“Pidžamā uz centru pēc kafijas!” Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņas 0
Vakarrīt pamodos pirms septiņiem un nolēmu negatavot kafiju sev mājās, bet braukt uz vietējo “Viadu” pakaļ mochai, ko es pati nemaz neprotu pagatavot. Apsvēru, ka slinkums ģērbties, jo drīz uz pilsētu jāpucējas, vēl ciema braucamās drēbes meklēt negribējās. Iemetu skatu spogulī un izlēmu, ka mana sarkani rūtotā pidžama būs gana laba agrai rīta stundai. Ar domu, ka neviens mani nepamanīs.
Kad pēc septiņām minūtēm atradu sevi degvielas uzpildes stacijā, pie tās stāvēja vismaz piecas mašīnas. Protams, laukos septiņi no rīta ir jau vēls, nezinu, uz ko biju cerējusi. Bet es neesmu no tiem, kas maina domas, tāpēc lepni devos pagatavot automātā sev kafiju, skaļi arī ar “labrītu” paziņodama par savu ierašanos.
Nav ne jausmas, ko rindā stāvošie, kas atskatījās, padomāja, jo rinda tur tiešām bija. Es padomāju, ka katram jau savas problēmas tuvākas un diez vai viņus īpaši interesē padzīvojusi kundzīte pidžamā septiņos no rīta. Ja pat viņi tajā kundzītē atpazīst bijušo iekšlietu ministri.
Sapratu, ka šī nu ir tā brīvība, ko man nekad nedotu dzīve Rīgā. Tur, visticamāk, es pilnīgi noteikti dzirdētu komentārus un sliktākajā gadījumā atrastu savu bildi šādā paskatā kādā no dzeltenajiem portāliem.
Pirms vairākiem gadiem, kad es vēl Vecpiebalgā nedzīvoju ikdienā, reiz brīvdienās man aptrūkās kāds sīkums vakariņām un es toreiz arī izlēmu doties uz centru tieši tādā paskatā, kā stāvēju pie plīts. Pusdesmitos vakarā ar plānu, ka tik vēlu – īsi pirms veikala slēgšanas – tur noteikti neviena nebūs. Toreiz tur bija visi!
Nu, vismaz visi, ko tad Vecpiebalgā pazinu. Es savā treniņtērpā tobrīd mulsu vairāk nekā vakarrīt pidžamā. Pie kases satiku kādu savu paziņu,kam gumijas zābaki bija saskaņoti ar maciņa krāsu un sapratu, ka izgājienu uz veikalu taču var padarīt arī par pasākumu, kam gatavojas. Nevis tā, kā es – ielēcu mašīnā kāda biju un tāda arī satiku visus paziņas.
Starp to vakaru un manu izbraucienu pidžamā ir pagājuši vairāki gadi, un es te jau esmu iedzīvojusies. Zinu, ka visi visu pamana un visi visu apspriež, tāpat kā zinu, ka no tā nekas nemainās – vai biji pidžamā vai treniņtērpā. Pašam vien sajūtas saka priekšā, kā justies.
Man ir tā priekšrocība, ka es no samiegojušās padzīvojušas kundzītes pidžamā ātri pārtopu par bijušo ministri, kura pēc dažām stundām sēž grimētavā un gatavojas kādai intervijai. Sen gan tā nebija bijis, bet tieši “pidžamas dienā” mani tiešām sapucēja tā, ka pati brīnījos un uztraucos, kur es pēc televīzijas tāda smuka došos, jo tādu skatu nevar neatrādīt plašākai publikai.
Devos tomēr mājās, kur gan citur – atpakaļ uz saviem laukiem un ciema veikalu. Bet par grimu biju priecīga un TV3 grimētāja Anda Nartiša arī no sirs bija pacentusies, lai patīk skatīties uz sevi spogulī un pēc laika arī televīzijas ekrānos.
Šonedēļ bija tāda “cilvēkos iešanas” nedēļa. Vecumnieku bibliotēkas organizētā pasākumā satiku daudz jauku cilvēku un sākotnēji plānotā neilgā tikšanās pārvērtās sarunās. Stāstīju par sevi, uzdevu jautājumus sanākušajiem, tā bija saruna nevis tikai mans monologs. Un tie ziedi, ko atnākušie saplūkuši savos dārziņos, lai uzdāvinātu man, stāv joprojām vāzēs un atgādina par to sirsnību, kas izstaro no cilvēkiem.
Tādās tikšanās reizēs es sasmeļos enerģiju ilgam laikam. Tas palīdz arī ignorēt to, ka ir cilvēki, kuri vēl ļaunu, atriebjas un skauž. Nekautrējos teikt, ka ir tādi un dažreiz arī viņus apspriest.
Bet labā ir vairāk. Kā kāda sieviete man savā vēstulītē uzrakstīja “mūsu – labo domu un mīlestības nesēju mūsu zemītē ir krietni, krietni vairāk”.
Citās ziņās. Rudens ir klāt. Ar saviem Purvīša skatiem un miglas rītiem.
