Kārlis Streips: Civilizētā pasaule Ukrainai nekad nav devusi to, kas tai patiešām vajadzīgs 0
Viens, kas man allaž ir kritis uz nerviem attiecībā uz Kremļa agresiju Ukrainā, ir fakts, ka tā dēvētā civilizētā pasaule nekad nav bijusi gatava Ukrainai dot to, kas tai patiešām ir vajadzīgs.
Sākumā, pēc Kremļa “speciālās militārās operācijas” sākuma, principā visa pasaule padomāja, ka pāris dienu laikā spēki būs Kijivā, Volodimira Zelenska valdība būs gāzta, un Ukrainā atkal pie teikšanas būs Kremļa ilggadīgajam diktatoram vēlams kadrs.
Izrādījās, ukraiņi nebūt nebija gatavi padoties ienaidnieka priekšā, bet tad sākās lielā vaimanāšana ārzemēs:
Vai dieniņ! Gargabala raķetes? Nu, nevaram tādas sūtīt, jo tas varētu nozīmēt eskalāciju, kas nav vajadzīga nevienam. Tas pats tika pateikts par kara lidmašīnām un daudz kā cita.
Viena liela problēma bija Amerika, kur sava pirmā termiņa laikā prezidents Donalds Tramps centās Ukrainas prezidentu šantažēt cerībā, ka Ukrainas prezidents Amerikas prezidentam palīdzēs rast kompromātu par Amerikas prezidenta iespējamo oponentu nākamajās ASV prezidenta vēlēšanās.
Piedraudēja, ja Ukrainas prezidents nepratīsies, palīdzība no Amerikas apstāsies.
Par to bija pirmais no diviem impīčmentiem pret Amerikas pašreizējo prezidentu, un te vien piebildīšu, ja republikāņi ASV Senātā nebūtu nobijušies un būtu viņu notiesājuši, viņam būtu bijis aizliegts turpmāk kandidēt uz jebkuru amatu Amerikas politiskajā iekārtā.
Pieļauju, man nav jāieiet detaļās par to, cik pasaule patlaban būtu stabilāka un sakarīgāka vieta, ja gandrīz 80 gadus vecais opītis ar pamatīgām demences pazīmēm, joprojām būtu privātpersona.
Bet nē. Viena daļa amerikāņu 2024. gadā zaudēja pēdējās veselā saprāta drupačiņas un to pašu opīti ievēlēja vēlreiz.
Ukrainas prezidents devās pie viņa vizītē, un pusstundas garumā viņam nācās klausīties visu iespējamo demagoģiju par konfliktu, par sevi un par Ukrainu. Bļāva Amerika prezidents, bļāva Amerikas viceprezidents. Tev nav nekādu kāršu rokā! Krievija ir pārāk spēcīga!
Citreiz atkal tas pats Amerikas prezidents ir vāvuļojis, ka viņaprāt Ukraina ir tik spēcīga, ka tā noteikti atgūs visas apstrīdētās teritorijas, tajā skaitā arīdzan Krimu.
Amerikas pašreizējais prezidents nav tas, kurš būtu īpaši stabils savā domāšanā.
Bet ārpus Savienotajām Valstīm ir citas valstis un arī organizācijas, kurām vismaz teorētiski ir iespēja nākt palīgā valstij, pret kuru vērsta vārgi skaidrota un pavisam brutāla agresija.
Piemēram – ANO ar savu Drošības padomi, par kuru organizācijas hartā ir rakstīti šādi vārdi:
“Visas Apvienoto Nāciju dalībvalstis piekrīt akceptēt un izpildīt Drošības padomes lēmumus atbilstoši šīs hartas noteikumiem.”
Un arī šādi vārdi:
“Lai veicinātu starptautiskā miera un drošības nodrošināšanu un uzturēšanu, piešķirt pēc iespējas mazāk cilvēkresursu un saimniecisko resursu bruņojumam, Drošības padome […] izstrādā bruņojuma regulēšanas sistēmas plānus, kurus iesniedz Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstīm.”
Par to starptautiskā mierā un drošības nodrošināšanu, laikā kopš ANO hartas pieņemšanas 1945. gadā, pasaulē ir plosījies Vjetnamas karš un Korejas karš, un pirmais Persijas jūras līča karš un karš Afganistānā, un otrais Persijas jūras līča karš.
