Imants Frederiks Ozols: ES nevarēs palikt malā no pretrunām ASV, Ķīnas un Krievijas starpā 28
Imants Frederiks Ozols, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vairāk nekā 55 tūkstoši cilvēku, no tiem vairāk nekā 42 tūkstoši – tikai Turcijā, vienā naktī zaudēja dzīvību nesenajā zemestrīcē. Lielākoties zemestrīces izraisa Zemes tektonisko plātņu svārstības. Krievijas sāktais karš Ukrainā parādīja, cik patiesa un šķietami neizsmeļama var būt līdzjūtība un palīdzēšana cilvēkiem nelaimē, bet zemestrīces sekas Sīrijā un Turcijā parādīja arī monētas otru pusi – kā pāris dienās neaptverami lielais bojāgājušo skaits, neatraktie gruveši un zaudētais mājoklis vēl daudz lielākam cilvēku skaitam var burtiski pagaist no mediju ziņu augšgala.
Tomēr paplašinātais Tuvo Austrumu reģions (tā dēvētie paplašinātie Tuvie Austrumi papildus aptver arī Ziemeļāfriku, kā arī Afganistānu un Irānu) atkal par sevi atgādina. Un arī šoreiz runa par tektoniskām pārmaiņām. Tiesa, metaforiskā nozīmē. Politologi, starptautisko notikumu apskatnieki un citi, kas vēro un komentē starptautiskos notikumus, palaikam mīl runāt par tektoniskām pārmaiņām, tā saucot tādas lielākas un dziļākas pārmaiņas, pēc kurām grūti iedomāties līdzšinējā stāvokļa atjaunošanos. Turklāt bieži gadījies, ka to piesauc nevietā.
Izmaiņas, kas arvien straujāk iezīmējas Tuvajos Austrumos, mūs skars pavisam jūtamā veidā. Un ne tikai tādēļ, ka Tuvie Austrumi vēl labu laiku nozīmēs naftas un gāzes avotu; bet bez lētiem enerģijas avotiem Eiropas Savienības labklājīgais dzīvesveids tiek izaicināts (kaut šķita, ka jau līdz 2035. gadam ES pilnībā atteiksies no privātā transporta ar iekšdedzes dzinēju, burtiski nupat vairākas valstis faktiski apturējušas šo ES likumu). Reaģējot uz šīm izmaiņām, var parādīties jauni ierobežojumi investīcijām no noteiktām valstīm vai reģioniem. ES nevarēs palikt malā no pretrunām ASV, Ķīnas un Krievijas starpā.
Nupat vēl šķita, ka ASV triumfāli panākušas būtiskas izmaiņas Tuvo Austrumu konfliktā, samierinot Izraēlu ar tās arābu kaimiņiem. Debesis virs Svētās Zemes sāk izvagot lidmašīnu dzinēju kondensāta radītās ledus kristālu astes – gan bagato līča valstu, gan izraēliešu aviokompānijas steidz izmantot iespēju ievērojami saīsināt lidojumu laiku un palielināt rentabilitāti – mazāk degvielas, vairāk pasažieru un kravas.
Tomēr tālākais valstu attiecību pasjanss Tuvajos Austrumos ļoti sarežģījies. Vispirms parādījās ziņa, ka Saūda Arābija tālāku attiecību normalizāciju ar Izraēlu uzskata par iespējamu tikai tad, ja ASV ļauj Riādai piekļūt civilajām kodoltehnoloģijām.
Diemžēl šajā reģionā tas nozīmē neizbēgamu risku, ka civilajām tehnoloģjiām sekos militārās. Vēl jo vairāk tādēļ, ka tieši šajā virzienā dodas Saūda Arābijas nesamierināma sāncense, pat ienaidniece, Irāna. Sunnītus no šiītiem, it sevišķi Saūda Arābijas un Irānas valdnieku līmenī, šķir gan atšķirīgas drošības un ekonomiskās intereses, gan pirmajos islāma gadsimtos izveidojusies nepārvaramā reliģiskā pretruna.
