Kārlis Streips: Topošais “premjers Šlesers” jau laikus grib nodrošināties ar iespēju kļūt par pēcvēlēšanu procesa lielāko bļāvēju un kliedzēju 0
Līdz 15. Saeimas vēlēšanām palikuši četrarpus mēneši. Varam zināt, ka mūsu valsts politiskās partijas vismaz dažos gadījumos jau uz tām ir sākušas gatavoties, jo Rīgā (un, pieņemu, arī citur Latvijā) uz brandmūriem un reklāmu stendiem ir parādījušies kādreizējā mūsu politikas lielā buldozera vieplis ar tekstu “Premjers Šlesers.”
Ņemot vērā faktu, ka šis ir cilvēks, kurš pats personīgi bija atbildīgs pie 10. Saeimas atlaišanas un ārkārtas vēlēšanu rīkošanas, šis vizuālais pilsētas papildinājums man liek iedomāties vien divus vārdus:
Dievs pasargi!
Valsts prezidents ilgi nekavējās pēc tam, kad iepriekšējā premjere nolēma demisionēt sakarā ar droniem, kuri nesen uzradās mūspusē. Par valsts reakciju uz tiem plašāk rakstīju pagājušās nedēļas komentārā.
Amatam izvirzīts politiķis Andris Kulbergs no Apvienotā saraksta, kurš kādā intervijā bilda, ka viņš cerot salikt kopā pēc iespējas plašāku koalīciju ar visām frakcijām izņemot partiju Latvija pirmajā vietā.
Kad to izlasīju, pirmā domā bija: Kā, tad ar Kremļa lielajām lakstīgalām no partijas Stabilitātei! koalīciju vajag veidot?
Bet tad atcerējos, ka frakcijas Stabilitātei! mūsu Saeima vairs nav, jo partija izrādījās visai neadekvāta attiecībā uz Latvijas un tās tautas nākotni. Frakcija Stabilitātei! izjuka, un man personīgi nemaz nav žēl, ka tā.
Koalīcija ar visām partijām izņemot Šlesera pašreizējo bandu nozīmētu koalīciju ar Apvienoto sarakstu, Jauno Vienotību, Nacionālo apvienību, Progresīvajiem un Zaļo un zemnieku savienību.
Jēdziens “kaķi maisā” te nebūs ilgi jāmeklē. NA un Progresīvie? Saprotu, mūsu dzintariskajiem latvietīšiem principu nav vispār, jo tradicionāli NA ir bijusi gatava kāpt gultā ar pašu sātanu, lai spētu bīdīt savus principus un politiku.
Pieļauju, šajā gadījumā arīdzan NA būtu gatava norīt ne vienu krupi vien, jo par valdību, kura tiks veidota vien četrarpus mēnešus pirms vēlēšanām, vienu varam prognozēt ar absolūtu pārliecību:
Partijas šajā valdībā ikkatra ikkatru deķi vilks uz savu pusi un par valsts un tās tautas kopējām interesēm domās vismazāk. Mēs tie labie, tie pārējie tie draņķīgie, 3. oktobrī vajag balsot konkrēti par mums.
Komentāra rakstīšanas brīdī Saeimas mājaslapā bija informācija par ceturtdien paredzēto plenārsēdi, bet tur vēl nebija minēts balsojums par jaunu valdību.
Joprojām tur atrodams piekasīgais prasījums no opozīcijas kadriem par piedalīšanos kādā Konrāda fonda rīkotā pasākumā. Arī par to plašāk rakstīju pagājušajā nedēļā.
Tiesa, darba kārtībā ir iekļauts viens jautājums, kurā redzams, ka arī tā viena partija mūsu likumdevējā, kurai nav paredzēts piedalīties sarunās par jaunas koalīcijas veidošanu, ir gatava domāt par gaidāmajām vēlēšanām no sava konkrētā viedokļa, ja to tā nosaukt.
Pērn pašvaldību vēlēšanās Rīgā, konkrēti partijas Latvija pirmajā vietā aktīvisti devās uz tiesu ar apgalvojumu, ka vēlēšanās notikusi masīva krāpšanās un līdz ar to visi rezultāti jāmet laukā un vēlēšanas jārīko vēlreiz.