Plaša karošana daudzās Āfrikas un arī Dienvidamerikas valstīs. Revolūcijas un sacelšanās un militāri apvērsumi.
Lielā mērā šo pretstāvi veicināja divas pasaules lielvaras Amerika un Padomju Savienība. Un konkrēti Drošības padomes hartā ir atrodams iemesls, kāpēc šī fakta dēļ ANO Drošības padome ir bijusi absolūti nejēdzīga sakarā ar pašreizējo genocīdu, kādu Kremļa barbari veic Ukrainā.
Hartā arī ir paredzētas veto tiesības ANO piecām pastāvīgajām dalībvalstīm.
Trīs no šīm dalībvalstīm lielos vilcienos ir tādas pašas, kādas tās bija ANO dibināšanas laikā. Savienotās Valstis, Lielbritānija un Francija nav bijušas bez klapatām un problēmām, tajā skaitā Lielbritānija pirmajās desmitgadēs pēc ANO izveidošanas pārraudzīja savas senās impērijas izjukšanu un iziršanu.
Bet Ķīnas balss piederēja mūsdienu Taivānai, uz kurieni Ķīnas nekomunistiskie spēki bija aizmukuši pēc komunistu lielā uzvaras gājiena.
Tas tā turpinājās līdz 1971. gadam, kad Amerikas prezidents Ričards Niksons kļuva par pirmo, kurš viesojies komunistiskajā Ķīnā, un viens rezultāts no šīs vizītes bija Taivānas izmešana no Drošības padomes un ANO un mandāta atdošana “lielajai” Ķīnai.
Savukārt dibinātāju starpā arī bija Padomju Savienība, un 1991. gadā pēc PSRS izrišanas Krievijas federācija principā PSRS vietu Drošības padomē pārņēma automātiski un bez jebkādām diskusijām.
Aukstā kara laikā Maskava regulāri bloķēja centienus izplatīt kapitālisma un demokrātijas principus pasaulē. Amerikāņi retāk uzlika veto uz pretējā virziena centieniem.
Mūsdienās attiecībā uz Ukrainu, situācija vienmēr ir viena un tā pati. Civilizēto valstu pārstāvji izmisīgi aizrādīs faktu, ka Kremļa barbarisms kaimiņvalstī ir radījis genocīdu, kara noziegumus un noziegumus pret cilvēci.
Kremļa vēstnieks sēdēs savā krēslā un uzstājīgi rakņāsies pa savu telefonu, lai apliecinātu, ka viņam šāda runāšana ir pie pakaļas.
Kad pienāks brīdis balsojumam, Kremļa pārstāvis demonstrēs lejup pavērstu īkšķi un pateiks nyet.
Atkal un atkal, un atkal, un atkal.
Tad vēl mums ir Eiropas Savienība. Izveidota laikā pēc 2. Pasaules kara un tā radītās iznīcības ar pavisam jauku domu:
Cilvēce taču var sastrādāties un sadarboties tā, lai šāda veida asinspirts vairs nebūtu vajadzīga attiecību kārtošanā.
Cita starpā nolemjot, ka draudzīgās Eiropas Savienības dalībvalsts dažādus lēmumus pieņems ar draudzīgu vienbalsību un vienprātību.
Laikā, kad Eiropas savienībā bija sešas, 10 vai 12 dalībvalstis, šis vienprātības princips bija viena lieta.
Mūsdienās, kad dalībvalstu ir veselas 27, jebkura viena valsts var iemest sprunguļus jebkuros riteņos, kādi tai nav tīkami.
Un tā nu vairāku gadu garumā ikreiz, kad jautājums bija par Ukrainas atbalstīšanu, finansēšanu vai apbruņošanu, viens konkrēts politikānis no vienas konkrētas dalībvalsts visu laiku teica nē.
Tas bija Viktors Orbans no Ungārijas, kurš bija pazīstams kā Vladimira Putina labākais draugs Briselē.
Ungāri pirms pāris mēnešiem savu autokrātu padzina daudzas mājas tālāk. Ievēlēja opozīcijas partijas, kuras solīja tā vairs nedarīt.
Tiesa, joprojām mazliet piekasīga par mazu ungāru izcelsmes kopienu Ukrainas teritorijā, kuru Orbans ilgu laiku izmantoja kā kruķi, lai apgalvotu, ka ukraiņi ungārus represē un apspiež un tāpēc nevar būt militāra vai ekonomiska palīdzība.
