No Normunda Rutuļa būtu jāmācās arī politiķiem un daudziem citiem ļaudīm – viedoklis par “karsto” tēmu
21
Normunds Rutulis nesen kļūdījās. Ļoti pamatīgi kļūdījās. Par to rakstīja visi mediji un viedokļi un pārmetumi gāja pa gaisu arī soctīklos. Ne bez pamata. Katram ir skaidrs, ka alkohola reibumā pie stūres sēsties nedrīkst. Un punkts. Īsti pat nav vietas diskusijām.
Līdzīgi kā daudzi citi, arī es ļoti gaidīju, kad situāciju komentēs pats Normunds. Kaut kā bija sajūta, ka viņš nāks klajā ar paziņojumu par depresiju vai ko tamlīdzīgu, sāks skaidrot iemeslus un nianses, kāpēc tā rīkojies, taču tā nenotika.
Viņš tā vietā ļoti vaļsirdīgi atzinās: “Man trūkst vārdu… Man kauns! Gribas zemē ielīst. Bet skaidrs, ka tas nav iespējams.”
Viņš nevainoja nevienu ārēju faktoru, viņš netaisnojās, viņš necentās sevi padarīt “baltu”, viņš vienkārši pateica, ka ir izdarījis kļūdu, ka to atzīst, ka tā ir iemesls viņam saņemt atbilstošu sodu, no kura viņš nevairās. Tieši tik vienkārši.
“Šī dzīve ir kā šūpoles” patiešām. Izlasīju šo vaļsirdīgo tekstu un aizdomājos, cik svarīgi ir, lai cilvēks spēj atzīt savas kļūdas. Nepazīstu nevienu pasaulē, kurš lielākā vai mazākā mērā nav kādreiz kļūdījies, bet pazīstu arī salīdzinoši maz tādu, kas spēj šādi – godīgi atzīt savu vainu, apstiprināt gatavību saņemt sodu un laboties.
Par šo – visu cieņu!
Neskaitāmas reizes esmu arī iepriekš par šo tēmu domājusi, kad dusmojies par kādiem absurdiem lēmumiem, kas tiek pieņemti valdībā, kad psihoju par nevērīgiem ierēdņiem vai ārstiem, kuri atsēž stundas, nevis izdara savu darbu, kad mani sakaitina kāda paviršība vai muļķīgas kļūdas, kad kaimiņa pavasara ugunskura dūmi manā pagalmā neļauj elpot, kad bērni nobasto stundas….
Tik bieži ar to saskaros arī savā darbā – nosūtu jautājumus kādai iestādei vai cilvēkam, kurš kaut ko nav izdarījis līdz galam labi (jo žurnālista viens no uzdevumiem ir lūgt skaidrojumus), bet lielākoties saņemu sausas un uzpucētas atbildes, noliedzot jebkādu vainu.
Kaut kā cilvēka dabā ir noliegt, vainot citus tā vietā, lai cilvēcīgi atzītu – esmu kļūdījies, un turpmāk centīšos vairāk tā nedarīt. Un, piekritīsiet taču, uzreiz, vērojot situāciju no malas, sajūta paliek labāka, uzreiz automātiski sākam šim cilvēkam piedot un nodomājam, ka viņam gan ir raksturs, jo viņš nebēg no atbildības.
Vispār mazliet pat dīvaini, ka par to uzrakstīju, jo vai tam nebūtu jābūt pašsaprotami?
