Pašvaldībai krīzes situācijā vispirms jābūt gatavai darboties saviem spēkiem, uzskata Salaspils novada domes priekšsēdētājs Raivis Anspaks.
Pašvaldībai krīzes situācijā vispirms jābūt gatavai darboties saviem spēkiem, uzskata Salaspils novada domes priekšsēdētājs Raivis Anspaks.
Foto: no personiskā arhīva

Salaspils mērs Anspaks: Militāra pieredze noderētu jeb ko var mācīties no kara Ukrainā 6

Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Krievija identificē divas “smirdīgas” valstis, kas būtu tās nākamais mērķis
VIDEO. “Sēžu ceļmalā un netieku mājās!” Latviete ar asarām acīs stāsta par nedienām ar elektroauto
Kokteilis
Personības tests: jūsu dzimšanas mēneša zieds atklāj par jums vairāk, nekā spējat iedomāties 17
Lasīt citas ziņas

Arī pašvaldībās nopietni jāstrādā ar valsts aizsardzības spēju stiprināšanu, taču lielos jautājumus, piemēram, par bumbu patvertnēm, iespējams izlemt vienīgi valstiskā līmenī, uzskata Salaspils novada domes priekšsēdētājs Raivis Anspaks.

Vai karš Ukrainā ir mainījis jūsu attieksmi pret darbu un dzīvi kopumā?

CITI ŠOBRĪD LASA

2022. gada 24. februāris droši vien mainīja pasaules domāšanu, ņemot vērā, ka pēc Otrā pasaules kara mēs visi dzīvojām ar domu, ka miers ir vērtība. Uzskatījām, ka mums apkārt ir līdzīgi domājoši cilvēki, ka esam vienoti Eiropā, Eiropas Savienība un mēs ļoti paļāvāmies šai ticībai un vērtībām. Tas, kas notika 24. februārī, parādīja ļoti vienkāršu lietu, ka aiz robežas jeb citā pasaules daļā ir pilnīgi citas vērtības. Tās ir pilnīgi atšķirīgas no tām, kas ir Eiropā. Atšķirīgā uztvere tomēr ir saistīta ar politiskajiem režīmiem, kas pastāv valstī, un to, kā ir veidojusies katras konkrētās nācijas ideoloģija.

Ja paraugāmies uz Latviju vai Baltijas valstīm, mums ir pavisam nesena vēsture ar Krieviju, mums svaigā atmiņā ir tas, kas notika pēc Otrā pasaules kara. Mums ir atmiņā neatkarības atgūšana, viss, kas ir saistīts ar nacionālās identitātes, valodas, šo vērtību glabāšanu, un vienlaikus piesardzība un bailes no Krievijas kā no agresorvalsts. Eiropa par to lielā mērā bija aizmirsusi, varbūt zināmā mērā arī ekonomisku apsvērumu dēļ. Tādēļ lielā mērā bijām ļoti pārsteigti par to, kas notika 24. februārī – ja raugāmies uz lielāko daļu Eiropas, Baltijas valstīm tas nebija īsti pārsteigums.

Politiskajam uzstādījumam, valsts varai ir milzīga nozīme. Runājot par Krieviju, kur jau otrā paaudze dzīvo diezgan totalitārā režīmā – nācijai pašai par sevi vērtību vairs nav. Tās ir transformējušās uz karu, uz ļoti materiālām vērtībām, to parādījusi viņu rīcība Ukrainā, viņu vērtība ir veļas mašīna. Mēs Eiropā it kā apvienojāmies, bijām ar mieru paciest sadārdzinājumu, dažādas neērtības un problēmas, lai sargātu mieru un kopējās vērtības, labklājību, uz mieru vērstas idejas.

Ko jūs kā pašvaldības vadītājs varat mācīties no kara Ukrainā?