Lai arī Partija pašvaldībā bija guvusi vislielāko skaitu balsu un vislielāko skaitu mandātu pašvaldības domē.
Kolīdz es par to lasīju, momentā prātā iešāvās jēdziens Tramps un 2020. gada vēlēšanas. Kā zināms, Amerikas pašreizējais prezidents nu nekādi nav spējis pieņemt faktu, ka 2020. gadā viņš zaudēja kādreizējam ASV viceprezidentam Džo Baidenam.
Vēl šobaltdien, un arī patlaban, pēc tam, kad amerikāņu vairākums uz mirkli zaudēja pilnībā visu veselo saprātu, un notiesātu noziedznieku ar acīmredzamām demences pazīmēm, ievēlēja vēlreiz, šis kadrs afekta brīžos mēdz vāvuļot par to, kā 2020. gada vēlēšanas bija “krāpnieciskas” un tur balsoja nelikumīgi migranti un citi kretīni.
Visas iespējamās tiesas Amerikā šim marasmam pateica nē, jo zaudētāja juristi bija gatavi televīzijas propagandas raidījumos vicināt pa gaisu kaudzes ar papīriem, uz kuriem it kā bija pierādīta masīva krāpšanās nudien.
Ar to nelaimi, ka tiesā ar papīru vicināšanu nepietiek. Tiesā ir vajadzīgi pierādījumi un fakti, un tādu šiem nelaimīgajiem jefiņiem, protams, nebija nemaz.
Līdzīgi gāja mūsu aktīvistiem pēc pašvaldību vēlēšanām. Nezinu, vai tiesnesis vai tiesnese attiecīgajā lietā spēja atturēties no ņirdzīgiem smiekliem, bet droši vien uz tā kaut ko vilka.
Četrarpus mēnešus pirms nākamajām vēlēšanām LPV frakcijas daži no deputātiem ar nākuši ar domu par vēlēšanu zīmēm.
Likumā patlaban ir pateikts, ka vēlēšanu zīmes vajag iznīcināt desmit dienu laikā pēc tam kad jaunievēlēta Saeima ir sākusi darbu, bet vēlēšanu komisiju protokolus vajag nosūtīt glabāšanai Nacionālajā Arhīvā.
Skaidrojums šai prasībai ir šāds:
“Latvijā uzticība demokrātiskiem institūtiem ir katastrofāli zema, ko, bez šaubām, Latvijā ietekmē sabiedrības uzticības trūkums vēlēšanu institūcijām, kā arī aizdomas par vēlēšanu ietekmēšanu. Valstij ir pienākums garantēt ne tikai procesa formālu atbilstību likuma burtam, bet arī nodrošināt tādu procesuālo caurspīdīgumu, kas kliedētu jebkādas saprātīgas šaubas par vēlēšanu organizēšanas rezultātu patiesumu, un novērstu, nevis kultivētu dažādas konspirācijas teorijas. Vēlēšanu zīmju saglabāšana ir viens no būtiskākajiem pierādījumiem.”
Lai te paliek fakts, ka te mums ir garnadzis, kurš pēc nozagtā priekšmeta iebāšanas kabatā, sāk brēkt “ķeriet zagli!” Kura partija gan būtu vairāk uzskatāma par “dažādu konspirācijas teoriju” kultivēšanu, nekā tā, kura pēc minētajām pašvaldību vēlēšanām nāca ar plašiem apgalvojumiem par krāpšanos, kuras nebija vispār?
Patiesībā domai no opozicionāriem ir elements, kurš saistīts nevis ar iepriekšējām, bet gan ar nākamajām vēlēšanām.
Sāksim jau tagad sēt šaubas par procesa godīgumu. A priori pieņemsim, ka valsts pārvalde ir negodīga un tāpēc pēc vēlēšanām 3. oktobrī rezultātus gaidot, a priori pieņemsim, ka tur ir bijušas kaut kādas nebūšanas.
Kā īsti šādu nebūšanu pierādīšanu šie kadri cer ar vēlēšanu zīmju saglabāšanu nevis uz desmit dienām, bet gan uz apaļu gadu, to, ja godīgi nesaprotu.
