Kārlis Streips: Nezinu, cik cietsirdīgam patriarhātam ir jābūt, lai uzskatītu, ka sieviete nevar būt mācītāja 160
15. decembrī Latvijas Republikas Saeima otrajā lasījumā apstiprināja likumu par svētā Pētera baznīcas nākotni. Jautājums nebija noteikts kā steidzams, tāpēc vēl būs trešais lasījums kaut kad nākamgad.
Balsojums otrajā lasījumā bija 48 par, 12 pret, nevienam atturoties. Šis bija tas gadījums, kad partijas piederība vai frakcijas statuss nebija svarīgs. Par balsoja gan koalīcijas, gan opozīcijas, gan pie frakcijām nepiederošie deputāti. Pret balsoja un atturējās deputāti no Attīstībai/Par, Saskaņas un arī pie frakcijām nepiederoši.
Likumprojektā paģērēta kulta celtnes atdošana bez atlīdzības Latvijas Evaņģēliskajai baznīcai (LELB) un tās Vācu svētā Pētera draudzei. Tās abas izveidojušas nodibinājumu baznīcas pārvaldīšanai, ja process tiks tik tālu.
It kā vācu draudze Vācijā esot solījusi nosegt pusi no baznīcai vajadzīgo remontu maksas, tā, protams, radot jautājumu, no kurienes nāks otra puse.
Neko īpašu par LELB finansēm nezinu, jo neesmu baznīcas loceklis. Taču Pētera baznīca milzīga, Pētera baznīca ļoti veca. Jādomā, kaut tās apkurināšana ziemas sezonā ir ļoti dārgs prieks.
Patlaban baznīcu kontrolē Rīgas pašvaldība, kurai, protams, ir pašvaldības budžets. Piekrītu, baznīcas vadīšana nav īsti pašvaldības uzdevums, bet ceru, ka Saeima ir rūpīgi pārbaudījusi minētās vācu draudzes rocību, lai pārliecinātos, ka tā spēs risināt visas ar dievnamu saistītājs vajadzības.
Likumprojektu uz otro lasījumu gatavojot, atbildīgā Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija saņēma vēstules no daudzām un dažādām instancēm un pusēm.
Tā, piemēram, Romas Katoļu baznīca ir lūgusi likumā nodrošināt, ka arī tai svētā Pētera baznīcā būs tiesības rīkot savus dievkalpojumus. Baznīca atgādinājusi, ka sākotnēji Pētera baznīca celta Romas katoļu vajadzībām. Loģiski, jo tobrīd nekādu protestantu nebija. Nezinu, vai šāda vēsturiska atsauce mūsdienās ir īpaši sakarīga.
Taču svarīgāka man ir vēstule, kuru komisija saņēma no Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas ārzemēs (LELBĀ) un konkrēti no tās arhibīskapes Laumas Zušēvicas.
Būtiskā rindkopa arhibīskapes vēstulē bija šāda:
“Baznīcai pašlaik nav nolūka iesaistīties īpašumu jautājumos, taču no mūsu perspektīvas mēs aicinām jūs veidot Rīgas svētā Pētera baznīcas likumu tā, lai šīs reformācijas baznīcas durvis varētu būt droši atvērtas arī luteriskajiem dievkalpojumiem, kuros kalpotu mūsu baznīcas mācītāji un mācītājas, nepakļaujot iespēju kalpot ar mūsu baznīcai raksturīgo teoloģisko pārliecību un praksi tikai potenciālā īpašnieka subjektīvajai labvēlībai.”
Mācītāji un mācītājas, tā tur ir pateikts. LELBĀ jau sen ir ordinējusi sievietes vienkārši tāpēc, ka garīdznieki kokos neaug.
Latvijā, savukārt arhibīskapa Jāņa Vanaga vadītā baznīca sievietēm par mācītājām kalpot neļauj. Nezinu vai neatceros iemeslu, kāds tapa piesaukts tad, kad Vanaga kungs atcēla arī Latvijas luterāņu baznīcā sen pastāvošu tradīciju, bet zinu gan, ka lēmums bija un joprojām ir nejēdzīgs.
Nav absolūti neviena iemesla, kāpēc sieviete nevar būt mācītāja. Garīdznieki mēdz apgalvot, ka viņi par tādiem ir kļuvuši tāpēc, ka sirdi vai dvēselē ir jutuši aicinājumu.
