Paula Pļavniece: “Tieši par tām lietām, par kurām tev liekas, ka nedrīkst, nav pieņemami smieties, mēģinām runāt ar mīlestību, vieglumu un gaišumu.”
Paula Pļavniece: “Tieši par tām lietām, par kurām tev liekas, ka nedrīkst, nav pieņemami smieties, mēģinām runāt ar mīlestību, vieglumu un gaišumu.”
Foto: Timurs Subhankulovs

“Jo sāpīgāka tēma, jo ar lielāku humoru uz to jāskatās.” Saruna ar režisori Paulu Pļavnieci 0

Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

 

Šosvētdien, 18. oktobrī, “Hanzas peronā” pirmo reizi Rīgā varēs noskatīties “Spēlmaņu nakts” balvai kategorijā “Lielās formas izrāde” nominēto režisores PAULAS PĻAVNIECES iestudējumu “Vecmāmiņu valsts”.

 

KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Karaliene Elizabete II pilī aizliegusi ēdienu, kas ļoti garšo mazajam princim Džordžam: izcēlies sadzīvisks kašķis 6
20 stundas
LE
LETA
Ziņas
Bojā gājis “Gros auto grupas” īpašnieks Groskops 5
10 stundas
LA
LA.LV
Veselam
Bijusī veselības ministre: Vakcinācija pret Covid-19 var būt obligāta, ja gribēs staigāt bez maskas vai ceļot 72
12 stundas

Tā tiek dēvēta par “gandrīz dokumentālu izrādi”, kurā trupas “Kvadrifrons” aktieri ar domubiedriem reflektē par Latvijas un Rietumeiropas sabiedrības novecošanās problēmu, šo tēmu apskatot ne tikai sociālpolitiskā, bet galvenokārt personīgā un intīmā kontekstā caur savu vecmāmiņu skatpunktu.

Paulai Pļavniecei šīs dīvainās vasaras nogale un rudens sākums izvērties negaidīti ražīgs.

Dailes teātrī pavisam netradicionālā brīdī, 23. jūlijā, pirmizrādi piedzīvoja viņas iestudētā Justīnes Kļavas komēdija “Sidraba šķidrums” un nupat, pagājušajā nedēļā, “Dirty Deal Teatro” uzvests kopdarbs ar trim dramaturgiem “Triptihs: Džeks Uzšāvējs, Skittles, Ludzas kadriļa”.

 

Vasara un rudens jums sanākuši visnotaļ darbīgi, neraugoties uz pandēmiju…

P. Pļavniece: Jā, tā sanācis. Kad Covid sākās, domāju – būs traki, kā visiem māksliniekiem, bet pagāja divas nedēļas, un sākās iestudējumi. Un vasaras beigas uzņēma vēl lielākus apgriezienus nekā būtu bijis tad, ja tas viss nebūtu noticis. Nav tā, ka iestudēju kaut ko neplānoti, taču sākumā teātru repertuārā izrādēm bija paredzēti citi laiki, pandēmijas dēļ nācās pabīdīties šurpu turpu, un viss salikās samērā īsā periodā.

 

Vasarā nācās arī iejusties pavisam jaunā – zūmteātra – formātā, un tagad izrādes ieguvušas savu skatuves formātu. Cik ļoti atšķīrās darbs pie katra no šiem veidiem?

“Zoom” versijā “Triptiham” bija tikai divas daļas, aizvadītajā pirmizrādē – trīs. Darbs ar skatuves telpu, protams, ir pavisam kas cits, nekā strādāt ar mazu kameriņu sev priekšā, tāpēc izrādes praktiski nācās veidot no jauna.

Viennozīmīgi nevar pateikt, kas ir vieglāk, bet, protams, klasiskais formāts ir ierasts, var teikt – tu pārzini to virtuvi, kurā esi. Ar “Zoom” pēkšņi nonāc pavisam svešā virtuvē, nezini, kur kas stāv un kā to lietot.

Kā caur ekrānu nonākt līdz skatītājam – aktierim tas noteikti ir grūtāk nekā režisoram, jo viņš nevar skatīties acīs partnerim, bet jāskatās mazajā kameras actiņā…

 

Nejūt arī skatītājus.

