Kultūra
Literatūra

“Gribētu kļūt par Dullo Dauku.” Rakstniece Laura Vinogradova par prozu0


Laura Vinogradova: “Mani patiešām interesē tā iekšpuse. Kas aiz tiem logiem? Ko mēs slēpjam? Dažreiz jau mēs slēpjam pat prieku.”
Laura Vinogradova: “Mani patiešām interesē tā iekšpuse. Kas aiz tiem logiem? Ko mēs slēpjam? Dažreiz jau mēs slēpjam pat prieku.”
Foto: Vitālijs Vinogradovs

Laura Vinogradova (1984) ir dzimusi Popē, bet pašlaik mitinās Rīgā un darbojas Rakstniecības un mūzikas muzejā, audzina dēlu Paulu.

Lasītājiem viņa pazīstama ar mazām un lielām grāmatām: “Lapsa. Pasaka pieaugušajiem” (2017), stāstu krājumu “Izelpas” (2018) un dzimtajai Popei veltītajiem stāstiem izdevumā “Lāču kalns” (2018), kā arī bērniem domātajiem “Snīpulītis no Snīpuļciema” (2017), “Mežpasakas. Par Meža Susuri, skudrām, Vilceni un Pūces Bērnu” un “Mežpasakas.

Par Zalktēnu un stirnu meitenēm” (2019). Lai gan Lauras stāstu krājums “Izelpas” netika nominēts “Latvijas Literatūras gada balvai 2019”, tas tomēr bija labs debijas iznāciens, kas liek gaidīt vairāk.

“Vienmēr rakstu tad, ja gribu ko pateikt. Runāju caur stāstiem. Visbiežāk tās ir tēmas, kuras slēpjam zem segas. Jā, skarbas, bet mani patiešām interesē tā iekšpuse. Kas aiz tiem logiem? Ko mēs slēpjam? Dažreiz jau mēs slēpjam pat prieku,” atklāj autore.

Kādu vakaru Laura atsūtīja man stāstu par Dzegužkalnu, kas radies, viņas darbavietas apkārtnes iedvesmots. Laura lūdza izlasīt, jo es tuvumā mitinos un katru dienu braucu gar jancīgo Dzegužkalnu.

– Kā pie tevis atnāk stāsts – vai tev ir skice ar iedvesmojošām tēmām un motīviem, ar kuriem tu strādā kādā brīdī?

Laura Vinogradova: – Iesākumā ir kāds nieks – tēls, teikums, pat tikai vārds. Tas iekļūst un paliek manī, un man vairs nav izvēles. Jāatver sevi un jāļauj tam izaugt par stāstu. Nereti tas ir diezgan grūts posms.

– Varbūt vari atklāt, pie kā pašlaik tu esi apstājusies prozas jomā? 

– Prozā šobrīd top mans un vīra kopdarbs, esam jau pavisam tuvu finišam. Ļoti gaidu, kad mūsu darbu turēšu rokās īstā grāmatā. Ievilcies tas nedaudz, jo dzīve ir pilna sadzīves. Laika radīšana atliek maz.

– Tu daudz raksti par dabu – bērniem un tagad arī pieaugušajiem. Pastāsti par savu mīļāko pastaigu maršrutu!

– Es vispār esmu tāda staigātāja. Bet visvairāk, protams, caurstaigāts un izstaigāts šobrīd ir Biķernieku mežs. Dzīvoju pavisam netālu, tāpēc mežā esmu gandrīz katru dienu. It īpaši tagad, kad pasaule pievērta.

– Ja tev būtu iespēja kļūt par pasaku tēlu – kas tu būtu?

– Noteikti kāds no meklētājiem. Dullais Dauka varbūt? Mani interesē, kas ir tur, tālāk. Man patīk piedzīvot dzīvi.

Prozas ABC

Literatūrkritiķe JŪLIJA DIBOVSKA: “Laura raksta, par paraugu ņemot mūsu lielo prozistu tradīciju, – pavīd gan Andras Manfeldes, gan Kristīnes Ulbergas tekstu veidoli, gan, protams, arī Noras Ikstenas autordarbu aprises.

Arī it kā Laimas Kotas latviskais maģiskais reālisms te nedaudz koķetē ar smagiem likteņiem, sievietes sūrām gaitām.

Visvairāk cienu to, ka tas viss ir ar gaišu beigu noskaņu, tieši karnevāliskais atrisinājums varētu kļūt par vienu no Lauras prozas tālākā ceļa posmiem.”

“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem ir iespēja izlasīt Lauras jaunāko stāstu “Dzegužkalna karnevāls”.

Iesākumā bija Lūcija. Gariem, sirmiem matiem, vaigi iekrituši bezzobu mutē, un acīs dzintars. Es nekad nebiju redzējusi skaistāku sievieti. Kad viņa pacēla rokas virs galvas, lai rādītu man debesīs kādu putnu, tad sažuvusi āda viļņojās rokai līdzi.

Bet varbūt vēl pirms Lūcijas bija pavasaris un Dzegužkalns. Tur es gāju agros bezmiega rītos. Vēl stipri pirms pamostas cilvēki un atkritumu vedēji. Stipri pirms pamostas un saplaukst ziedi, pirms tveicīgās vasaras un lielā sausuma.

