Līdz ar pirmo šāvienu kauju plāni pazūd. Ko mācīsimies no karavīriem Ukrainā? 24
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pilna mēroga karš Ukrainā jau sniedzis daudz informācijas un vielas pārdomām militārajiem analītiķiem, jo bruņotā cīņa norisinās negaidīti milzīgos apmēros.
Tajā iesaistīti lieli cilvēku, ieroču, tehnikas un munīcijas daudzumi. Ir sasniegti lielākās bruņotās sadursmes mērogi Eiropā kopš Otrā pasaules kara.
Turklāt redzams, ka agresors – autoritārā Krievija – palielina tajā iesaistīto personu skaitu, tiek uzskatīts, ka tiks mobilizēti vēl papildu pat miljons karavīru.
Turklāt pagaidām nav zināms, cik ilgi karš turpināsies un kādas formas tas var pieņemt. Pagaidām arī nav ne mazāko iemeslu domāt par kaut kādu diplomātisku kompromisu miera sarunu formā.
Ukraina koncentrē visus savus spēkus aizsardzības spēju palielināšanai, vienlaikus nodrošinot, cik vien iespējams, normālu visu pārējo valsts funkciju veikšanu savā kontrolē esošajā teritorijā. Kijiva ne reizi uzsvērusi, ka šajos septiņos lielā kara mēnešos ukraiņi cīnās ne tikai par savu brīvību, bet aizstāv Eiropas demokrātiju kopumā.
Tādēļ ir tikai loģiski, ka Ukraina sagaida daudz lielāku, pirmkārt, militāro palīdzību ar bruņojumu. Gan ukraiņi, gan viņu galvenie sabiedrotie, tajā skaitā Latvija un tās aizsardzības spēki, saprotami daudz laika pavadījuši, lai iedziļinātos šāda kara vešanā.
Tam, jācer, vajadzētu motivēt nonākt pie savā ziņā pilnīgi jaunas izpratnes par valsts dzīves organizēšanu – tās pamatā kā aksioma novietojama atziņa, ka šāda veida “pārsteigums” liela konvenciāla kara formā ir pilnīgi iespējama realitāte. Turklāt tāda tā saglabāsies vismaz tik ilgi, kamēr kaimiņos būs agresīvā un neprognozējamā Krievija.
Karavīru skaitam ir nozīme
Cīņu gaita Ukrainā pamudinājusi atcerēties daudzas piemirstas atziņas par kara vešanu, un viena no tām atgādinājusi, ka joprojām liela loma ir cilvēkiem kaujas laukā jeb kājniekiem.
Svarīgas ir ne tikai viņu prasmes un motivācija, bet arī daudzums. Lielu teritoriju nosargāšana prasa prāvākus spēkus, turklāt jārēķinās ar agresora armijas apjomiem. Karavīri vajadzīgi kā pirmajās, tā otrajās līnijās, tā apgādē un aizmugurē, tā daudzajos posteņos. Ideālā gadījumā attiecīgas vienības tiek izmantotas atbilstošu uzdevumu veikšanai.
Tomēr karš Ukrainā ļāvis pārliecināties, ka tā tas tomēr nenotiek. Visu nosaka situācija frontē, apstiprinot teicienu, ka līdz ar pirmo šāvienu kauju plāni pazūd.
Gan mazākos, gan lielākos mērogos. Vienības, kas bijušas paredzētas uzdevumiem otrajās līnijās atbrīvoto apdzīvoto vietu “tīrīšanai”, ne reti cīnījušās pirmajās līnijās.
Tajās ukraiņi atvairījuši pretinieka kājnieku uzbrukumus, bet pats galvenais – izturējuši ilgas un bīstamas apšaudes ar mīnmetējiem un artilēriju, un tankiem.
Tas, kā tagad labi redzams, licis atgriezties pie prast ierakties. Arī Latvijas Bruņotajiem spēkos tam ilgi nav bijusi pievērsta vajadzīgā vērība. Kā saka pieredzējuši karavīri, savulaik misijās Irākā un Afganistānā šādas prasmes nav bijušas nepieciešamas.
Labi un pareizi uzcelta blindāža ar baļķu segumu trijās kārtās nosargās karavīrus pat no 150 mm lādiņa, ja vien tas neuzkritīs tieši uz galvas. Arī ātra ierakšanās ar sapiera lāpstiņu ir svarīga.
Lai arī mūsdienu karā liela loma ir ātriem un pēkšņiem manevriem, ātrām darbībām, uzbrukumiem no slēpņiem un atiešanai, bez aizsardzības pozīcijām neiztikt. Un tādas jāmāk izveidot. Vēl būtiski ņemt vērā atziņu, ka motivēti cīnītāji ātri iemācās karavīra prasmes.