Protams, tā uzreiz ir pilnīgi cita sajūta. Teiksim, vakar “Triptiha” pirmizrādē (saruna notiek 9. oktobrī – L. K.-Š.) Klāva Meļļa sadaļā nebijām gaidījuši, ka cilvēki tik ļoti smiesies, jo tā ir ļoti poētiska. Zūmā reakciju redzēt nevarējām, tāpēc vakar bija pārsteigums, cik dzīvi skatītāji reaģēja ar smiekliem – tas bija ļoti jauki un patīkami.

 

Kaut arī aktieri iejūtas tēlos, un režisors, protams, uz katru izrādi nedomā kaut ko jaunu, tomēr reizēm šķiet, ka ikvienā izrādē noskaņa ir atšķirīga.

Absolūti! Atceroties to konkrēto iestudējumu, es tieši domāju, ka tas var būt ļoti atkarīgs no skatītāju noskaņojuma vai zvaigžņu stāvokļa, kas padara cilvēkus romantiskākus vai, tieši pretēji, aktīvākus. Tas jau ir teātra brīnums, kas to padara tik ļoti atšķirīgu no kino – dzīvs process, ko veido cilvēku enerģijas kopā, ne tikai to, kas uz skatuves, bet arī zālē.

Ir diemžēl bijis arī tā, ka viss perfekti izdarīts, vakar izrāde strādāja, bet nākamajā dienā nestrādā – tur neko nevar darīt. Teātra maģijai ir arī šāda puse.

 

Stāstot par zūma izrādi, salīdzinājāt to ar svešu virtuvi. Vai bija sajūta, ka rīki, kaut arī svešās vietās, tomēr Latvijas Kultūras akadēmijā iedoti?

Kaut kādā ziņā jā, jo iestudējuma pamats jau nemainās – tas ir darbs ar aktieri, kompozīcija, domas skaidrība, stāsta izstāstīšana. Atšķiras tīri tehniskie rīki.

Nebija tā, ka būtu pamats izsists zem kājām, vairāk nespēja prognozēt, kā cilvēki to uztvers, jo brīdis, kad šo izrādi palaidām, bija tad, kad cilvēki jau bija mazliet noguruši no tādiem formātiem, piezagās šaubas, vai izdosies ieinteresēt, noturēt uzmanību. Tagad zinu, ka arī tā var darīt, bet man negribētos, lai būtu atkal jāiestudē “Zoom” izrāde tādēļ, ka nekā citādi nevar.

 

Esmu no paaudzes, kura uzauga ar apziņu, ka teātris – tā ir Daile, Nacionālais, Valmieras… Protams, šis laiks ļāvis pārmācīties, tomēr nošķīrums starp valsts un nevalstiskajiem teātriem pastāv. Vai jums ir atšķirība, uzvest lugu “Kvadrifronā”, “Dirty Deal Teatro” vai Dailē?

Skaidrs, ka “Dirty Deal Teatro” vai “Kvadrifronā” jūtos vairāk kā mājās. Katrā teātrī ir pavisam cita veida enerģija – noteikti nesaku, ka viena labāka, otra sliktāka, bet atšķirības ir, jau sākot ar sīkumiem, sadzīviskām lietām – vai skatītājs pieradis pie rasola un saldējuma kokteiļa pārtraukumā, vai tā ir vīna glāze, kuru vari paņemt līdzi zālē. Nerunājot jau par pārējo, ko katrs teātris var piedāvāt.

Skaidrs, ka teātri mainās, robežas saplūst, nav vairs tā, ka valsts teātri piedāvā kaut ko pilnīgi vienu un neatkarīgie – ko pavisam atšķirīgu, pamazām viss pārtop vienā kopīgā piedāvājumā.

Protams, neatkarīgie teātri vienmēr piedāvās kaut ko mazliet atšķirīgu, ir kaut kāda tradīcija un enerģija, kas katrai vietai sava. Man nevalstiskā teātra sfēra šķiet ārkārtīgi suģestējoša, es to absolūti jūtu kā savējo un ārpus tā, ko var piedāvāt valsts teātri. Neatkarīgajā teātrī un projekta teātrī retāk ieklīdīs cilvēki, kas, iespējams, apmeklē Zelta abonementa izrādes. Katru interesē kaut kas cits, un ir brīnišķīgi un ļoti jauki, ka ikviens to savu var arī atrast, ka ir tāds piedāvājums.

