Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas valdes priekšsēdētājs un kooperatīvās sabiedrības “VAKS” valdes priekšsēdētājs Indulis Jansons: “Jau šobrīd strādājam pie nākamā gada finansējuma ražas iepirkšanai, meklējam kompromisus, bet situācija nav vienkārša. Tas, ka lauksaimniecības produkcijas cenām bija jākāpj, bija skaidrs jau iepriekš, bet neviens nevarēja paredzēt tik lielu kāpumu.”
Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas valdes priekšsēdētājs un kooperatīvās sabiedrības “VAKS” valdes priekšsēdētājs Indulis Jansons: “Jau šobrīd strādājam pie nākamā gada finansējuma ražas iepirkšanai, meklējam kompromisus, bet situācija nav vienkārša. Tas, ka lauksaimniecības produkcijas cenām bija jākāpj, bija skaidrs jau iepriekš, bet neviens nevarēja paredzēt tik lielu kāpumu.”
Foto: Ivars Bušmanis

Izejvielu un energoresursu sadārdzināšanās veicina strauju cenu kāpumu arī lauksaimniecībā 0

Sandra Dieziņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Mākslīgais intelekts nosauc piecus “neveiksmīgākos” latviešu politiķus 52
Kokteilis
Personības tests: jūsu dzimšanas mēneša zieds atklāj par jums vairāk, nekā spējat iedomāties
TV24
NATO spēku komandieris Eiropā uzskata, ka karš Ukrainā ir iegājis izšķirošā posmā
Lasīt citas ziņas

Izejvielu un energoresursu sadārdzināšanās veicina strauju cenu kāpumu arī lauksaimniecībā. Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas valdes priekšsēdētājs un kooperatīvās sabiedrības “VAKS” valdes priekšsēdētājs Indulis Jansons brīdina – visbīstamākās ir cenu svārstības, kas īpaši smagi var skart nelielos uzņēmumus.

Kā vērtējat pašreizējo situāciju lauksaimniecībā?

CITI ŠOBRĪD LASA

I. Jansons: Lauksaimniecībā ir gan izdevumu, gan ieņēmumu daļa. Atšķirībā no citām nozarēm gan augkopībā, gan lopkopībā aprites periods ir ļoti garš. Šobrīd mēs liekam pamatus nevis šī gada, bet 2023. gada ražai. Un šajā kontekstā jāsaka, ka visbīstamākās ir cenu svārstības, kas atņem zemniekiem to nelielo peļņu, par kuru katru dienu cīnāmies. Resursu sadārdzinājums ir biedējošs – gan energoresursi, gan izejvielas un mēslošanas līdzekļi kļuvuši dārgāki un tos kļūst aizvien grūtāk finansēt. Lai arī bankas saprot, ka viss maksā vairāk, jāapzinās, ka cenas augušas divas, trīs un pat četras reizes.

Kāda ir banku reakcija? Vai ir garantija, ka naudas pietiks?

Jau šobrīd strādājam pie nākamā gada finansējuma ražas iepirkšanai, meklējam kompromisus, bet situācija nav vienkārša. Ar bankām jau trīs reizes bijušas sarunas – decembrī, februārī un aprīlī, bet šobrīd nav simprocentu pārliecības, ka viss izdosies. Turklāt nav zināms, cik līdzekļu mums vajadzēs, jo cenu kāpums turpinās. Pirmoreiz vēsturē kviešu cena jau pārsniegusi 430 eiro/t. Tas, ka lauksaimniecības produkcijas cenām bija jākāpj, bija skaidrs jau iepriekš, bet neviens nevarēja paredzēt tik lielu kāpumu.

Tagad neliela uzņēmuma saimniekam ir ļoti grūti pieņemt lēmumu, vai investēt ražā vai lopbarībā, un, ja tas netiks darīts, ir grūti cerēt uz rezultātu.

Nedodot lopiem barību, nekas labs nav gaidāms, bet katram pašam jāpieņem lēmums. Dažas nozares jau ir cietušas – gan lopkopība, gan gaļas ražošana, jo graudi ir dārgi, taču zemniekiem bija iespējams cenas fiksēt līdzīgi, kā to dara graudkopji. Mēs aicinām neveikt straujas kustības, bet turēties pie stabilām vērtībām. Aizvadītā sezona bija interesanta ar to, ka cenas sāka pieaugt pērn augustā. Kad Krievija iebruka Ukrainā, mēs savus biedrus bijām nodrošinājuši ar nepieciešamajām izejvielām šim pavasarim. Krievija bija lielākais minerālmēslu piegādātājs. Tagad piegādes ķēdes esam mainījuši un sākuši gatavoties nākamajai sezonai. Izejvielas vedam no Rietumiem, izmantojot dzelzceļa pakalpojumus un autotransportu. Resursi ir dārgi, un tas ir izaicinājums pašiem lauksaimniekiem – pieņemt atbilstošus lēmumus.