Laikam varētu Skonto zālē uzstādīt milzīgu galdu un uz tā uzbērt visus biļetenus, kādi nodoti notikušajās vēlēšanās.
Iepriekšējās Saeimas vēlēšanās tādu bija 916 368.
Ko tālāk? Kas īsti tajos papīra gabalos ir tāds, kas liecinātu, ka kaut kas nav kārtībā?
Sapratīsim, ka nedz Trampam, nedz arī buldozera faniem pierādījumi kā tādi nav vajadzīgi. Galvenais ir sēt šaubas un darba ļaudīs radīt kņudošas aizdomas, ka pārvalde patiesībā ir agresīvi korumpēta pret kārtīgu latviešu (vai Trampa gadījumā – amerikāņu) interesēm.
Latvijā šādām šaubām un aizdomām varētu būt lielāks pamats, ja atceramies, ka gatavojoties uz šīgada parlamentārajām vēlēšanām, izskanēja vēsts par elektroniskās tehnikas uzraugu, kurš šajā amatā bija bijis jau sen, bet nu izrādījās, ka tas iesaistīts kaut kādā korupcijā, un līdz ar to procesa rīkošanu šogad nolemts tam atņemt.
Tas nebija četrarpus mēnešus pirms balsošanas sākuma, bet tas nebija īpaši sen, un viena no izskanējušajām domām bija tāda, ka pēc vēlēšanām 3. oktobrī vajag atgriezties sendienās un biļetenus skaitīt nevis elektroniski, bet gan ar rokām.
Visus 916 368.
Atceros iepriekšējos vēlēšanu vakaros sēdējis klubkrēslā pie televizora un skatījies, kā par tām vēsta kādreizējie kolēģi Latvijas Televīzijā vai pašreizējie kolēģi TV24.
Kādreiz LTV es pats ar to nodarbojos, un labi atceros, kā iecirkņi slēgti plkst. 20.00, un tad sākās gaidīšana, kuras rezultātā vairāku un visai daudzu stundu garumā kādam nācās intonēt vārdus “patlaban saskaitīti vien 2% rezultātu” vai “4% rezultātu.”
Profesionālas ziņu organizācijas allaž gatavo vēlētāju aptaujas vēlēšanu dienā, kas tad kļūst par tādu kruķi, kas ļauj spriest par iespējamo partiju veiksmi vai tās trūkumu.
Bet galīgie rezultāti tomēr mēdz būt zināmi ilgi pēc pusnakts, un pat visambiciozākā televīzijas programma neuzstās, ka trijos naktī joprojām vajadzīga tiešraide. Kas gan tādu skatīsies?
Tas ir bijis ar elektronisko balsu skaitīšanu. Kas notiks, ja teju vai miljons lapiņu ar saskricelētiem plusiņiem un svītrojumiem būs jāskaita ar roku darbu?
Tieši tas ir tas, kurš opozīcijas aktīvistiem ir licis nākt ar domu par vēlēšanu biļetenu saglabāšanu vesela gada garumā.
Jo arī vēlēšanu iecirkņa darbinieki trijos naktī nebūs tikpat pamodušies un saprotoši, cik varētu cerēt, un līdz ar to darba ļaudīm ir visas tiesības uzskatīt, ka tur pilnīgi un absolūti kaut kas ir nogājis dēlī. Un kaut kad pēc nedēļas vai mēneša – vesela gada garumā būs iespēja to miljonu saskaitīt vēlreiz un “pierādīt,” ka patiesībā rezultāti bija pavisam citādāki, nekā kāds bija padomājis.
Tāds, lūk, ir mērķis vienīgai frakcijai, kurai topošās valdošās koalīcijas veidotāji ir nolēmuši parādīt pigu.
Topošais “premjers Šlesers” jau laikus grib nodrošināties ar iespēju kļūt par pēcvēlēšanu procesa lielāko bļāvēju un kliedzēju, arī tad, ja viņa partijai vēlēšanu dienā rezultāti nav bijuši pavisam zemē metami.