Kādu rītu viņa sēdēja uz soliņa. Veca un skaista. Es apsēdos viņai līdzās, un mēs klusējām. Vairākus agrus rītus tā klusējām, bet tad pamazām nāca Vārds. Vārds nebija pirmais, jo iesākumā bija Lūcija, un tai rītā, kad tapa Vārds, es dzirdēju viņas stāstu.

– Es gribu tev ko izstāstīt, – viņa teica, un kalnā kūkoja dzeguze, – bet grūti. Vēl joprojām grūti.

Vai noteikti jāstāsta, ja grūti? – es vaicāju, un Lūcija pamāja.

Arī grūtie stāsti ir reiz jāizstāsta, jā. Man bija divi dēli. Viens vēl pavisam mazs, zīda manas krūtis un piņķerējās matos. Otrs jau lielāks, skrēja pa sētu un ar lielu koku šāva pa vībotnēm un nātrēm.

Piu piu-piu piu… Viņš uzauga ar to šaušanu, droši vien tāpēc. Visi puikas šāva, arī meitenes. Toreiz katrā sētā bija šāvēji un nošautie. Tas bija uzreiz pēc kara. Paliku pavisam viena ar puikām.

Vīrs atradās tur, kur citi nošautie. Pavisam viena biju, un mums nebija ko ēst. Man vajadzēja iet darbos, mūs dzina darbos, jo taisīja tos sovhozus, bet bērns turēja ciet manas krūtis un nelaida.

Nebija malkas, nebija ēdiena, nebija izvēles. Lai gan, saka jau, ka izvēle ir vienmēr.

Izvēle! – es iesaucos, jo tieši par to tiku domājusi pēdējās dienas. – Vai viena cilvēka izvēle tomēr nav mūsu visu izvēle?

Lūcija ar rokām pieskārās saviem matiem.

– Man izkrita mati, un, kad atauga, es tos vairs nekad negriezu. Nekad.

Tad Lūcija ievilka dziļu elpu. Es redzēju paceļamies viņas trauslās krūtis.

Pirms daudziem, daudziem gadiem, tieši šodienā, es atdevu vienu savu puiku. Es atceros, tā bija ceturtdiena. Pretī es dabūju naudu, varbūt tad jāsaka – pārdevu savu puiku.

Nauda nebija liela, liels bija aukstums istabā un mans nogurums. Pēc tam vairākas dienas krūtis dega, un no tām pilēja piens. Vītināju ap tām kāposta lapas un sēju ar dvieļiem.

Gāju darbos, darīju visu ko. Lielais puika palika mājās viens pats, nebija tik liels, lai ņemtu viņu līdzi strādāt.

Garām mums pagāja kāds vīrietis, pie pavadas turēdams lielu suni zelta krāsā. Rīta agrums bija ierasti dzestrs, Lūcija uzvilkusi persiku krāsas tamborētus cimdus.

Es saņēmu viņas cimdoto roku, un mēs skatījāmies, kā kalnā kāpj saule.

– Pirmais, ko nopirku par to naudu, bija pudele. Atbraucu mājās bez dēla, bet ar pudeli. Sēdējām ar kaimiņieni virtuvē, dzērām, un es kaucu, – Lūcija apklusa, bet tad piebilda, – pēc tās kaukšanas lielais puika man nekad nejautāja par brāli. Nekad. Tai kaucienā es visu izstāstīju.

– Ak, Lūcij, – es teicu, un man gribējās mazo sievieti pasargāt no visa, kas piedzīvots. Kāpēc mēs esam pārliecināti, ka vecāku vecumam jāsargā mūs? Varbūt ir otrādi un tieši mums vajadzētu sargāt viņus?

– Vai tu viņu vēlāk satiki? – es jautāju.

– Es vēroju, kā viņš aug. Izaug. Un nomirst. Abi mani dēli jau ir miruši. Vai nav savādi?

“Ir, ir savādi! Visa dzīve ir savāda!” es gribēju saukt, bet tā vietā ciešāk saspiedu viņas roku. Mirkli vēl sēdējām, bet tad Lūcija piecēlās un teica:

– Rīt tava kārta.

Paņēma savu spieķīti un, uzmanīgus soļus sperot, devās pa taciņu prom. Viņa smaržoja pēc lavandām.

– Pagaidi, Lūcij! – es saucu. – Kāda kārta?

– Stāstam. – Viņa noteica, un bezzobu mute viegli smaidīja.

Es gāju mājās un domāju par šo stāstu. Par savu, kas vēl tikai nāks. Un par Lūcijas, kas jau ir bijis. Es neesmu pārdevusi savu bērnu, man vēl vispār nav bērna, nav vīra un nav kara. Ko lai es stāstu?

Bet otrā rītā Lūcija jau tur sēdēja un gaidīja. Es biju paņēmusi līdzi vilnas segu, apliku to mums abām ap pleciem un sāku stāstīt.

