Tolaik lielinieki uzvedās kā šķeltnieki un kā tādi arī tika uztverti mēreno domubiedru aprindās 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 110 gadiem toreizējās Austroungārijas impērijas pilsētā Prāgā noritēja Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas VI konference, kuras gaitā noformējās jau iepriekš faktiski notikusī partijas sašķelšanās boļševikos (lieliniekos) un meņševikos (maziniekos).
Prāgas konference nozīmēja pilnīgu radikālo lielinieku aiziešanu no relatīvi mērenajiem sociāldemokrātiem. Uz sanāksmi bija ieradušies 14 balsstiesīgi delegāti, no kuriem 12 pārstāvēja lieliniekus.
Tā kā latviešu sociāldemokrāti šajā laikā turējās savrup no krievu biedriem un arī citas nacionālās sociāldemokrātu grupas impērijā nebija noskaņotas pievienoties radikāļiem, no tobrīd nosacītās Latvijas teritorijas vienīgais bija kāds daugavpilietis Mihails Gurevičs.
Lielinieki uzvedās kā šķeltnieki un kā tādi arī tika uztverti mēreno domubiedru aprindās. Ne velti piedalīties konferencē atteicās marksisma teorētiķis, sociālists Georgijs Pļehanovs un rakstnieks Maksims Gorkijs.
Viņi uzskatīja, ka pasākums nereprezentē Krievijas sociāldemokrātiju un ir vienkārši Vladimira Uļjanova-Ļeņina piekritēju sanāksme, kas tā arī bija.
Prāgas konferencē sanākušie nolēma turpmāk saukt sevi par Krievijas Sociāldemokrātisko strādnieku (lielinieku) partiju, ievēlēja centrālkomiteju un par tās vadītāju iebalsoja Ļeņinu.
Un tomēr dažus gadus vēlāk tieši šī sākotnēji marginālā grupa ar savu agresīvo un viltīgo politiku spēja iegūt un pat noturēt varu sabrukušajā Krievijas cara valstī.
