Ķīna iestādīja 78 miljardus koku, bet tagad tā par to maksā bargu naudu – zinātnieki brīdina par īpašām briesmām 0
Ilgstošā apmežošanas programma Ķīnā ir ievērojami palielinājusi mežu platības, taču vienlaikus negatīvi ietekmējusi ūdens pieejamību vairākos valsts reģionos. Saskaņā ar 2025. gadā žurnālā “Earth’s Future” publicētu pētījumu, vislielākās pārmaiņas skārušas Ķīnas austrumu un ziemeļrietumu daļas.
Kā ziņo portāls Wirtualna Polska, Ķīna ir apmežojusi teritoriju, kas platības ziņā pielīdzināma Alžīrijai. Mežu īpatsvars valstī ir pieaudzis no 10% 1949. gadā līdz aptuveni 25% 2024. gadā. Kopš 20. gadsimta 80. gadu sākuma kopumā iestādīti aptuveni 78 miljardi koku. Vērienīgākais no projektiem bija programma “Lielais zaļais mūris”, kas aizsākās 1978. gadā un ko Ķīnas valsts mediji pērn pasludināja par pilnībā pabeigtu.
Tomēr jaunākās analīzes liecina, ka tik milzīga mēroga pasākumiem ir nopietnas blakusparādības. Pētnieki secinājuši, ka laikā no 2001. līdz 2020. gadam straujais veģetācijas pieaugums ir samazinājis ūdens resursus austrumu musonu reģionā un sausajos ziemeļrietumos. Kā norāda izdevums Live Science, šīs teritorijas aizņem aptuveni 74% no visas Ķīnas sauszemes platības.
Pētījuma autori konstatēja, ka apmežošanas programmas ir veicinājušas evapotranspirāciju – procesu, kurā apvienojas ūdens iztvaikošana no augsnes un ūdens tvaiku izdalīšanās caur augu lapām. Tā rezultātā mitrums ir pārvietojies uz Tibetas plato, kur ūdens pieejamība palielinājusies, kamēr Ķīnas austrumos un ziemeļrietumos tā ir būtiski kritusies.
Pētnieki uzsver, ka izšķiroša loma bijusi ne tikai zaļo zonu paplašināšanai, bet arī pašam zemes transformācijas veidam. Pāreja no lauksaimniecības zemēm uz zālājiem vai no zālājiem uz mežiem dažādi ietekmēja nokrišņu daudzumu un kopējo ūdens bilanci.
Zinātnieki pierādīja: zālāju pārveidošana par mežu masīviem gan palielināja iztvaikošanu un lokālos nokrišņus, tomēr kopumā pasliktināja pieejamo ūdens resursu bilanci.
Problēmas nopietnību pastiprina fakts, ka ūdens resursi Ķīnā jau vēsturiski ir sadalīti nevienmērīgi. Valsts ziemeļos dzīvo aptuveni 46% iedzīvotāju un atrodas vairāk nekā puse aramzemes, taču tur pieejami tikai 20% no valsts ūdens resursiem. Tas nozīmē, ka pat apmežošana, kas ir vitāli svarīga cīņā pret eroziju un pārtuksnešošanos, var palielināt spiedienu uz reģioniem, kuros ūdens trūkums jau tā ir kritisks.
Pētnieku secinājumi ir nepārprotami: turpmākajās mežu atjaunošanas programmās Ķīnai ir obligāti jāņem vērā izmaiņas hidroloģiskajā ciklā. Zemes seguma transformācija spēj burtiski “pārbīdīt” ūdens resursus starp reģioniem, tādēļ ilgtspējīgai zemes un ūdens apsaimniekošanai ir jākļūst par prioritāti.
