Kārlis Streips par 1941. gada deportācijām: Daudzos gadījumos orderis bija paviršs… 0
“Mēs ar brāli gulējām bērnu istabā. Augšā cēla arī mūsu matračus. Tas bija liels pārdzīvojums. Mūsu tēvs bija stingrs un neļāva lasīt lubu literatūru, taču mēs pa kluso lasījām. Zem matrača bija Old Vaverlī grāmatiņas. No tēva mēs bijāmies, un atrasto grāmatu dēļ satraucāmies pat vairāk nekā no tā, ka jābrauc nezināmā virzienā.”
Tādas atmiņas atcerējās cilvēks vārdā Jānis Bone attiecībā uz to dienu, kad iebrūkošā Padomju Savienība demonstrēja savu patieso seju.
Komentāru šonedēļ rakstu 2026. g. 14. jūnijā. 85 gadi pagājuši kopš deportācijām, ar kurām iebrucēji centās likvidēt Latvijas pārvaldes sistēmu.
Jānis piedzima 1932. gadā un vecākais brālis Juris – 1929. gadā. Vecāki bija zvērināti advokāti. Tēvs piedalījās Latvijas atbrīvošanas cīņās un bija aizsargos. Viņš arī bija kapteinis Latvijas jaundibinātajai futbola vienībai, kura cita starpā saņēma ceļa zīmi uz Parīzes Olimpiskajām spēlēm 1924. gadā.
Latvija nepiedalījās pirmā spēlē, un otrajā spēlē zaudēja pret Franciju ar 0:7. Ar to arī Olimpiskajās spēlēs viss bija pateikts. Tās bija pirmās vasaras spēles, kurā Latvija piedalījās, un palika bez medaļām vispār.
Boņu ģimene sākumā tika atdalīta, un tēvs tika nosūtīts uz lēģeriem. Tur viņš mira jau tā paša 1941. gada 10. novembrī.
Mamma, kura arī Latvijā bija zvērināta advokāte, no lielajiem lauku darbiem bija tā nomocīta, ka 1943. gadā viņa saļima uz lauka un aizgāja mūžībā vien 39 gadu vecumā. Puikas abi nonāca bērnu namā.
1946. gadā Ivaram deva tiesības atgriezties Latvijā. Viņš ceļoja vispirms laivā un tad vilcienā.
Latvijā viņu sagaidīja radinieku ģimene, kuru Ivars aprakstīja ar vārdiem “veca, inteliģenta ģimene.” Cita starpā viņš atcerējās, ka aizbraucot no Latvijas viņš svēra 29 kilogramus un tikpat svēra arī tad, kad viņš atgriezās Latvijā.
Juris Latvijā atgriezās pēc rehabilitācijas pēc tam, kad nomira Staļins. Viņam tobrīd jau bija 37 gadi.
Ivars ar laiku apprecēja krievu tautības sievieti vārdā Gaļina. Viņa ātri saprata, ka Latvijā viņai ir jāapgūst latviešu valoda, un tā viņa arī izdarīja. Dēls Juris ar laiku kļuva par vienu no Latvijas diplomātiem.
To zinu no Dzintras Gekas grāmatu “Sibīrijas bērni.”
Tur ir simtiem stāstu no bērniem, kuri tika deportēti. Es to palīdzēju tulkot.
Deportācijas 15 tūkstoši cilvēku tika aizvesti. Mērķis bija likvidēt Latvijas eliti, un salauzt pretošanos PSRS varai.
Sociālā piederība, agrākā politiskā un profesionālā darbība bija iemesls, kāpēc cilvēkus deportēja.
Tur tika ieskaitīti “kontrrevolucionāro” partiju un sabiedrisko organizāciju biedri, augstākie ierēdņi no iepriekšējās iekārtas, policisti, fabriku īpašnieki, tirgotāji, namīpašnieki, lielie zemes īpašnieki un citi.
Tāpat deportēja noziedzniekus un prostitūtas. Sākotnēji bija paredzēts noziedzniekus izsūtīt bez ģimenes ar mantu konfiskāciju. Noteikums bija viņus likt gulagā uz 5-8 gadiem, un pēc tam 20 gadus nometinājumā. Prostitūtas tika nosūtītas uz Kazahstānu un pieciem gadiem.
Atbildība par deportāciju bija Kompartijas CK, Valsts drošības komisariātam, Iekšlietu ministrijai un citām iestādēm.
Gatavošanās deportācijām vispirms skāra Lietuvu, un tas sākās jau aprīļa beigās, kamēr Latvijā un Igaunijā – Maijā. Latvijā bija uzskaitīti ap 15 000 “pretpadomju elementu.” Daudzos gadījumos deportācijas orderis bija paviršs, un nebija norādīts iemesls, kāpēc cilvēki tika iekļauti sarakstā.
Cita starpā arī tika deportēts Latvijas pēdējais valsts prezidents Kārlis Ulmanis. Vēstīts, viņš dikti gribēja līdz ņemt savu privātsekretāru, bet tam varas iestādes pateica nē.
Neviens īsti nezina, kur Ulmanis ir apglabāts. Laika gaitā notikuši visādi meklējumi, bet velti.
Viena grupa, kurai šajā ziņā “laimējās,” bija mūsu valsts ebreji. Pāris nedēļas pēc deportācijām, Latvijā ieradās nacisti, kuri apslaktēja visus ebrejus, kurus varēja notvert.
Man Amerikā ir laba draudzene apelācijas tiesnese Ilāna Dimanta Rovnere, kura reiz man stāstīja par tēvoci, kurš bija atgriezies no Sibīrijas un konstatējis, ka neviena nav.
No Sibīrijas sākot pagājušā gadsimta 50. gados sāka organizēt bērnu vilcienus atpakaļ uz mājām. Daudzas mammas savus bērnus negribēja laist, bet ar laiku piekāpās.
Bieži vien tie, kuri atgriezās, 1949. gada deportācijas atkal tika arestēti un nosūtīti atpakaļ uz Sibīriju.
Tās deportācijas, protams, bija domātas tam, lai likvidētu privātas fermas un veidotu kolhozus.
Viens, kas man Dzintras grāmatā ļoti imponēja, bija bērnu stāsti par to, ka Sibīrijas daba bija ļoti skaista. Pēc sākuma, kad vietējie iedzīvotāji latviešiem neuzticējās, jo tos uzskatīja par fašistiem, bet vēlāk visi atkal sadraudzējās.
Krievija laikā kopš Putina “speciālās militārās operācijas” sākuma, ir nolaupījusi tūkstošiem bērnu no okupētajām teritorijām un deportējuši viņus uz Krieviju. Tas, lieki teikt, ir baiss noziegums pret cilvēci.
Latvijā šodien saprotamā kārtā bija izkārti karogi ar melnu lentu. Pirms kāda laiciņa bija sieviete Pārdaugavā, kura 14. jūnijā rīkoja pasākumu savās mājās un negribēja kārt karogu ar melno lentu.
Tiesa viņai atļāva tā darīt.
Dievs dod, ka Krievija nekļūs tik spēcīga, lai tā varētu atkal uzbrukt Baltijas valstīm!
