Uncategorized

Līdz pacientam nenonāk zāles pret smagām slimībām. Ivars Kalviņš par ražošanas aizkulisēm0

Foto – Dainis Bušmanis

“Es vienkārši vairs netieku pie sava darba,” saka ķīmiķis, Latvijas Organiskās sintēzes institūta (OSI) zinātniskās padomes priekšsēdētājs, akadēmiķis Ivars Kalviņš, vaicāts par pēkšņo slavu un neskaitāmajām intervijām, ko nesa meldonija iekļaušana sportā aizliegto vielu sarakstā. Kad ir pārslodze vai gaidāms kaut kas tamlīdzīgs, viņš pats mēdzot lietot savu izgudrojumu, kas Latvijā zināms kā mildronāts. Pēc viņa vārdiem, tas pasargā šūnas no bojāejas skābekļa bada apstākļos, kas var piemeklēt tiklab sportistus,  kā fiziska un garīga darba darītājus.

Intervijā viņš stāsta arī par vīrusiem, kurus iespējams dresēt gluži kā sunīšus, lai tie strādātu cilvēka veselības labā, par grūtībām, kas stājas jaunu zāļu izgudrotāju ceļā. Arī par savu ticību Dievam. Ivars Kalviņš to formulē zinātniski – viņš nevis vienkārši tic, ka Radītājs pastāv, bet ir izslēdzis iespēju, ka viņa nav.

Ne vien meldonijs, bet arī viroterapija pašlaik ir viens no pasaules presē daudz aprakstītiem tematiem. To piemin kā daļu no nākotnes medicīnas, bet pie mums tā pazīstama jau gadu desmitiem.

Viroterapijas šūpulis bija Padomju Savienība, kaut gan pirmie mēģinājumi izmantot vīrusus vēža terapijā ASV notika vēl agrāk. Arī amerikāņi izmantoja dabisku vīrusu, bet atšķirībā no vīrusa, ko vēlāk nodēvēja par rigviru, viņi izvēlējās augsti bīstamu vīrusu. Tas nozīmē, ka inficēšana ar to bija dzīvībai bīstama. Ar to arī šie pētījumi tur beidzās.

Pagājušā gadsimta 60. gados profesore Aina Muceniece vīrusu izdalīja no vesela bērna kuņģa un zarnu trakta. Ideja bija pamēģināt atrast vīrusu, kurš nav kaitīgs normālām šūnām, bet kuru varētu pieradināt vairoties audzēja šūnās. Audzēja šūnas ātrāk dalās, tajās viss ir sagatavots, lai notiktu ātra vairošanās. Savukārt vīruss atšķirībā no baktērijas pats nevairojas, tam ir vajadzīga saimniekšūna, kurā tas iebūvē savu ģenētisko informāciju. Vairojoties saimniekšūna vienlaikus savairo arī vīrusu. Jo ātrāk šūnas vairojas, jo vairāk vīrusa.

Katrs vīruss meklē sev tipisku saimniekšūnu un vairojas noteiktos audos, tāpēc, piemēram, ar tipisku peļu vīrusu nevar inficēt cilvēku, un otrādi. Tā radās doma ņemt nosacīti nekaitīgu cilvēka vīrusu. Varbūt Ainai Muceniecei Dievs palīdzēja atrast tieši tādu, ar kuru tas bija iespējams. Sākumā melanomas šūnas, bet vēlāk arī citu audzēju šūnas šis vīruss iemanījās izmantot par saimniekšūnām. Rezultātā tika iegūts noturīgs vīrusa celms, ko nodēvēja par Rigvir, saīsinot vārdu salikumu Rīgas vīruss.

Vairodamies vēža šūnās, vīruss tās arī iznīcina?

Vīrusa pavairošana notiek līdz brīdim, kad šūnas resursi ir izsmelti. Proti, vīruss piepilda šūnu ar savu ģenētisko materiālu līdzīgi tam, kā bites piebūvē ar šūnām medus kāres. Ģenētiskais materiāls kristalizējas. Kad vīruss iet no piepildītās šūnas laukā, tas apģērbjas olbaltumvielu apvalciņā un meklē nākamo šūnu, bet pamestā sabrūk.

Lielas medicīnas cerības saistās ar to, ka vīruss ir dabisks medību suns. Tas savu saimniekšūnu vienmēr atradīs, bet, ja tās nebūs, pats ies bojā. Tam nav smadzeņu, taču ir ieprogrammēta dzīvotkāre.