 

Katrā ziņā šobrīd ir arī daudz plašāka izvēle starp neatkarīgajiem teātriem.

Neatkarīgajiem teātriem Latvijā ceļš nav bijis viegls, tas bijis ilgs process, kamēr esam tikuši līdz pašreizējai situācijai. Liels prieks, ka beidzot tur esam, lai gan no kaimiņvalstīm atpaliekam, tur jau sen viss notiek pavisam citā līmenī.

Man patīk darbs neatkarīgajos teātros, jo patīk strādāt ar dzīvu dramaturgu; tas, ka šī forma ļauj runāt par sabiedrību tieši šajā laikā, par sajūtām, savu vietu, eksistenci, skumjām, bailēm. Skaidrs, ka to pašu var izdarīt arī ar klasisko dramaturģiju, bet man ļoti patīk tieši šis process.

Tam ir arī savi grūtumi, un reizēm, lasot rakstus par laikmetīgo dramaturģiju, redzu, ka nav īstas izpratnes par to, kā šādas izrādes top.

Neatkarīgajā teātrī ļoti reti ir tā, ka dramaturgs noliek režisoram savu vakar sarakstīto ludziņu uz galdu un pēc tās top izrāde. Parasti jau dramaturgs ar režisoru kopā analizē, un reizēm pat grūti noteikt, kur ir dramaturga ideja un kur ideja nākusi no režisora – kādā brīdī darbs kļūst par monohromu lielumu.

 

Šķiet, visvairāk darbu jums bijis kopā ar Justīni Kļavu, arī “Spēlmaņu nakts” balvu saņēmusī izrāde “Jubileja 98”, un tagad balvai nominētā “Vecmāmiņu valsts”. Kas jūs abas profesionāli vieno?

Noteikti humora izjūta. Man laikmetīgajā dramaturģijā patīk, ka tā spēj ironizēt par lietām, darīt to brīvi, bez pārnopietnības smaguma.

Esmu pārliecināta – jo sāpīgāka tēma, jo ar lielāku humoru uz to jāskatās, tad veidojas ļoti iedarbīgs un trāpīgs kokteilis.

Humora izjūta, gaume, iešana uz maksimumu, ideālisms – ja jūtam, ka kaut kas nesanāk, nevaram likties mierā: aizies, būs labi, cilvēki jau nāks. Gribas visu līdz galam, un, ja kādreiz nesanāk, sevi šaustām un ilgi spriežam, kādēļ nav. Jā, pamatā viss balstās uz kopīgu skatījumu un līdzīgu humora izjūtu.

 

Freids savulaik teica, ka humors un ironija ir viens no psihes aizsargmehānismiem…

Jā, taču humors un pašironija ir arī labākā kritiskās domāšanas pazīme, jo bez pašironijas dzīve būtu viena liela skumju ieleja. Te gan uzreiz jāsaka – mūsu izrādēs ironija nav nekad par cilvēkiem, bet par situāciju, kurā viņi nonākuši. Nekad mums nav bijis vēlmes smieties par kādu cilvēku; tas būtu ļaunākais, ko varētu darīt, jo tev jāiemīl tas, ko liec uzmanības centrā. Kad to izdari, tajā brīdī vairs nemaz nevarēsi par viņu smieties ar ļaunu prieku. Ironija rodas vērotājā no malas, kad sēdi, vēro un smejies par jocīgo, muļķīgo situāciju – visi cilvēki ir brīnišķīgi, bet situācija viņus piespiež veikt kaut ko pilnīgi stulbu.

 

Tiešām visi cilvēki ir mīļi, jauki un brīnišķīgi?

Nav, nav, es to vairāk saku par darba procesu. Tas jau ir vispārzināms stāsts – pat lai izveidotu sērijveida slepkavas tēlu, tev tik un tā tajā jāiejūtas, un analizējot nereti atklāj, ka visas tās šausmas sākas no drausmīgām skumjām un salauztām dzīvēm. Nevar “a priori” pieņemt, ka kaut kas ir tikai balts vai melns, tad nekas nesanāks.