Kurās nozarēs šobrīd ir vislielākās problēmas?

Jāskatās ne tikai nozares, bet arī saimniecības. Ja kāds graudus pircis rudenī, tad cūkkopība, iespējams, nes peļņu. Ja kāds to nav izdarījis, tad pašlaik jāpērk ļoti dārgas izejvielas, un tas rada zaudējumus. Tāda pati situācija ir graudu audzētājiem. Bija saimniecības, kas rudenī cerēja uz minerālmēslu cenu kritumu pavasarī, kas neattaisnojās. Tie ir biznesa līgumi, kas jāizvērtē.

Reklāma
Reklāma

Tas pats, piemēram, attiecas uz pārstrādes uzņēmumu līgumiem ar lielveikaliem. Resursu cenas aug straujāk, nekā iespējams mainīt cenas veikalos, turklāt veikali nav tik elastīgi attiecībā uz cenu izmaiņām. Tas attiecas gan uz maizniekiem, gan citu produktu ražotājiem. Cenu kāpums vērojams visās nozarēs. Tagad palīdzību prasa pārtikas ražotāji, bet mums – graudaudzētājiem – ietekme būs jūtama rudenī, kad būs jāpērk energoresursi un būs vajadzīgi apgrozāmie līdzekļi. Agri vai vēlu, bet visiem būs lieli izaicinājumi. Nekas nav bīstamāk par lielām cenu amplitūdām. Īpaši tas attiecas uz nelieliem uzņēmumiem, kam tas var izvērsties par lielām nepatikšanām.

Ar ko jārēķinās rudens pusē?

Ja graudu raža izdosies laba, tad zemniekiem noteikti kāds finanšu resurss ir jāatliek iespējamai krīzei. Te vietā atgādināt 2018. gada krīzi, kad bija totāla neraža. Ietaupījumi ir nepieciešami, lai ir drošības spilvens.

Uz to jau aicina mūsu valdības pārstāvji, netērēt visus pieejamos finanšu līdzekļus, bet veikt kādu uzkrājumu rudenim un ziemai…

Mani gan vairāk uztrauc valdības pēdējo divu gadu laikā sastrādātais, kad nauda tika dalīta pa labi un pa kreisi. Mēs gan neesam saņēmuši neko. Tas viss būs jāatdod vai jāapkalpo. Aizdevumu likmes turpinās kāpt, tas būs dārgi, un būsim notērējuši visu, ko varēja ieguldīt citādi. Labāk lieki neriskēt, jo katra kļūda var maksāt dārgi.

Lauksaimniecība visos laikos bijusi viena no svarīgākajām tautsaimniecības nozarēm. Kāda ir tās loma šobrīd, Ukrainas kara apstākļos?

Līdz šim sabiedrībai nav pietiekami skaidrots, ka pārtika ir viena no būtiskākajām valsts drošībai. To saprot vien tad, kad pārtikas pietrūkst. Turīgajiem nav tik svarīgi, ka maizes kukulis maksā pārdesmit centu dārgāk, bet trūcīgākai sabiedrības daļai ieņēmumi ir tik lieli, cik ir, un tos nevar strauji palielināt.

Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā atkal tiek diskutēts par stratēģisko rezervju veidošanu. Vai tas būtu jādara?

Šādas diskusijas ir bijušas, bet tam nepieciešami lieli finanšu līdzekļi – rezerves ir jāiepērk un jāuzglabā. Tajā brīdī, kad rezerves būs vajadzīgas, izmaksas ir nieks. Cerams, ka tāds brīdis nekad nepienāks.

Kas ir tie izaicinājumi, kas kavē tautsaimniecības attīstību?

Procentu likmju kāpums – tas kavē investīcijas. Un neskaidrība. Biznesā tā ir bieži – ja ir pārāk liela neskaidrība, uzņēmumi neveic investīcijas, jo grūti prognozēt, kāda būs tuvākā nākotne. Latvijas tirgus ir neliels, tāpēc eksportējam.

Šobrīd eksportā sokas labi, bet atliek vien kaut kam sabremzēties, un tas var smagi atsaukties uz jebkura uzņēmuma finansēm.

Pietrūkst izaicinājumu lielākiem projektiem, piemēram, pārstrādē. Mums nav kārtīga Eiropas līmeņa uzņēmuma, kas ražotu produkciju un diversificētu riskus.