Kopš pašiem pirmsākumiem Latvija nolēma savā parlamentārajā politikā iet daudzpartiju ceļu. Pirmās brīvvalsts laikā nekādas vēlēšanu barjeras nebija, un 1., 2. 3. un 4. Saeimā attiecīgi ievēlēti ļaudis no 20, 25, 27 un 27 sarakstiem.
Tie paši simtu deputāti toreiz kā patlaban, un tas nozīmēja parlamentu, kurā regulāri vairākumam partiju bija viens mandāts, divi vai trīs, un tādos apstākļos koalīcijas veidošana varēja būt īstenākā no klapatām.
Laikā no 1920. gada 12. jūnija, kad pēc Brīvības cīņām valdība bija pietiekami stabila, līdz 1934. g. 16. maijam, kad viens konkrēts politikānis nolēma, ka kaķu bars Saeimā ir likvidējams pavisam un turpmāk valstī vajadzīga vienpersoniska vara, Latvijas Republikā bija 16 valdošās koalīcijas. Vidēji mazāk nekā gads amatā.
Vairumā gadījumu vadošā partija koalīcijā bija Latviešu zemnieku savienība, bet kādu laiku valdības vadītāja amatā arī bija cilvēks no Mazinieku partijas, kāds no Demokrātiskā centra, un pat kāds no Progresīvās apvienības (jā, arī pirms gadsimta mūsu politikā bija tāda). Vien pāris nedēļas amatā noturējās pēdējā demokrātiskā valdība pirms Ulmaņa apvērsuma. To vadīja persona no aizkustinoši nosauktās Latvijas jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partijas.
Laikā kopš neatkarības atjaunošanas bijis līdzīgi. Laikā kopš 1990. gada 7. maija, kad vispirms Latvijas PSR un tad Latvijas Republikas valdību vadīja Ivars Godmanis, un šī gada 14. maiju, kad demisionēja viņa pēctece Evika Siliņa, Brīvības bulvārī pie galvenās teikšanas ir bijuši 23 Ministru kabineti. Nu būs 24.
Nekad nevienā brīdī neviena partija mūsu valstī nav tikusi pie vairākuma viena pati. Vistuvāk 5. Saeimas vēlēšanās tika tā dēvētā “sapņu komanda” Latvijas ceļš ar 32,4% balsu un 36 mandātiem likumdevējā.
Valda Birkava valdībā, kura amatā bija no 1993. gada 3. augusta līdz 1994. g. 19. septembrim, bija trīs partijas – Latvijas ceļš, Latvijas (ne vairs latviešu) Zemnieku savienība un Latvijas Zaļā partija.
Pāris reizes laikā kopš tam vēlēšanās bijis visai skaidrs, kura partija ir topā. Pēc premjerēšanas amatā atgriezās gan Andris Šķēle, gan Aigars Kalvītis, gan Valdis Dombrovskis, gan Laimdota Straujuma, van arī Krišjānis Kariņš.
Pāris reizes ar koalīcijas veidošanu pēc vēlēšanām bijuši sarežģījumi. Tā tas bija 1995. gadā, kad 6. Saeimā tauta savēlēja visādus klaunus un dīvaiņus, kuri mūsdienu populistiem un demagogiem liktu sarkt, un tur koalīcijas veidošanu pamēģināja vispirms viens un tad otrs, un tikai trešajā piegājienā no malas un bezpartejiski pienāca jau minētais Andris Šķēle.
Pēc 13. Saeimas vēlēšanām līdzīgā kārta ievēlēti dažādi ekscentriķi, un arī tur pamēģināja viens, pamēģināja otrs. Šoreiz lomu “no ārpuses braukšu glābt situāciju” uzņēmās Krišjānis Kariņš, kurš demisionēja no Eiropas parlamenta un atgriezās mājās.
Amerikā reizi divos gados uz 435 vietām Kongresā sacenšas vien divas partijas. Amerikā ir arī citas partijas, bet praktiskā nozīmē tikai Republikāņu un Demokrātu partija.
Tā partija, kura saņem lielāku mandātu skaitu, ir ar tiesībām strukturēt palātu atbilstoši savām vajadzībām, tajā skaitā uzņemoties visu komiteju un komisiju vadību. Un tad bīdīt savas lietas bez nepieciešamības konsultēties ar “koalīcijas partneriem,” kā tas mēdz būt mūspusē.