Budapeštas barbara pēctecis ir bildis, ka viņš it kā šo lietu esot atrunājis un tāpēc vairs nebūs tā, ka viena Ungārija pasaka nē, kad visa pārējā Eiropa saka jā.
Taču ārpus Ungārijas ir arī Beļģija. No vienas puses tāda nopietna valsts. Sena karaļvalsts. Mājvieta daudzām starptautiskām organizācijām, tajā skaitā NATO un Eiropas Savienībai.
No otras puses, valsts, kura sen atpakaļ tika sastiķēta kopā no divām daļām, vienā no kurām dominē flāmi un otrā valoņi.
Ne vienmēr šīs divas puses redz aci pret aci. Pēdējo padsmit gadu laikā bijuši trīs gadījumi, kur pēc vēlēšanām politikāņi vienkārši nespēj atrast kopsaucēju par darāmo.
Absolūtais rekords bez jaunas valdošās koalīcijas bija 2018. gadā, kad esošā valdība krita disputā par migrācijas politiku. Nākamā valdība stājās amatā vien 652 dienas pēc iepriekšējās demisijas.
Gads un deviņarpus mēneši ar pagaidu valdību pie teikšanas. Briselē, kur ir lingvistisks un etnisks sajaukums, pēc 2024. gada pašvaldību vēlēšanām politiķi nespēja atrast sadarbības modeli veselu 600 dienu garumā.
Taču mūsu stāstam galvenais ir fakts, ka Beļģija atsevišķos jautājumos ir izrādījusies tikpat kretīniski piekasīga, cik savulaik bija Budapeštas autokrāts Orbans.
Viens jautājums ir par Krievijas sen iesaldēto aktīvu nākotni. Krievija nolēma okupēt Krimu, marodēt Ukrainas dienvidaustrumos un ar laiku uzsākt pilnasinīgu invāziju kaimiņvalstī.
Civilizētā pasaule reaģēja ar pamatīgām sankcijām, tajā skaitā ar aktīvu iesaldēšanu.
Patlaban Tuvajos Austrumos Irāna cenšas pārliecināt ārpasauli, ka karošanu pret Lielo sātanu tā pārtrauks tikai tādā gadījumā, ja taps atsaldēti Irānas aktīvi.
Tas lielā mērā būs atkarīgs no Amerikas režīma, kas nozīmē, ka neviens nevar prognozēt, kas tur galu galā sanāks.
Bet attiecībā uz Krievijas aktīviem, lielākoties tie glabājas Beļģijā, jo tur atrodas attiecīgās iestādes.
Brisele jau sen ir apgalvojusi, ka šos aktīvus nevar atsaldēt Ukrainas atbalstīšanai tāpēc, ka gadījumā, ja vēlāk Krievija par to vērsīsies tiesā, varētu sanākt ka par kompensāciju būs atbildīgi tikai un vienīgi Beļģijas nodokļu maksātāji.
Un tas nebūtu godīgi.
Neesmu eksperts, gribu ticēt, ka tur kaut ko varētu sakārtot, bet pagaidām Briseles veto.
Ārpus tā izrādās, ka visus četrus gadus kopš Kremļa barbari Ukrainā ir bijuši vainīgi pie genocīda, kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci, Beļģija ir palīdzējusi to finansēt bez jebkādas aiztures vai atturēšanās.
Konkrēti jautājumā par tēraudu. Beļģijā ir viens konkrēts tērauda pārstrādes uzņēmums, kas pieder vienam no Krievijas lielajiem oligarhiem un genocīda atbalstītājiem.
Un pašā sākumā tad, kad Eiropa sāka runāt par sankcijām pret Maskavas monstriem, Beļģija ļoti rūpīgi pārliecinājās, ka tās neattieksies uz šo vienu konkrēto oligarhu un viņa vienu konkrēto tērauda uzņēmumu.
Jo Beļģijā fabrika atradās ekonomiski nabadzīgā teritorijā, un kurš gan gribētu vairākiem simtiem beļģu atņemt darba vietu un ienākumus?