Ja tā, tad kādā veidā var apgalvot, ka svētais gars šajā konkrētajā kontekstā uzrunā tikai vīriešus un ne sievietes?
Sievietes arī Latvijā turpina studēt teoloģiju, vien, ja viņas grib strādāt kā mācītājas, viņām ir jāstrādā nevis LELB draudzēs, kur iecirtīgu veču dēļ viņās nedrīkst, bet gan LELBĀ, kur tādu aizspriedumu nav.
Vai šīs sievietes pie garīdzniecības nonāca citādāk nekā vīrieši? Viņām cita veida aicinājums nekā viņiem? Nezinu, cik cietsirdīgam patriarhātam ir jābūt, lai tā kaut ko uzskatītu.
Kuras daļas no mācītāja darba sievietes nevar darīt? Aprūpētāja? Sievietes no dzimšanas brīža mācās būt par pavarda turētājām, mājas apkopējām, ģimenes pieskatītājām, par medmāsām un skolotājām. Visos gadījumos ar citu cilvēku aprūpēšanu saistītas jomas.
Bet konkrēti par garīgās dzīves aprūpētāju sieviete nedrīkst kļūt? Kura tad mierina noskumušu bērnu vai sērojošu cilvēku slimnīcā?
Sprediķi sacerēt? Sievietes teoloģiju studē precīzi tāpat kā vīrieši, viņas apgūst to pašu vielu, un nepārprotami viņas ir spējīgas analizēt svēto rakstu un cita veida saturu, lai saprastu, kas katru nedēļu būtu stāstāms sprediķī.
Grēkus piedot? Negribas domāt, ka dievs uzklausa lūgšanu par grēku piedošanu, kāda izskan ikkatrā dievkalpojumā, tikai tādā gadījumā, ja to saka vīrieša balss. Tas nu nekādi neatbilstu jēdzienam, ka dievs vienlīdz mīl visus savus cilvēkus. Tajā skaitā tātad arī sievietes.
Ir dzirdēts “arguments,” ka sieviete nedrīkst būt mācītāja tāpēc, ka Jēzum visi mācekļi bija vīrieši. Jā, bet būtiskas viņa dzīvē bija māte Marija un Marija Magdalēna.
Ir vietas svētajos rakstos, kuros sievietei likts klusēt un netraucēt vīru runas. Vai tā kaut kas mūsdienās būtu pieņemami kādā uzņēmumā, augstskolā vai citur? Vajag tikai pamēģināt šādā situācijā kādai sievietei mīļi ieteikt, ka tagad būtu labs brīdis paklusēt, turklāt tikai tāpēc, ka viņa ir sieviete.
Es patlaban eju baznīcā, kur mācītāja ir sieviete. Arī iepriekšējā mācītāja mums bija sieviete, turklāt sieviete, kura pirms kļūt par manas draudzes mācītāju bija luterāņu arhibīskape Lielbritānijā. Ne tikai latviešu draudzēm, visiem luterāņiem, kādi tur dzīvoja.
Gadā, kuru pavadīju Vašingtonā starp pirmo gadu Latvijā un atgriešanos te dzīvot pastāvīgi, apmeklēju Metropolitan Community Church baznīcu, kur arī bija sieviete mācītāja. Barikāžu laikā viņa vairākkārt nelūgta aizlūdza specifiski par Baltijas valstīm, jo zināja, ka viens no dievlūdzējiem bija latvietis.
Man personīgi no tā, vai svētā Pētera baznīca paliks Rīgas pašvaldības kontrolē vai tiks atdota LELB draudzei, nav ne silts, ne auksts. Neesmu luterānis. Bet pilnībā atbalstu LELBĀ vēlmi nodrošināt, ka baznīca būs atvērta ne tikai Vanaga tipa kristiešiem, bet visiem, kuri tur grib pielūgt dievu.
Un vai tas nav tas, ko Jēzus aicināja, kad viņš teica vediet bērnus pie manis?
Šonedēļ Ziemassvētki. Labs brīdis, kad padomāt par faktu, ka sensenās baznīcas tradīcijas varbūt 21. gadsimtā vairs nav gluži tikpat sakarīgas, kā tas varbūt likās tad.