Nevarējām nodrošināt tieši to, kāpēc tu, vēlētāj, par mums balsoji pagājušajā reizē? Koalīcija neļāva. Lūk, cik vienkārši.
Acīmredzot Kulberga kungam un Apvienotajam sarakstam būs pāris mēnešus laika, lai pierādītu savu varēšanu vai nevarēšanu. Kā minēju, jaunajam premjeram visticamāk vienīgā domā prātā būs “kā es varu savai partijai garantēt vislabākos rezultātus oktobrī.”
Deķa vilkšana būs intensīva, un acīmredzot topošais premjers ir iecerējis piecus roku pārus, kuri ar to nodarbosies. Progresīvajiem un nacionāļiem daudzos jautājumos ir diametrāli pretēji viedokļi.
Varam atcerēties, Stambulas konvencijas ratificēšana un partnerattiecību likuma pieņemšana viendzimuma pāriem kļuva iespējama tikai pēc valdības maiņas 14. Saeimas laikā.
Nezinu, cik daudz veiksmes būs jaunajai valdībai – pēc skaita 24. pēc kārtas. Arīdzan nespēju ieskatīties kristāla bumbā un prognozēt, kādi būs rezultāti 15. Saeimas vēlēšanās pēc četrarpus mēnešiem.
Vienu gan varu pateikt. Nekad mūžā neesmu publiski runājis par to, ko es pats esmu atbalstījis vēlēšanās, jo es žurnālists, es tas neitrālais un objektīvais.
Bet tajā pat laikā nav bijusi neviena partija tajā sarakstā, kura mani nebūtu ar laiku pievīlusi ar pierādījumu, ka tā ir tikpat spējīga kļūt par pretīgi korumpētu siles partiju, kā visas pārējās, un tajā skaitā tās, pret kurām partija kandidēja iepriekšējā reizē ar apgalvojumu, ka “mēs būsim labāki.”
Dzīvosim, redzēsim, kas notiks ar jauno koalīciju, bet konstatēsim, ka tās pamatā ir valdība, kura krita visai muļķīga iemesla dēļ. Acīmredzot lielie brēcēji par droniem uzskatīja, ka aizsardzības ministram vajag pašam personīgi ņemt bisi rokā, nostāties uz robežas un bliezt pa labi, pa kreisi, tad kad pāri robežai parādās bezpilota lidaparāts.
Ko līdzīgā situācijā (un ņemot vērā Kremļa barbara prātam neaptveramo barbarismu Ukrainā varam būt droši, ka tāda atkārtosies biežāk un nevis retāk) darīs topošās valdības aizsardzības ministrs vai ministre? Būs krietni pārliecinošāks vai pārliecinošāka par valdības spēju visu kontrolēt un pārraudzīt?
Tāpat kā ar diviem vārdiem “Dievs pasargi,” šajā gadījumā baidos, ka jānonāk pie diviem citiem vārdiem:
Diez vai.
Nobeigumā vienu gan es pateikšu četrarpus mēnešus pirms 15. Saeimas vēlēšanām. 14. Saeimas vēlēšanās tie 913 tūkstoš biļetenu – tas bija mazliet mazāk par 60% reģistrēto vēlētāju. Rīgā pērn pašvaldību vēlēšanām līdz iecirkņiem aizvilkās vien mazliet vairāk par 52 procentiem.
Gribu piedāvāt vienkāršu domu: Ja tu esi no tiem, kurš nav balsojis nekad, ar kādām tiesībām Internetā vai citur tu uzskati, ka tev ir tiesības vaimanāt par to, kas tur ievēlēts?
Personīgi esmu balsojis visās vēlēšanās pēc kārtas un šogad tā darīšu atkal. Mans iecirknis no mājas ir pavisam netālu. Piedalīšanos vēlēšanās uzskatu par tādu saviesīgu pasākumu iecirknī.
Droši vien pats svarīgākais, ko šonedēļ komentārā pateikt: Baudi to saviesīgumu arī tu. Jo atbildīgs pilsonis arī piedalās vēlēšanās. Tik vienkārši.