Tiesa, arī Rijādas un Teherānas attiecībās notikušas straujas izmaiņas. Pateicoties Ķīnas iesaistei, Saūda Arābija un Irāna paziņojušas par diplomātisko attiecību atjaunošanu. Divu mēnešu laikā darbu atjaunos arī Saūda Arābijas Karalistes vēstniecība Teherānā un Islāmiskās republikas vēstniecība Saūda Arābijā. It sevišķi zīmīgi, ka šim notikumam nav sakara ar Vašingtonas vai Briseles, bet tieši Pekinas iniciatīvu.
Laikā, kad Ķīna un ASV izcīna savas kuluāru cīņas, tiek parādīts nepārprotams signāls – nedomājiet, ka tikai jūs spējat nopietnā līmenī mainīt lietu stāvokli uz starptautiskās skatuves! Taču vienlaikus notiek arī cits process – Irāna atvieglo Sīrijas (Teherānai ir būtiska ietekme šajā kara smagi plosītajā un autoritāra režīma kontrolētajā valstī) un Turcijas dialogu. Taču šeit loma ir vēl vienai valstij – Krievijai. Būtībā Turcijas, Sīrijas un Irānas mehānisms griežas saskaņā ar Astanas formātā iedibinātajiem parametriem.
Šo procesu iznākums nebūt nav zināms. Tā pati Turcija nevēlas zaudēt savu lomu NATO, savukārt ASV nav gatavas zaudēt Turciju (ar vai bez Erdogana tās vadībā; Turcijā drīz vēlēšanas). Tikām Turcijai ir ievērojami plašākas reģionālās ambīcijas, tā dēvētā pan-turciskā politika, kura tikai pieņemas spēkā. Tas skar visas valstis, kas lingivistiku vai vēsturisku iemeslu dēļ saistās ar Turcijas vēlamo interešu sfēru.
No Azerbaidžānas Kaukāzā līdz pat Kazahstānai uz robežas ar Ķīnu. Šis process pamatīgi vairo bažas Irānā un veicina Teherānas sadarbību ar Krieviju, kurai pašai ir savi plāni attiecībā uz vairākām valstīm, kuras Turcija redzētu kā dabisku savas ietekmes reģionu. Nemaz nerunājot par Kaukāzu, kas vēsturiski ir Krievijas un Turcijas sadursmes zona. Turklāt tam visam klāt nāk Ķīnas skatījums un arī objektīva nepieciešamība gādāt gan par savu drošību, gan ekonomisko attīstību. Starp citu, Turcijai sarežģītas attiecības ar Ķīnu ne tikai tādēļ, ka tām ir konkurējošas intereses visai plašā Āzijas reģionā, bet arī Ķīnas piekoptās politikas dēļ pret uiguru minoritāti. Tā ir viena no vēsturiskajām tjurku tautām.
Ne tikai tas, ka runa par Vidusjūras baseinu, kur tiešā veidā satiekas Āzija, Āfrika un Eiropa; bēgļu krīze, finanšu un investīciju plūsmas un energoresursu cenas – viss uzskatāmi parāda, ka Tuvie Austrumi mums daudz tuvāki, nekā ikdienā vidusmēra cilvēkam gribētos domāt. Latvijai un ES kopumā būs jāizšķiras par drosmīgākiem soļiem starptautiskajā politikā vai arī jāriskē ar bloka ekonomikas lielumam nepiedodami mazu starptautisku ietekmi. Bet pavisam drīz tas var nozīmēt arī attīstības iespēju zaudēšanu gan Eirāzijas, gan Āfrikas valstīs.
Pašreizējā ekonomiskā krīze uzskatāmi demonstrē, ka mēs neesam tik bagāti, lai vēl kaut ko zaudētu. Tas pārāk dārgi maksā mūsu valstij un tās cilvēkiem, kas tā arī nav paguvuši sasniegt vidējo ES attīstīto valstu līmeni. Zemas intensitātes attīstība iedragā valsts iespējas gādāt par savu drošību, sociālo labklājību, konkurētspējīgu izglītību, medicīnu u. tml.