– Tas bija vienā no tām vasarām, kurā nelīst lieti un viss izdeg. Vai varbūt citā, es īsti neatceros, bet par to arī nebūs stāsts. Tas bija Dzegužkalnā, apmēram te, kur tagad sēžam mēs.

Rietēja saule, un es skatījos, kā viņas kāpj kalnā. Vēl un vēl. Jaunas un vecas, tievas un resnas, stipras un ar spieķīšiem. Dažas sacēlušas krāsainos brunčus augšup, atsedzot skatieniem sabristas potītes.

Citas bija dzegužu maskās. Lieliem un izsalkušiem knābjiem. Tādiem, kas asi un cērtoši. Skatījās uz pasauli pa šauriem acu lodziņiem, ap pleciem apmetušas krāsainus lakatus.

Dažām sejas bija brīvas, tikai pie blūzēm un džemperiem piespraustas mazas dzegužu piespraudes. Pavisam pelēkas.

Kāda sieviete nāca kopā ar meitu. Tātad meita piedevusi. Atrasta un saukta mājās. Bet lielākā daļa no viņām tomēr nāca pa vienai.

Kāpēc vienas? Kāpēc jūs atstājāt savus bērnus, dzeguzes? Kāpēc slēpjaties aiz maskām? Tie stāsti nav skaisti. Tie stāsti nav maigi, tie sāp. Tos stāstus nesaprot, un tos stāstus nemaz negrib dzirdēt. Tāpēc vienas.

Uzkāpušas kalnā, mēs visas, brīdi apjukušas, dziļi skatījāmies viena uz otru. Klusums. Vienkārši stāvējām un skatījāmies. Pagātnes lēmumi sāpju akačus bija padarījuši par bezdibeņiem. Bet tad viena sieviete sāka dejot.

Mēmi griezties un virpuļot, rokas izstiepjot kā spārnus. Viņai pievienojās vēl viena un tad vēl. Pēc brīža jau dejojām visas. Mūzikas nebija vai arī skanēja kaut kur iekšpus katrā no mums.

Mēs, dzeguzes, mēmi dejojām savu sāpi par atstātajiem bērniem un cita par citu.

Garāmgājēji apstājās un taujāja cits citam.

– Ko viņas dara?

– Kas ir tās jukušās?

– Eu, kas te notiek?

– Šis ir Dzegužkalna karnevāls! – es līksmi uzsaucu, virpuļojot viņiem garām.

Viņi filmēja un smējās par mums, rādīja ar pirkstiem, bet mums tas nerūpēja. Mēs smaidījām, dažām no putna maskām ritēja asaras. Siltas un brīvas asaras, kas līst, kad uz brīdi noliec smagu nesamo. Mēs ļāvām rokām lidot, mēs bijām putni, mēs bijām dzeguzes!!!

Kad sagurām, sasēdāmies kalna galā, cieši līdzās viena otrai, un brunčus salikām sev apkārt kā ligzdas. Saule bija norietējusi.

Saistītie raksti

– Bet tas bija citā vasarā, tagad saule tikai mostas, – es vēl noteicu, jūtot, ka Lūcija zem segas viegli drebinās.

Ilgi klusējusi, Lūcija man teica:

– Vai zināji, ka dzeguzes savas olas iedēj to putnu sugu ligzdās, kādās pašas augušas?

– Kā? – es nesapratu.

– Ja dzeguze augusi stērstes ligzdā, tad atpazīst to un savu olu arī atstāj pie stērstēm.

– Nezināju, – es atbildēju un papurināju galvu.

Tad Lūcija izkūņojās no segas apakšas un piecēlās. Saņēma manu plaukstu un kaut ko tajā ielika. Viņas pirksti sakļāva kopā manējos, es tos atliecu tikai tad, kad Lūcija jau bija prom.

Manā plaukstā bija maza piespraude ar dzeguzi. Pavisam pelēka dzeguzes piespraude.

Un tad es Lūciju vairs Dzegužkalnā nesatiku.

Pēc tam biju tikai es.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
ZD
Zane Dzene
Kultūra
Aktuālā kino izlase
1 diena
LE
LETA
Kultūra
Austrija pašnodarbinātajiem māksliniekiem maksās 1000 eiro ikmēneša pabalstu
2 dienas
LE
LETA
Kultūra
Tapusi dokumentālā īsfilma par pirmo zināmo Latvijas džeza pianistu
2 dienas

Lasītākie

Raivis Šveicars
Ekonomika
Bioreaktora puncī audzina mikroorganismus
1 stunda
LE
LETA
Dabā
Vai maija pēdējā diena būs saulaina? Laika prognoze svētdienai
1 stunda
AL
Anda Līce
Latvijā
Anda Līce: Varbūt vienreizējās lietošanas masku vietā var lietot vairākās kārtās salocītu agroplēvi?
1 stunda
LE
LETA
Veselam
Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija atklāj, kas ārkārtas situācijas laikā visvairāk satrauc pieaugušos
10 minūtes
LA
LA.LV
Laukos
VIDEO. Samilzis konflikts starp biškopjiem un rapšu lauku īpašniekiem: bites tika nogalinātas un sabrauktas ar traktora riepām
12 stundas