Vairodamies vēža šūnās, vīruss tās arī iznīcina? 0
Vīrusa pavairošana notiek līdz brīdim, kad šūnas resursi ir izsmelti. Proti, vīruss piepilda šūnu ar savu ģenētisko materiālu līdzīgi tam, kā bites piebūvē ar šūnām medus kāres. Ģenētiskais materiāls kristalizējas. Kad vīruss iet no piepildītās šūnas laukā, tas apģērbjas olbaltumvielu apvalciņā un meklē nākamo šūnu, bet pamestā sabrūk.
Lielas medicīnas cerības saistās ar to, ka vīruss ir dabisks medību suns. Tas savu saimniekšūnu vienmēr atradīs, bet, ja tās nebūs, pats ies bojā. Tam nav smadzeņu, taču ir ieprogrammēta dzīvotkāre.
Vai vīruss nevar sajukt prātā un sākt vairoties citās šūnās, tās iznīcinot?
Tieši šādu baiļu dēļ viroterapija nav ieņēmusi to vietu, kas tai būtu jāieņem. Ārstu vidū ir bažas – ja nu notiek vīrusa mutācijas, ja nu tas sakrustojas ar kādu citu? Zināmā mērā tās ir nepamatotas, jo vīrusi tik viegli nekrustojas. To iespējams izdarīt tikai ar lielām mokām. Kāds amerikāņu virusologs, kas strādāja Pentagona labā, savulaik izteicās, ka viņš būtu ļoti laimīgs, ja uzzinātu, kā to var izdarīt. Tie pastāsti, ka putnu un cūku vīrusi sakrustojas ar gripas vīrusu, ir tikai pastāsti. Šausmu stāsti, lai nodrošinātu, ka pirks vajadzīgo vakcīnu.
Taču, atgriežoties pie jautājuma par viroterapiju un vīrusiem, jo sevišķi – ģenētiski modificētajiem, ļoti svarīgi ir epidemioloģiskie pētījumi, lai noskaidrotu, vai tie neizraisīs kādu infekciju, nebūs nekādu audu bojājumu. Tāpat jāpatur prātā, ka pret dabisku vīrusu ir organisma dabiska reakcija un ko mēs vēl zinām par reakciju uz ģenētiski modificētu vīrusu!