Ņemot vērā Ukrainas karu, pirmā lieta, ar ko mēs saskārāmies, bija jautājums, ko mēs darām civilajā aizsardzībā šāda apdraudējuma gadījumā. Ukrainas karš parādīja – kad notiek šāds militārs uzbrukums, nozīmīgi ir tas, vai civilie iedzīvotāji, civilajā aizsardzībā iesaistītie spēj pareizi reaģēt, nodrošināt ar pamatvajadzībām iedzīvotājus, kas atrodas apdraudējumā. Ar alternatīvu ūdens un siltuma apgādi, medikamentiem, medicīnisko palīdzību, citām lietām, kas kļūst par kritiskiem izdzīvošanas jautājumiem kara apstākļos.

Reklāma
Reklāma

Pirmā lieta ir civilās aizsardzības stiprināšana, un tas šobrīd notiek sadarbībā arī ar NBS un tās sastāvdaļu Zemessardzi. Otrā lieta – iedzīvotāju izglītošana un cenšanās pēc iespējas vairāk sniegt objektīvu informāciju par to, kas notiek, tajā skaitā arī Ukrainā, nostiprināt publiskajā telpā to, kas saistīts ar pareizu vēstures izpratni, un nepieļaut izmantot novadā esošos, tostarp padomju laikā izveidotos, objektus nevēlamiem pasākumiem. Piemēram, tas ir mūsu obelisks, kas ir saistīts ar karagūstekņu nometni, tas ir Salaspils memoriāls, tie ir garnizona kapi, kur ik pa laikam notiek tādi pasākumi, kas tendēti uz zināmu politisko un ideoloģisko viedokļu paušanu. Mēs sistemātiski strādājam, lai tas notiktu retāk un to arī novērstu.

Nākamā lieta, protams, ir pilna pāreja skolās uz latviešu valodu, arī veicinot, lai mūsu vide atbilstu Eiropas vērtībām. Tātad ne tikai valodas izteiksmē, nepieķeroties pie nacionālā jautājuma, bet stimulēt atvērtas sabiedrības attīstību ar atvērtu prātu. Lai mēs spējam pastāstīt, kas notiek Eiropā, salīdzināt, spējam domāt. Līdz ar to pēdējā gadā diezgan liels uzsvars likts uz izglītību – izglītības sistēmu, pedagogu atalgojumu, pedagogu piesaisti. Tas, ko mēs varam izdarīt, – ir rūpes par mūsu ikdienu.

Varam rūpēties par nākotni, nākamo paaudzi, un tās ir tās lietas, ko mēs šobrīd darām. Protams, iespēju robežās sniedzam palīdzību Ukrainas iedzīvotājiem, kas devušies bēgļu gaitās. Tas gan nav pārāk liels skaits Salaspils novadā – apmēram divi simti, galvenokārt sievietes un bērni. Nākamais darbs – tikko bijām Vācijā, kur parakstījām ar Finstervaldes pilsētu sadarbības memorandu, kurā iekļautas humānās un eiropeiskās vērtības.

Tās jāstiprina. Mēs runājam par savu skolēnu apmaiņu, atziņu apmaiņu izglītības jomā. Mūsu jaunajai paaudzei jāredz, ka kaimiņos dzīvo tādi paši cilvēki. Pēc 24. februāra saskārāmies ar to, ka kaimiņš kaimiņu nepazīst, viens uz otru skatās un tomēr viedokļi atsķiras. Ja Eiropā veidojas kopīga ideoloģija par pamatvērtību jautājumiem, tad mēs nākotnē varēsim dzīvot labāk un drošāk.

Vai karš Ukrainā ir nepārprotami sadalījis novada iedzīvotājus tajos, kas atbalsta Ukrainu, un tajos, kas atrodas pretējā nometnē?

Ja skatāmies šādi, tad redzams, ka sabiedrība lielā mērā ir sadalījusies. Protams, ir viena daļa, kas joprojām atbalsta Krievijas imperiālistiskās tieksmes un Putina režīmu, lai kādi arī būtu tā iemesli. Tomēr lielākā daļa turas pie Eiropas vērtībām un atbalsta Ukrainu. Publiskajā telpā mēs neredzam kara atbalstīšanu, lai gan ik pa brīdim ir kāds komentārs, kāda provokācija. Būsim godīgi – to, kas ir saistīts ar šīm vērtībām, visticamāk, redzēsim 9. maijā – kas notiks saistībā ar bijušās uzvaras dienas svinībām. Cik daudz cilvēku piedalīsies, esam pamanījuši sociālajos tīklos aicinājumu braukt uz Salaspils memoriālu.