Tas nekas, ka viņu maksātie nodokļi tiek nogādāti pa tiešo uz Kremļa kara aparātu, lai katru nakti varētu Ukrainā iesūtīt simtiem dronu un pāris raķešu un bombardēt tirgus un kultūras iestādes, un dzīvojamos namus, un dzemdību namus.
Un visu laiku acīs skatoties melot, ka tiek bombardēti tikai un vienīgi militāri mērķi.
Pieļauju, dažs labs lasītājs atceras skatus no Mariupoles dzemdību nama, kur pa pussagrautām trepēm mediķi centās glābt grūtnieci, kura pēc attēla spriežot, bija tuvu dzemdību brīdim.
Lūk, Kremļa izpratne par “militāriem mērķiem.”
Lūk, it kā civilizētā Beļģija, kura labprāt to visu finansē. Jo tā ir ērtāk.
Ukraina cenšas. Ukraina šī rietumu marasma laikā ir aktīvi attīstījusi pati savu ieroču un kara industriju.
Jau pirms laba laikā atceltas visādas regulācijas par jaunu uzņēmumu veidošanu, un rezultāts ir bijis simtiem un pat tūkstošiem mazu firmiņu, kuras ražo dronus un to sastāvdaļas, dažādus pretgaisa aizsardzības elementus, kā arī citas lietas, kas ukraiņiem ir vajadzīgas cīņā par savu izdzīvošanu.
Šī rūpala ir bijusi tik veiksmīga, ka ukraiņi pēdējā laikā ir piedāvājuši palīdzību citām valstīm, kurām ir vajadzīgs pilnveidot savu aizsardzību.
Tajā skaitā valstis Persijas jūras līcī, kuras patlaban apdraud Irāna tāpēc, ka tās ir sabiedrotās ar Lielo Sātanu, pret kuru irāņiem patlaban ir visai eksistenciāls kašķis.
Ideālā pasaulē šādas lietas nenotiktu. Ideālā pasaulē pēc genocīda sākuma Krievija būtu izslēgta no Apvienoto Nāciju organizācijas un tās Drošības padomes.
Tam būtu precedents. Starpkaru Tautas savienībā kādu laiku bija gan Staļina Padomju savienība, gan arī Hitlera nacistu Vācija, un bija plašas debates par abu agresoru izslēgšanu no organizācijas, kura galu galā izveidota ar mērķi novērst neilgi pirms tam pabeigtā un masīvi asiņainā 1. Pasaules kara atkārtošanos.
Tas neizdevās, un Tautu savienība vienkārši novīta, jo bija pavisam skaidrs, ka no tās nekāda taustāma labuma nav.
Taču tā iedvesmoja ANO izveidi, un kā jau minēju, ANO patlaban ir pilnībā nospiesta uz ceļiem attiecībā uz genocīdu Ukrainā, jo galvenajam agresoram tur ir dotas veto tiesības. Kurā pasaulē tā kaut kas būtu uzskatāms par loģisku situāciju?
Atliek NATO. Kopš pašas dibināšanas pēc 2. Pasaules kara šausmām, alianses galvenais smagsvars ir bijusi Amerika.
Bet tikai tā Amerika, kura uzskata, ka starptautiskā sadarbība ir laba lieta, jo tā palīdz nodrošināt starptautisku palīdzību un pārticību.
Pēdējās desmitgades laikā divreiz pasaulē ir bijusi Amerika, kura tieši pretēji uzskata, ka Ziemeļatlantijas līgumorganizācija ir nejēdzīgs papīra tīģeris, visa Aukstā kara laikā amerikāņi maksāja par pilnīgi visu ko pēc kārtas kamēr sabiedrotie slinkoja un nedarīja neko, plus vēl slepus NATO dibināšana bija domāta tā, lai konkrēti kaitētu Amerikai un amerikāņiem.
Tik ļoti, ka pašreizējā ASV prezidenta pirmajā termiņā sabiedrotie visā nopietnībā uz vienu no NATO samitiem devās pilnīgā pārliecībā, ka kadrs no Vašingtonas paziņos, ka viņa valsts ņems savu spainīti un lāpstiņu un no NATO smilšukastes vienkārši ies prom.
Līdzīga vāvuļošana no pašreizējā režīma Vašingtonā, ir dzirdēta arī pēdējā laikā, šajā gadījumā ar samākslotu “sašutumu” par to kā neviena NATO sabiedrotā nesteidzās palīgā brīdī, kad amerikāņi kopā ar ļaunprātīgajiem izraēļiem uzsāka masīvu bombardēšanu Irānā.