Arī to der ielāgot Latvijā, atceroties dažu augsta ranga militārpersonu izteikumus, ka pat 11 mēnešos nevarot sagatavot prasmīgus karotājus. Ļoti apšaubāmi izteikumi.
Tāpat nepieciešamību pēc prāva karavīru skaita nosaka tas, ka intensīvu kauju laikā cilvēki spēj atrasties šādos apstākļos vien noteiktu un relatīvi īsu laiku.
Daļa var saslimt, daļa tiek ievainota, lielākā daļa iegūst kontūzijas, citi krīt un tad šīs vienības tiek nosūtītas atpūtā, un tikai pēc papildinājuma saņemšanas un komplektēšanas atgriežas frontē.
Kā apgādāt vienības?
Tas nav viegli atbildams jautājums – svarīgs ir viss, sākot ar karavīra katliņu un beidzot ar ieročiem, izlūkošanas ierīcēm un atbalsta ieročiem. Kāda ukraiņu virsnieka sagatavotajā sarakstā minēts desmitiem svarīgu lietu, kas vienībai nepieciešams ierakumos.
Tie ir motorzāģi, cirvji, ūdens pumpji, gāzes plītiņas ar rezerves baloniem, krāsniņas, ierakumu sveces, ģenerators, elektriskie vadi, pagarinātāji, rozetes, degvielas krājumi. Svarīga lieta – skavas, ko izmanto ierakumu stiprināšanā un blindāžu būvēšanā.
Vēl nepieciešamas īstas apvidus automašīnas. Ne mazāka vērība pievēršama karavīra apģērbam – vajadzīgs pāris kārtu termoveļas, pietiekami daudz zeķu, tajā skaitā vilnas, mitrās salvetes lielā daudzumā.
Tās būtiskas visu laiku, bet vasarā īpaši karstā laikā nopietni jādomā pie dzeramā ūdens piegādēm. Tas viss nepieciešams, lai vienības bez liekām grūtībām aizvadītu ilgo laiku starp kaujām. Parasti jau tieši šī relatīvā mierīgā situācija ir visilgākā un prasa visai lielu piepūli no karavīriem.
Izlūkošanas ierīces, ko parasti saucam par droniem, ir ne mazāk nozīmīgas par ieročiem, ko lieto vienības priekšējās līnijās.
Gaisa izlūkošanā ar droniem iegūtā informācija, kas savlaicīgi nogādāta artilēristiem, var izrādīties ārkārtēji nozīmīga.
Kad beidzamo reizi kādai ukraiņu nacionālās gvardes rotai nogādājām vairākus izlūkošanā izmantojamus dronus, gados jaunais kareivis, kas ar tādiem jau bija darbojies kauju laikā, teica: “Jūs vienkārši nevarat aptvert, kādu palīdzību esat mums sagādājuši!” Tāpat liela nozīme ir spējām neitralizēt krievu dronus, kas, pēc ukraiņu karavīru stāstītā, gandrīz visu laiku atrodoties gaisā.
Ieroču jaudas nozīme
Viens pret desmit, viens pret divdesmit – tā bieži vien ukraiņu karavīri raksturojuši skaitliskās attiecības starp ukraiņu un krievu izšauto lādiņu daudzumu.
Saprotams, ka pret šādu pārsvaru ir grūti kaut ko likt pretī. Parasti nācies iztikt un izturēt ar jau pieminēto prasmīgo ierakšanos. Sevišķi nepatīkamas esot tanku apšaudes, jo šos šāvienus nedzirdot. Tos pamanot vien tad, kad tie jau eksplodējot.
Saprotami, šāda kara aina mudina uz domām, ka aiz katra armijas vai zemessargu bataljona jābūt vismaz mīnmetējniekiem, ideālā gadījumā vēl jaudīgākiem ieročiem, piemēram, pašgājējlielgabaliem vai sabiedroto tankiem. Tieši par tankiem, kurus jau dažādi militārie eksperti bija pasteigušies norakstīt, ukraiņu karavīri izsakās ļoti pozitīvi.
Tie esot varens atbalsts kaujā! Sevišķi būtiski ir likt pretiniekam justies nekomfortabli un apdraudēt to pat lielā attālumā – līdz pat 300 km no nosacītās frontes līnijas.
Šādā attālumā precīzu mērķu iznīcināšanu nodrošina augstas mobilitātes raķešu artilērijas sistēmas “HIMARS”, kas tagad palīdz ukraiņiem. Ceram tādas no ASV saņemt arī Latvijā.
