Lielkoncerts no Mediņa līdz Buravickim 0
Viens no gada sākuma un visas muzikālās sezonas gaidītākajiem notikumiem – latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts – izskanējis 2020. gada 25. janvārī.
No vienas puses, nekas nemainās un koncerta norises vieta joprojām ir Lielā ģilde, kas nekādi nevar ietilpināt visus lielkoncertā ieinteresētos klausītājus, no otras puses, publikas interesi tikai palīdz uzturēt pastāvīgi mainīgs repertuārs. Komponistu izvēle hronoloģiskā secībā šoreiz šāda: Jānis Mediņš, kam šogad aprit 130 gadi, un tas ir lielisks iemesls, lai atgādinātu par ilgāku laiku nedzirdēto simfonisko tēlojumu “Zilais kalns”; Marģeris Zariņš, kuru šogad atceramies 110. jubilejā, un viņa svīta “Grieķu vāzes” lielkoncerta izskaņā bija īsti laikā; Arturam Maskatam un pārējiem mūsdienu komponistiem 2020. gadā lielākas jubilejas gan nav, bet iemeslu svinībām vienmēr var atrast – katrā ziņā Maskata Divpadsmitais Liepājas koncerts, Rolanda Kronlaka jaundarbs “Plūsma” un Platona Buravicka koncerts saksofonam un kamerorķestrim triju tik atšķirīgu autoru individualitāti parādīja vislabākajā gaismā.
Lielkoncerta gaitā savukārt varēja iepazīt četrus dažādus orķestrus, četrus dažādus diriģentus, un programmas sākumā spēlēto Mediņa tēlojumu “Zilais kalns” iedzīvināja Latvijas Nacionālās operas orķestris Mārtiņa Ozoliņa vadībā. Ar latviešu klasiskās mūzikas vērtībām publika šogad jau ir sastapusies Mūzikas akadēmijas simtgades svinībās – Lielajā ģildē skanēja ainas no Jāzepa Vītola svītas “Dārgakmeņi” un Jāņa Ivanova čella koncerta –, tādēļ Mediņa opusu uztvēru kā dabisku turpinājumu, atmiņā atsaucot arī komponista simfonisko gleznojumu “Imanta” lielkoncertu sērijas pagātnē. “Zilā kalna” vēstījums ir koncentrētāks, taču nacionālromantisko tēlu izvedumos vienalga ik pa laikam izlaužas vētraina enerģija, un diriģenta pārraudzītais orķestris tad arī ņēma vērā gan emociju brāzmojumus, gan struktūras skaidrību.
Artura Maskata Divpadsmito Liepājas koncertu klavierēm un orķestrim uz Rīgu atveduši opusa pirmatskaņotāji 2017. gada martā – Reinis Zariņš, Liepājas simfoniskais orķestris un diriģents Atvars Lakstīgala. Toreiz “Lielajā dzintarā” radās iespaids, ka Maskata klavierkoncerts ir viens no komponista vērtīgākajiem darbiem, un Lielajā ģildē dzirdamais priekšnesums šo pārliecību apstiprināja – un šādai atziņai, protams, nāca tikai par labu Reiņa Zariņa nepagurstošā enerģija, iztēle un precizitāte, kas sasaucās ar atbilstošām kvalitātēm Atvara Lakstīgalas profesionālajā veikumā un Liepājas simfoniskā orķestra spēlē. Klāt nāca arī cita asociāciju virkne – klavierkoncerta lappusēs Maskats atsaucas uz Federiko Garsiju Lorku, taču tikpat lielā mērā šeit jaušama radniecība Federiko Fellīni tēlainībai un pasaules izjūtai, tādēļ arī itāļu kinorežisora 100. jubilejas dienās Divpadsmito Liepājas koncertu klausīties bija divkāršs prieks.
Lielkoncerta otrajā daļā romantiska dzīves uztvere, liriskas noskaņas, psiholoģiska daudznozīmība un eksistenciāli noslēpumi palika aiz muguras, uz skatuves kāpjot Valsts kamerorķestrim “Sinfonietta Rīga” kopā ar diriģentu Normundu Šnē un solistu Aigaru Raumani. Tagad priekšplānā bija sociālas tēmas un ekoloģiski jautājumi, kurus Platons Buravickis pirms gada pirm-atskaņotajā koncertā saksofonam un kamerorķestrim “Plastmasas temperatūra” risinājis skarbā un laikmetīgā mūzikas valodā, ar raupjiem, brutāliem saksofona tembriem un uzstājīgu ritmisku aktivitāti. Buravicka opusa atskaņojumu Aigars Raumanis salīdzinājis ar maratonskrējienu; tas arī visai precīzi raksturo spožā interpretācijā ieliktās pūles, un atliek tikai atkārtot cerību, ka pēc koncerta “Plastmasas temperatūra” un Vienpadsmitā Liepājas koncerta Platons Buravickis savu radošo darbību turpinās ar vēl lielāku māksliniecisku vispārinājumu un kompozicionālo nianšu spektru.
Daudzi ar sevišķu interesi gaidīja lielkoncerta trešajā daļā solīto Rolanda Kronlaka simfoniskās partitūras “Plūsma” pirmatskaņojumu – it īpaši tādēļ, ka Kronlaks jaunu mūziku piedāvā pārlieku reti un pārāk mazās devās. Tomēr Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim un diriģentam Guntim Kuzmam komponists neatteica, un klausītāju cerības apstiprinājās – darbā ietvertā informācija vēsta par muzikālās domas neatslābstošu piesātinājumu un aktivitāti, kas turklāt vērsta divos virzienos. Pirmais – intelektuālo rakursu un formveides parametru slīpējums, komponistam izveidojot vienlīdz enigmātisku un harmonisku pasaules ainu. Turpretī otrais – mūzikas plastiski sinerģētisko aspektu izpēte un atainojums, kur autors arī droši izmantojis lielā simfoniskā orķestra dotās emocionāli tembrālās iespējas.
Lielkoncerta fināls ar Marģera Zariņa krāšņo, kolorīto un vitālas poēzijas caurausto svītu klavierēm un orķestrim “Grieķu vāzes” palīdzēja formulēt noslēguma secinājumus. Pirmkārt, pianists Vestards Šimkus, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un Guntis Kuzma ir profesionāli vērīgi un spilgti gan latviešu komponistu jaundarbu atskaņojumos, gan arī tad, kad jāaktualizē vērtības, kas labākajā gadījumā pieejamas tikai senos ierakstos. Un Marģera Zariņa radošais mantojums šai ziņā spēj dot vēl daudzus pārsteigumus. Otrkārt, neslēpšu, ka lielkoncertā īpaši būtu priecējusi iespēja Maskata klavierkoncertu šoreiz dzirdēt vēl nebijušā interpretācijā – Vestarda Šimkus un viņa domubiedru priekšnesumā (kur Reinim Zariņam savukārt tiktu svīta “Grieķu vāzes”). Varbūt nākamreiz. Visbeidzot, Rolandu Kronlaku tomēr vajadzētu pierunāt uz lielizmēra simfonisko darbu – simfoniju, klavierkoncertu, vijoļkoncertu vai kādu citu abstraktāka rakstura opusu izvērstā formā un plašam sastāvam. Tas, protams, attiecas arī uz Platonu Buravicki, Annu Ķirsi, Jāni Petraškeviču un vēl vismaz desmit citiem autoriem.