Vai vīruss nevar sajukt prātā un sākt vairoties citās šūnās, tās iznīcinot?

Tieši šādu baiļu dēļ viroterapija nav ieņēmusi to vietu, kas tai būtu jāieņem. Ārstu vidū ir bažas – ja nu notiek vīrusa mutācijas, ja nu tas sakrustojas ar kādu citu? Zināmā mērā tās ir nepamatotas, jo vīrusi tik viegli nekrustojas. To iespējams izdarīt tikai ar lielām mokām. Kāds amerikāņu virusologs, kas strādāja Pentagona labā, savulaik izteicās, ka viņš būtu ļoti laimīgs, ja uzzinātu, kā to var izdarīt. Tie pastāsti, ka putnu un cūku vīrusi sakrustojas ar gripas vīrusu, ir tikai pastāsti. Šausmu stāsti, lai nodrošinātu, ka pirks vajadzīgo vakcīnu.

Taču, atgriežoties pie jautājuma par viroterapiju un vīrusiem, jo sevišķi – ģenētiski modificētajiem, ļoti svarīgi ir epidemioloģiskie pētījumi, lai noskaidrotu, vai tie neizraisīs kādu infekciju, nebūs nekādu audu bojājumu. Tāpat jāpatur prātā, ka pret dabisku vīrusu ir organisma dabiska reakcija un ko mēs vēl zinām par reakciju uz ģenētiski modificētu vīrusu!

Kā tādā gadījumā rigvirs varēja kļūt par preparātu?

Tāpēc, ka tas ir ļoti mazs – uz tā virsmas ir tikai četras olbaltumvielas. Ļoti ātri iespējams konstatēt, vai veidojas vai neveidojas antivielas. Jo mazāk svešo olbaltumvielu cilvēka organismā, jo mazāka ir imūnreakcija. Ja apvalciņā olbaltumvielu ir daudz, imūnreakcija ir asāka, bet vajag panākt, lai imūnsistēma nenokauj vīrusu jau tad, kad tas vēl tikai meklē savu saimniekšūnu!

Katrai metodei ir savi ierobežojumi. Nav jau gluži tā, ka rigvirs neatzīst nevienu citu šūnu, taču jautājums ir par to, vai tas, ka rigvirs ieperinās kādā šūnā, kas nav vēža šūna, nodara ļaunumu organismam. Rigvirs arī izraisa reakciju – dažas dienas ir nedaudz paaugstināta ķermeņa temperatūra, bet tas arī viss. Tas nav infekciozs – ne jau visas šūnas, kurās vīruss ticis iekšā, var piespiest vairoties.

Vai viroterapija var attīstīties vienīgi onkoloģijas jomā vai arī citos medicīnas virzienos? Kādas ir pētījumu tendences?

Viens virziens ir veidot ļaundabīgas šūnas iznīcinošus vīrusus, bet ir jau arī labdabīgi veidojumi – dzimumzīmītes, plankumi uz ādas, kārpas, no kuriem mēs labprāt tiktu vaļā. Lielākoties tie visi ir audzēji, tikai labdabīgi, un būtu labi, ja tos varētu dabūt nost, vienkārši inficējot ar kādu vīrusu.

Viroterapijas pamatvirziens eksistē jau sen, un tā ir vakcinācija: izmantojot dzīvu, nogalinātu vai novājinātu vīrusu, panāk pārmaiņas organismā, kas ļauj nesaslimt ar slimību, ko šis vīruss izraisītu, nonākot organismā un savairojoties. Arī onkoloģijā viroterapija pamatā attīstās kā vakcinācija ar domu, ka varētu provocēt imūnsistēmu iznīcināt audzēja šūnas.

Vai arī pats pašlaik strādājat viroterapijas jomā?

Viroterapijā savulaik iesaistījos, kad vajadzēja izstrādāt jaunu patentspējīgu rigvira iegūšanas paņēmienu. To mēs izdarījām. Tagad jautājums ir par to, kā diagnosticēt konkrēto audzēju pēc citiem parametriem, nevis ņemot analīzēm paša audzēja materiālu. Un saprast, vai pret to darbosies rigvirs.

Domājat, ka tas varētu būt universāls līdzeklis vēža ārstēšanā?

