Anita Daukšte: Stambulas konvencija uz Rinkēviča galda jeb kā izvairīties no nonākšanas kādā no pusēm
0
Stambulas konvencija kā ideoloģiski uzlādēts dokuments liek politiski pozicionēties visiem, kas atrodas Latvijas politikas augšgalā. Arī Valsts prezidentam, tādejādi nostādot viņu sarežgītā situācijā.
Valsts prezidentu institūcija kopš Vairas Vīķes – Freibergas prezidentūras laikiem ir publiski deklarējusi politisko neitralitāti. Tā Valsts prezidentiem ir iespēja saglabāt zināma “morālā kompasa” lomu ne tikai amatā esot, bet arī pēc prezidentūras. Proti, aktuālajos politiskajos strīdos centusies saglabāt neitrālu, tādu kā arbitra pozīciju valsts interešu vārdā.
Uzsveru – Valsts prezidenti ir centušies – nevis vienmēr saglabājuši politisko neitralitāti un līdzvērtīgu attieksmi pret visiem politiskā procesa spēlētājiem. Valsts prezidents, kurš neitralitātes uzstādījumu neņēma vērā, bija Egils Levits, kurš partijas dalīja “valstiskajās” un “nevalstiskajās”, un savu attieksmi pauda nepārprotamā vienas politiskās grupas ignorancē.
Viņa pēctecis amatā – Edgars Rinkēvičs – turpretī, mēģina ievērot savulaik Vairas Vīķes-Freibergas iedibināto tradīciju, proti, saglabāt politiski neitrālas personas tēlu, to nostiprinot ar formālo saišu saraušanu ar “Jauno Vienotību”.
Nu jau vairākas nedēļas var novērot, cik lielu spiedienu uz Valsts prezidentu izdara politiskie manevrētāji ap Stambulas konvenciju.
Viņš ir acīmredzami nokaitināts, aizvien un aizvien izvairoties sniegt savu politisko novērtējumu ne vien Stambulas konvencijas jēgai un būtībai, bet arī visiem politiskajiem procesiem ap to. Galvenie spiediena izdarītāji ir neviens cits kā “Jaunā Vienotība”, kura acīmredzami ideoloģiski virzās kreisi centriskajā virzienā (pastumjot malā “Progresīvos”), paceļot konvencijas ideoloģisko nozīmi un ievirzot to teju vienīgā eiropeiskā un rietumnieciskā pamatstandarta statusā.
Šie politiskie spēki ir paņēmuši talkā pat tādu viedokļu līderības “smagsvaru” kā Vairu Vīķi -Freibergu, kura visus deputātus – denonsētājus nodēvējusi par Putina propagandas sekotājiem.
Pēc tādiem uzstādījumiem Edgaram Rinkēvičam būtu, pēc “Jaunās Vienotības” un Co uzskatiem, jāliek lietā visu Valsts prezidenta rokās esošo politiskās ietekmes arsenālu – jāsauc uz konsultācijām Saeimas frakcijas, jāsasauc valdības sēde, jāsasauc juristu, valsts tiesību ekspertu, konferences utjpr., lai gānītu un kauninātu katru, kurš atļaujas ko bilst par denonsāciju.
Bet neko no tā Edgars Rinkēvičs nedarīja un nedara. Valsts prezidenta atslēgfrāzes šajā jautājumā ir “kad būs uz galda, vērtēšu”, “partijas nervozē par reitingiem, tāpēc priekšvēlēšanu kampaņa ir sākusies neparasti agri”, “nenostāšos ne vienā, ne otrā pusē”. Šīs frāzes liek neizpratnē raustīt plecus kreisajiem liberāļiem, kuriem Rinkēvičs līdz šim bija licies “savējais”, un kuri tagad soctīklos sauc, kāpēc “prezidents klusē, baidās kļūt nepopulārs?” Turklāt, nenostājoties nevienā pusē politiski, Rinkēvičs tomēr mazina JV un Progresīvo vēstījuma par denonsētājiem kā “kremliniem” un “Maskavas roku” paspiedušajiem – ietekmi.
Bet kādi tad tiesiskie un valstiskie instrumenti ir Valsts prezidenta rīcībā, ja konvencija tiek denonsēta?
Pirmkārt, nodošana otrreizējai caurlūkošanai Saeimā. Steidzamība denonsēšanas likumprojektam netika noteikta ar 2/3 jeb kvalificēto balsu vairākumu, tātad Valsts prezidents var izmantot šo iespēju. Otra – apturēt likuma publicēšanu uz 2 mēnešiem un sākt parakstu vākšanu referenduma ierosināšanai. Mēneša laikā jāsavāc 150 tūkstoši parakstu. Šīs Saeimas laikā procedūra tika izmantota partnerattiecību regulējumam, bet opozīcijai savākt vajadzīgo parakstu skaitu neizdevās un referendums nenotika.
Ja JV vēlēsies sevi nolikt “viena jautājuma partijas” statusā, tad tai, protams, ir iespēja arī savākt 34 Saeimas deputātu parakstus, lai sāktu tautas nobalsošanas procedūru un izmantot Stambulas konvenciju kā galveno priekšvēlēšanu jautājumu, liekot katram vēlētājam pozicionēties šajā lietā.
Tas, jebkurā gadījumā, vēl vairāk spiestu būt kādā no pusēm Valsts prezidentu.
“Jaunā Vienotība” šķietās Stambulas konvencijas jeb sabiedrības viedokļu sašķeltības veidolā atradusi tēmu, uz kuras iebraukt nākamajā Saeimā, jo citās, piemēram, ekonomikas izaugsmes jomā, panākumu nav, ja vien par tādiem neuzskatīt algu celšanu valsts pārvaldē strādājošiem. Bet vai Stambulas konvencija kā priekšvēlēšanu centrālā tēma būtu jāakceptē Edgaram Rinkēvičam? Tas tomēr apgrūtinās viņa iespējas neizvēlēties puses konvencijas jautājumā un sarežģīs politiskos manevrus, gan nosaucot nākamo premjeru pēc 15.Saeimas vēlēšanām, gan pirms otrā prezidentūras termiņa.
Kuram vēl, protams, par agru pieteikties, taču skatoties, cik agri Saeimā sākusies nākamā priekšvēlēšanu kampaņa, arī par prezidentūras izredzēm jāsāk domāt laikus. Un šajā jomā politiskā šaha laukumu Edgars Rinkēvičs pārzina labi, par to šaubu nav.