Ja VARAM pieprasītu sagatavot priekšlikumus sadarbības paplašināšanai ar Zemessardzi, ko ieteiktu jūs?

Jautājums par priekšlikumiem ir jautājums par to, kādus mērķus gribam sasniegt. Ja gribam, lai vairāk cilvēku iestājas Zemessardzē, tad tie ir jautājumi valstiskā līmenī. Mums bija līdzīga saruna ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu. Ka varētu pieškirt dažādas privilēģijas, piemēram, nekustamā nodokļa atvieglojumu un tamlīdzīgi.

Tās ir pragmatiskās lietas, mēs runājam par katru konkrēto zemessargu. Savukārt runājot par konkrēto sadarbību, šobrīd man tādu īstu priekšlikumu pat nebūtu. Cita lieta – mācību rīkošana, tā ir mūsu katra paša lieta, un to mēs kopā ar zemessargiem civilās aizsardzības ietvaros esam darījuši un turpināsim darīt. Tajos ap­stākļos, kādi ir, ņemot vērā likuma regulējumu par civilās aizsardzības militāro sadaļu, kas šobrīd tiek izstrādāta lielākajā daļā pašvaldību. Ar to nodarbojas katra pašvaldība atsevišķi sadarbībā ar NBS.

Atšķiras vide, reģions un apstākļi. Mums jārēķinās, ka Salaspils ir koncentrēta pilsēta. Ja mēs skatītos uz Ukrainu vai tamlīdzīgi, uzreiz jādomā, kur mums kara apstākļos būtu attiecīgi punkti. Vai mēs pie daudzdzīvokļu namiem izvietotu ievainotos, jāskatās arī uz stratēģiskajiem objektiem, kas atrodas pilsētā. Jāsaprot, kāds varētu būt militārais apdraudējums. Stratēģiskie objekti – tā ir Rīgas HES, ir vir­kne ar elektroenerģijas infrastruktūru saistīti objekti, kas varētu būt mērķi, ja runājam par militāru uzbrukumu.

Vēl – vecais atomreaktors, kur vēl aizvien atrodas kaut kādi it kā ne bīstami, bet tomēr radioaktīvi ūdeņi, kas palikuši neizvesti. Nekas tāds bīstams nav, bet būsim godīgi – ja bumbo, tad jau bumbo vienalga ko, visu pēc kārtas. Turklāt mēs arī atrodamies pie apvedceļa ap HES, tie ir jautājumi, par kuriem jādomā.

Vai nopietnas krīzes gadījumam jums ir nepieciešamie būtiskie krājumi – ūdens, pārtika, strāvas ģeneratori, degvielas rezerves, vai ir pieejamas bumbu patvertnes?

Bumbu patvertņu mums nav. Tās, kas bija bioloģijas institūtā, ir nelielas un nav vajadzīgajā tehniskajā stāvoklī. Tās arī nepieder pašvaldībai. Jautājums par patvertnēm patiesībā ir vienkāršs – kur būvēt un kā to izdarīt, ja te ir 25 tūkstoši iedzīvotāju. Vai tās kalpo tikai novadam vai jebkuram, kam tas nepieciešams.

Par to jārunā valstiskā līmenī, pašvaldības nevar atļauties uzbūvēt kaut ko tādu. Varam kopīgi ar vietējiem uzņēmējiem sadarboties civilās aizsardzības jautājumos. Piemēram, par degvielas rezervēm – kur tās varētu būt, kas tās glabā. Noskaidrot šādas lietas. Tas, protams, notiek. Ir jautājums par ūdens un siltumapgādi. Atsevišķi runājam, kā ārkārtas apstākļos to nodrošināt, kur ir mašīnas, transports, kur evakuācijas transports. Šīs lietas iespējams apmēram saprast, bet visu iztēloties ir neiespējami. Mēs vairāk varam paļauties uz to, kas izdarīts pašvaldības līmenī. Uz privātpersonu atbalstu var paļauties nosacīti, jo mēs nevaram zināt, kas kuram notiek, piedodiet, galvā, un otrkārt – vai tajā brīdī šis cilvēks fiziski būs pie-ejams.

