“Mēs varam ne tikai nosodīt, bet arī pateikties Rutulim!” Izrādās, mākslinieka reibuma ļembastā ir arī kas pozitīvs
0
Pagājušās svētdienas ziņa, ka Normunds Rutulis braucis pie automašīnas stūres 2,01 promiļu alkohola reibumā, izplatījās ļoti ātri. Iespējams, neviens par šo faktu nekad neuzzinātu, ja vien mākslinieks nebūtu iekļuvis avārijā.
Notikušais tika plaši atspoguļots medijos, bet vēl vairāk par to spriedelēja sabiedrība. Daļa tautas mākslinieku asi kritizēja, bet citi aizstāvēja, jo “visi taču kļūdās”. Lai vai kāds nebūtu katra personiskais viedoklis, N. Rutulim par notikušo jāatbild likuma priekšā. Par to, ko likums paredz par braukšanu dzērumā, un vai sodi ir samērīgi, skaidro zvērināts advokāts Jānis Dzanuškāns.
Problēma ir cilvēku galvās un praksē
“Rutuļa stāsts nav tikai “karsts” ziņu virsraksts – tas ir kārtējais atgādinājums, cik bīstama joprojām ir attieksme pret braukšanu reibumā Latvijā. Un te uzreiz būtu jāatzīmē: likums pie mums nav tik maigs, kā bieži tiek apgalvots. Es teiktu, ka problēma nav normatīvajā regulējumā – problēma ir cilvēku galvās un arī praksē.
Par braukšanu alkohola reibumā ar vairāk nekā 1,5 promilēm vai atteikšanos no pārbaudes Latvijā iestājas kriminālatbildība.
Tas nozīmē – nevis vienkārši sods un tiesību atņemšana, bet kriminālprocess, sodāmība un arī reāls brīvības atņemšanas risks.
Jā, teorētiski var nonākt arī cietumā. Praksē gan biežāk tiek piemēroti nosacīti sodi, piespiedu darbs vai naudas sods, kombinācijā ar transportlīdzekļa vadīšanas tiesību atņemšanu un nereti arī automašīnas konfiskāciju.
Un te ir tas neērtais jautājums – vai ar to pietiek? Godīgi sakot, daudzos gadījumos nē. Jo īpaši attiecībā uz “recidīvistiem” – cilvēkiem, kuri pie stūres reibumā sēžas atkārtoti.
Ja cilvēks zina, ka, visticamāk, viņš nevis nonāks cietumā, bet tiks cauri ar nosacītu sodu, preventīvais efekts krasi samazinās.
Ja skatāmies plašāk – arī Eiropas līmenī aina nav iepriecinoša. Pēc Eiropas Komisijas aplēsēm, aptuveni 20–25% no visiem bojāgājušajiem uz ceļiem Eiropas Savienībā ir saistīti ar alkoholu. Tas ir katrs ceturtais vai piektais nāves gadījums. Savukārt Eiropas Transporta drošības padome norāda, ka Latvija šajā ziņā joprojām ir virs Eiropas Savienības vidējā līmeņa – tātad problēma pie mums ir izteiktāka nekā daudzviet citur.
Ir valstis, kur situācija ir būtiski labāka – piemēram, Zviedrijā vai Nīderlandē. Tur svarīgs nav tikai sodu bargums, bet arī sabiedrības attieksme un kontroles neizbēgamība. Braukšana reibumā tur nav “kļūda” – tas ir sociāli nepieņemams pārkāpums.
Atgriežoties pie Latvijas – par kādiem pārkāpumiem vispār liek cietumā? Pamatā tie ir gadījumi ar smagām sekām: letāli ceļu satiksmes negadījumi, smagi miesas bojājumi, rupja noteikumu ignorēšana kombinācijā ar reibumu vai bēgšana no negadījuma vietas. Tāpat arī atkārtota braukšana reibumā, ja persona jau iepriekš sodīta. Šādos gadījumos cietumsods vairs nav teorija – tā būs realitāte.
Tomēr, ja skatāmies uz ikdienu, sajūta, ka braukšanas kultūra būtiski neuzlabojas, nav bez pamata.
Un te ar sodiem vien nepietiek. Kamēr sabiedrībā pastāvēs tolerance pret “es jau tikai mazliet iedzēru” vai “es kontrolēju situāciju”, tikmēr arī statistika nemainīsies.
Palasiet komentārus zem rakstiem, kas bija saistīti ar šo gadījumu, tad sapratīsiet, par ko es runāju.
Paradoksāli, taču mēs varam ne tikai nosodīt, bet arī pateikties Rutulim, jo šādi skaļi gadījumi patiesībā ir vajadzīgi – tie izgaismo problēmu.
Un varbūt liek uzdot svarīgāko jautājumu: nevis cik bargs ir sods, bet kāpēc vispār kāds joprojām uzskata, ka dzērumā sēsties pie stūres ir pieņemami.”
