžets ir ap 1,97 miljardi eiro no valsts budžeta kopumā,
tātad diabēta pacientiem nepieciešamie 19 miljoni eiro ir aptuveni 0,97 % no 2026. gada veselības budžeta Latvijā.
Ko saka Veselības ministrija?
Veselības ministrija norāda, ka nepārtrauktās glikozes monitorēšanas sistēmas jau šobrīd tiek nodrošinātas noteiktām pacientu grupām – grūtniecēm ar diabētu, pacientiem pēc orgānu transplantācijas vai aizkuņģa dziedzera operācijām (kopā 100 pacientiem, no 2026.gada). Tāpat pakāpeniski tiek paplašināta pieejamība, ņemot vērā budžeta iespējas.
Ministrija uzsver, ka publiskais veselības finansējums Latvijā ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā attiecībā pret IKP, tāpēc visas iniciatīvas nav iespējams ieviest vienlaikus. Vienlaikus tiek strādāts pie agrīnas diagnostikas, aprūpes kvalitātes uzlabošanas un šobrīd noteikts, ka jāizstrādā kritēriji tiem pacientiem, kuriem abas minētās tenoloģijas medicīnisku kritēriju dēļ būtu nodrošināmas pirmām kārtām.
Tomēr pacientu organizācijas iebilst! Kompensācijas mehānismi dažādās valstīs atšķiras, taču lielākajā daļā Eiropas valstu, atšķirībā no Latvijas, pieaugušie ar 1.tipa diabētu tomēr saņem valsts apmaksātus sensorus un insulīna sūkņus.
Kamēr Veselības ministrija tikai sola un nespēj palīdzēt pāris tūkstošiem pacientu valstī, diabēts brīvdienas un atvaļinājumus neņem, un katra diena, kas pavadīta, sekojot cukura līmenim ar metodēm, kas bija aktuālas pirms 20 gadiem, Latvijas diabēta pacientu veselību pasliktina. Tādēļ aicinām pievienoties piketam 19. martā plkst. 8.30 pie Saeimas ēkas.