Precīzi zinām uzņēmumus, kas krīzes situācijā varētu sniegt materiālu un tehnisku palīdzību NBS, zināms, kur atrodas šie uzņēmumi, kuri gatavi to darīt. Mums vēl ir arī komunālā dienesta tehnika. Vienmēr jārēķinās ar to, ka var būt pieejams transports, bet nav cilvēku. Tās ir diezgan neprognozējamas situācijas, svarīgi, lai civilās aizsardzības plāni, arī militārās aizsardzības plāni, ietu roku rokā. Lai būtu skaidrs valsts plāns, kā mēs katrā reģionā rīkojamies.

Kādi ir pirmie apdraudējumi, kur ņemam transportu, kā rīkojamies dažādās situācijās. Tas diezgan precīzi jāzina. Piemēram, pašvaldība var izveidot pārtikas un degvielas rezerves tikai ļoti īsam laikam. Īstermiņam jau šobrīd tiek turētas papildu rezerves bākās – tā vienkārši izsakoties. Nākamais jautājums – ieviesīsim elektromobiļus vai elektroautobusus un skatīsimies, ko ar to darīsim kritiskos apstākļos. Interesants jautājums, jo šobrīd skolēnu autobusi – mums ir zaļais iepirkums autobusiem visām pašvaldībām – pērk elektroautobusus.

Militāra konflikta gadījumā tie ir nelietojami. Būsim godīgi – nobraucam simts kilometrus un tur paliekam. Jāatbild uz šiem jautājumiem, bet uz tiem nevarēs atbildēt pašvaldības. Jābūt kopējam plānam, kā to sadalām – vai pa reģioniem. Galvenais mērķis – lai brīdī, kad ir militārs apdraudējums un bruņotie spēki, tajā skaitā Zemessardze, būs iesaistīti bruņotajā cīņā, civilā aizsardzība būtu spējīga parūpēties par sevi.

Vismaz par pamatvajadzībām. Atbilde ne no vienas pašvaldības nebūs pilnīga, jo viss jāskata kopā ar valsts aizsardzības plānu. Civilās aizsardzības militārajai sadaļai jābūt izstrādātai līdz gada beigām. Ar to šobrīd strādājam. Mums bija mācības “Pilskalns”. Tās aizvadījām kopā ar civilās aizsardzības komisiju, ar NBS. Tās ir lietas, kas nepārtraukti vajadzīgas. Tas līdz šim bija palicis novārtā, nekad neesam gatavojušies šādiem notikumiem. Mēs zinām, ko darīt, ja izlīst cisterna ar degvielu, bet nezinām, kā rīkoties cita veida apdraudējumā.

Kā raugāties uz Valsts aizsardzības dienestu, un kādiem vajadzētu būt Latvijas Bruņotajiem spēkiem?

Pilnīgi skaidrs, ka jābūt profesionālajai armijai, visās Eiropas valstīs ir daļēji profesionāla armija, cilvēki to izvēlējušies kā profesiju, diendienā ar to nodarbojas, tā ir vislabāk apmācītā, pieredzējušākā militārā spēka daļa valstī. Nākamā daļa ir obligātā militārā apmācība, noteikti esmu par to. Jāsaka, pašam personīgi, ņemot vērā, ka man nav bijis jādienē, nav prasmes rīkoties ar ieročiem, un man par šīm lietām ir diezgan maza izpratne. Tas zināmā mērā ir mīnuss, jo šobrīd, darot šo darbu, man nākas apgūt kaut kādas lietas, ko man varbūt nenāktos apgūt, ja es būtu izgājis dienestu. Pilnīgi noteikti dienests veicina sapratni par valsti, stiprina patriotismu, un pēc tam cilvēks varbūt ir spējīgs daudz labāk novērtēt kopējo situāciju. Varbūt gatavāks aizstāvēt savu valsti. Esmu par obligāto militāro dienestu.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.