Kuras rezultātā irāņi uzlika klapes Hormūzas jūras šaurumam, un ātri vien izrādījās, ka tas radīja masīvas klapatas un neērtības pasaules naftas tirgū ar visu no tā izrietošo saistībā ar degvielas cenām, preču piegādes ķēdēm un visu pārējo.
Amerikas pašreizējais prezidents vairākkārt ir murgojis par domu, ka amerikāņiem patiesībā Hormūzas šaurums vajadzīgs nav, jo amerikāņi paši spēj saražot pietiekami daudz naftas savām iekšējām vajadzībām.
Un tāpēc par Hormūzas jūras šauruma atbrīvošanu vajag būt atbildīgiem eiropiešiem.
Līdzīga domāšana arī bijusi par palīdzību Ukrainai. Amerikāņi maksā pārāk daudz, citi nemaksā pietiekami daudz vai neko un tā nevar.
Līdz pašreizējā ASV prezidenta termiņa beigām palikuši divi gadi un septiņarpus mēneši. Ir pavisam skaidrs, ka gan konflikts Ukrainā, gan arī konflikts Irānā, patlaban gandrīz 80 gadus vecajam opītim ir apnicis.
Gandrīz 80 gadus vecais opītis ir aizņemts sapņos par jaunu balles zāli nelegāli un patvaļīgi nojauktā Baltā nama austrumu spārna vietā. Par milzīgu arku, kura godinās viņa izcilo prezidentūru uz visiem laikiem. Par sava attēla uzlikšanu uz amerikāņu pasēm un naudas zīmēm. Un par visu laiku visnekompetentāko kadru iebīdīšanu dažādos valsts amatos.
Rezumējot, Ukraina savā eksistenciālajā cīņā pret nākotni ir sastapusies ar Ameriku, kura ir pilnībā pa gaisu, ar Eiropas Savienību, kurā viena dalībvalsts var bloķēt palīdzību sakarā ar no gaisa izvilktu jautājumu par tautiešiem kaimiņvalsts reģionā, bet cita savas alkatības dēļ var turpināt finansēt tieši to, ko pārējā Eiropa cenšas apturēt, kā arī ar Apvienoto Nāciju organizāciju, kura šajā lietā ir bezpalīdzīga, un līdz ar to bez jebkādas lietderības vispār.
Citreiz LA portālā esmu rakstījis par video, kurus es skatos, kuros tiek apgalvots, ka ukraiņi karā pret ienaidnieku ir guvuši virsroku. Okupētajā Donbasā kopš šī gada sākuma ukraiņi ir atjaunojuši kontroli vairākos simtos kvadrātkilometru.
Okupētajā Krimā ukraiņi ir bombardējuši naftas iestādes, piegādes ceļus, ar milzīgu pompu savulaik atklāto Kerčas jūras šauruma tiltu, un visu pārējo. Krimā dislocētie zaldāti izolēti bez jebkādas piegādes, un tas nozīmē, ka kaut kad paredzamajā nākotnē Ukraina atjaunos pilnu kontroli.
Kopumā ņemot katru dienu Kremļa barbari Ukrainā zaudē lielāku skaitu karavīru, nekā galvenais autokrāts spēj iesaukt savos agresīvajos spēkos. Būtu dikti jauki, ja ārpasaule to ieraugot teiktu jā, draugi ukraiņi, mēs jums tagad dosim visu to, kas ir vajadzīgs, lai šo pretstāvi novestu līdz beigām bez jebkādas vajadzības ienaidniekam atdot teritoriju.
Bet ANO ar savām veto tiesībām. Bet Eiropas Savienība ar savu Ungāriju un savu Beļģiju. Bet NATO ar savu galveno dalībvalsti pilnībā sajauktu sakarā ar tās pirmās personas marasmu un demenci.
Labi cilvēki visā pasaulē, arī Latvijā, ir centušies šo katastrofu kompensēt ar savu palīdzību, un paldies ikkatram no tiem un Dievs lai viņus svētī.
Bet visa lielā pēckara kārtība, kāda izveidota pēc 2. Pasaules kara šausmām, bija domāta konkrēti šādu situāciju novēršanai.