Atļaušos iebilst – graudu pārstrādes nozarē ir “Dobeles dzirnavnieks”…

Un tas arī viss. Būtu labi, ja būtu vēl kāds liels nozares dalībnieks. Divas trešdaļas graudu mēs izvedam no valsts neapstrādātā veidā. Dažādu iemeslu dēļ nekas nav mainījies un tuvākajā laikā diezin vai mainīsies. Tiesa, ir plānoti divi pākšaugu pārstrādes projekti, un vienā no tiem – “Aloja Starkelsen” – kā pastarpināti īpašnieki esam iesaistījušies arī mēs.

Ar cerībām raugāmies uz inovatīviem produktiem, kur lopkopības proteīns tiks aizstāts ar augkopības proteīnu. Mainoties situācijai pasaulē, tas dos labas iespējas. Mēs kā kooperatīvs dodam iespēju izdevīgi pārdot graudus ne tikai lielajām saimniecībām, bet arī mazajām, kam tā ir iespēja dzīvot laukos. Kooperāciju vajadzētu stimulēt arī citās nozarēs. Ja to pareizi noorganizē, ieguvēji ir visi. Taču, rodoties problēmām, valdība nedrīkst pagriezt muguru, kā tas notika “Latvijas Piena” gadījumā.

Graudu nozarē ir spēcīgi ražotāji, ko nevar teikt par piena nozari, kur joprojām ir liela sadrum­stalotība….

To atzīst arī pati nozare. Svaigi piena produkti veikalos ir plašā sortimentā, tirgus ir piepildīts, ražotāju daudz, bet cenu turbulenču gadījumā rodas problēmas. Tagad vietējie pārstrādes uzņēmumi nespēj segt izmaksas un prasa kompensācijas. Ja grib eksportēt, nav citu variantu, ir jākooperējas. Tas, kas izdevies graudu nozarē, noticis, pateicoties tieši kooperatīviem. Deviņdesmito gadu beigās mums bija neiespējamā misija – pārdot graudus, jo tirgus prasīja augstu kvalitāti.

Sakoncentrējot resursus, izstrādājot loģistikas ceļus – dzelzceļus, ostas – un kalkulējot izmaksas, graudu tirdzniecība ir koncentrējusies un mēs spējam startēt lielajos tirgos, kur būtisks devums ir kooperatīviem un Latvijas lauksaimniekiem.

Pārtika vienmēr būs vajadzīga, un tā ir mūsu priekšrocība.

Latvijā ir pietiekami labs klimats un apstākļi, lai mēs ražotu lauksaimniecības pamatproduktus – graudus un pienu, kā arī dārzeņus un augļus. Arī augļu un dārzeņu nozarēs ir spēcīgi kooperatīvi. Tiesa, pēdējos gados šīs nozares ietekmē imports, jo sabiedrība preci izvēlas cenas, nevis ražotāja dēļ. Es aicinātu aizdomāties un izvēlēties vietējos pamatproduktus, rūpīgi izlasot, vai tas ir Latvijā ražots.

Kā Latvijas tautsaimniecībai būtu jāmainās, ņemot vērā pašreizējos notikumus?

Jāpielāgojas apstākļiem. Tagad jādomā, kā palīdzēt sociāli mazaizsargātajam slānim, jo izmaksas strauji aug. Un ES dalībvalstīm jāturas kopā. Politiķiem gribu ieteikt aizstāvēt mūsu intereses un nemainīt pozīciju, upurējot to par labu kādiem mazsvarīgiem mērķiem. Jābūt mugurkaulam, ko bieži vien neredz dažādu ES regulu interpretācijā.

Vai būtu jāmīkstina Zaļā kursa prasības?

Ar Zaļo kursu notiek dīvainas lietas. Pirms trīs mēnešiem uzskatījām, ka Krievijas gāzes kurināšana ir zaļš pasākums, bet atomenerģija – melns, bet tagad viss ir mainījies. Bioloģiskā lauksaimniecība kā niša ir atbalstāma, tā ir dabai draudzīgāka, bet, strādājot ar šo metodi, pārtikas varētu nepietikt un tā varētu būt dārga. Nedrīkstam braukt no viena grāvja otrā. Zaļā kursa nosacījumi būtu jāpārskata. Mēs jau tā lietojam vismazāk augu aizsardzības līdzekļu starp visām ES dalībvalstīm. Latvija ir viena no zaļākajām valstīm Eiropā, un tā tam vajadzētu palikt. Mums ir viena no tīrākajām pārtikām, un esmu gatavs diskutēt ar tiem, kas uzskata, ka tā tas nav.

SAISTĪTIE RAKSTI