Esmu pārliecināts, ka šis vīruss ir ar daudz plašāku darbības spektru un der ne tikai melanomas ārstēšanā. Arī Padomju Savienībā savulaik veiktie izmēģinājumi apliecināja, ka tas bija efektīvs daudzos gadījumos, kad vēzis veidojās no gļotādas šūnām, piemēram, kuņģa un zarnu vēža gadījumā. Taču tas neiedarbojas uz visiem vēža veidiem un pat ne uz visiem melanomas veidiem. Jautājums – kāpēc? Diemžēl šajos pētījumos nav nekāda valsts atbalsta. Tas ir tuvredzīgi, jo ir retas vēža formas, pret kurām pašlaik nav nekādu zāļu, un farmācijas firmām nav motivācijas tādas radīt. Izstrādes dārdzība jau nemainās atkarībā no tā, vai zāles vajadzēs 100 cilvēkiem vai 100 miljoniem.

Mazās zāļu firmas nevar atļauties veikt jaunu medikamentu pētījumus ar 10 000 cilvēku desmit gadu garumā, līdz ar to ir spiestas savus izgudrojumus pārdot lielajām. Lielā savukārt izdomā, vai to izpētē ir vai nav vērts ieguldīt. Ja lielajai firmai tirgū jau ir līdzeklis ar līdzīgu iedarbību un tā pārdošana veicas labi, tajā vairs nekas nav jāiegulda. Tad lielā firma nopērk mazās ideju un iemet miskastē vai arī nopērk visu firmu un iznīcina, lai nemaisās pa kājām.

Vai tas tomēr nav lielo farmācijas firmu prestiža jautājums – piedāvāt jaunas, iedarbīgas zāles?

Katru gadu samazinās to vielu skaits, kas ir kļuvušas par zālēm. Jūs nevarat ieraudzīt jaunas antibiotikas – to nav. Nevarat atrast nevienu darbīgu pretmalārijas līdzekli – nav! Paceļ galvu rezistentā tuberkuloze, bet zāļu nav. Un jūs domājat, ka tiešām nav?! Vienkārši prasību līmenis jaunu zāļu izstrādē ir uzskrūvēts tik augstu, ka tam nav ne matemātiska, ne zinātniska pamatojuma. Tas pastāv tikai tādēļ, lai konkurenti nenokļūtu šajā tirgū – ja nu tikai caur tiem, kas to ir monopolizējuši.

Paldies Dievam, Eiropas Savienība ir sapratusi, ka tā nu gluži nevarēs, tāpēc tiek veidotas zinātnieku platformas, kas vērstas uz konkrētu problēmu risināšanu. OSI arī ir iekļāvies šādās platformās, kurās tiek meklētas jaunas antibiotikas un līdzekļi pret malāriju. Jau atkal ar nožēlu jāatzīst, ka mūsu valsts nekādi nevar atrast dažus desmitus tūkstošu eiro, lai mēs varētu piekļūt nepieciešamajām testa sistēmām, kas vēlāk varētu būt ļoti izdevīgi un daudzās vielu izstrādes pozīcijās ļautu ietaupīt.

Tās nav vienīgās Latvijas zinātnes problēmas, par tām varētu runāt gari un plaši.

Vai varat piekrist viedoklim, ka plašākā sabiedrībā pieaug tendence atzīt tikai to, kas ir zinātniski pierādīts?

Tas ir labi, bet ko mēs uzskatām par pierādītu? Katra zinātnieku paaudze nodarbojas ar to, ka apgāž iepriekš pierādīto. Pierādījumiem ir īss mūžs, tāpēc jāskatās plašāk. Pasaulē ir vērtības, kuras nav atkarīgas no tā, vai tām piekrītam vai ne, kuras esam pierādījuši vai ne. Laimi taču nevarat izmērīt, pierādīt vai apčamdīt. Tāpat jūs nevarat izjust tieši to pašu, ko izjūtu es, un otrādi. Mēs varam vienoties, teiksim, ka tas, ko redzam (norāda uz savu telefonu), ir melns. Bet vai jūs patiešām redzat to pašu melno, ko es? Mēs to pat nekad neuzzināsim, jo nevaram izmērīt.

Jā, visur vajag mēģināt atrast pierādījumus, bet zinātnieks nevar teikt – tas vai tas neeksistē, tā nav. Var teikt – tas nav pierādīts. Pie mums nereti ir otrādi – saka, ka tas nav, jo tā nevar būt.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.