 

Vai ir kaut kas tāds, par ko jums šodienas pasaulē nenāk smiekli?

Ja runājam par “Vecmāmiņu valsti”, tur pamats nepavisam nav smieklīgs, tas ir traģisks. Manuprāt, tā nedrīkst būt, cilvēki nedrīkst dzīvot tā, kā viņiem pie mums jādzīvo.

Bet, ja mēs par šīm tēmām runāsim ar šādu sajūtu, izrāde tiešām pārvērtīsies par ļoti drūmu stundu skatītāju dzīvē. Tieši par tām lietām, par kurām tev liekas, nedrīkst, nav pieņemami smieties, mēģinām runāt ar mīlestību, vieglumu un gaišumu, jo tikai caur to var saskatīt visu to nepareizību un traģismu. Tu nevari iet ar plakātiem un saukļiem, lai liktu ieraudzīt, ka tas, kas notiek, nav smieklīgi un tā nedrīkst būt, vari iet tikai ar personisko siltumu un mīlestību.

 

“Vecmāmiņu valsti” man vēl nav bijis iespējas noskatīties, bet tieši tā pēc apraksta šķiet ļoti sirsnīga…

Saistītie raksti

Jā, jā, tā absolūti ir, un tā ir šīs izrādes lielākā vērtība – tajā iesaistīti vairāki desmiti cilvēku, mūsu vecmāmiņas, diemžēl no izrādes tapšanas brīža četras jau devušās mūžībā.

Mums izrādē gribējās dot balsi ļoti marginalizētai sabiedrības daļai. Bijām to iecerējušas kā izrādi vecmāmiņām, bet visi seniori, kuri atnāca, teica, ka ir ļoti priecīgi, ka kāds ir viņu pusē, bet ka izrāde ir tieši jauniešiem. Jo dzīvojot un skrienot mēs par daudz ko neaizdomājamies. Kāds tuvinieks aiziet, un tikai pēc gadiem, viņu atceroties, sērojam, domājam, ka varējām kaut ko darīt citādi…

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Karaliene Elizabete II pilī aizliegusi ēdienu, kas ļoti garšo mazajam princim Džordžam: izcēlies sadzīvisks kašķis 6
20 stundas
LE
LETA
Ziņas
Bojā gājis “Gros auto grupas” īpašnieks Groskops 5
10 stundas
LA
LA.LV
Veselam
Bijusī veselības ministre: Vakcinācija pret Covid-19 var būt obligāta, ja gribēs staigāt bez maskas vai ceļot 72
12 stundas
VK
Vita Krauja
Stāsti
Neviens man nav varējis atbildēt uz  jautājumu: ja slēgti ir teātri, kāpēc lido lidmašīnas? Saruna ar Juri Hiršu 30
22 stundas
LE
LETA
Ziņas
Jauni noteikumi, kas katram būs jāizdara pirms manikīra un friziera apmeklējuma 16
2 dienas
LA
LA.LV
Veselam
Bijusī veselības ministre: Vakcinācija pret Covid-19 var būt obligāta, ja gribēs staigāt bez maskas vai ceļot 72
12 stundas
LL
LETA, LA.lv
Veselam
FOTO: Tie ir mūsu varoņi! Kā ārsti “Gaiļezerā” cīnās par Covid-19 pacientu dzīvībām 6
10 stundas
LE
LETA
Ziņas
Bojā gājis “Gros auto grupas” īpašnieks Groskops 5
10 stundas
LE
LETA
Ziņas
Brīvdienās varēs tirgot auto piederumus, preses izdevumus, dzīvnieku pārtiku un “e-talonus” 21
14 stundas
LE
LETA/AFP
Ziņas
Pēcbreksita vienošanās nav panākta. Leiena runās ar Džonsonu 1
22:43
LL
LETA, LA.lv
Veselam
FOTO: Tie ir mūsu varoņi! Kā ārsti “Gaiļezerā” cīnās par Covid-19 pacientu dzīvībām 6
22:15
LE
LETA
Ziņas
Bojā gājis “Gros auto grupas” īpašnieks Groskops 5
21:38
IP
Ilze Pētersone
Stāsti
“Sastopoties ar muļķību, nespēju klusēt, tāpat redzot sliktu reformu, man ir ko teikt!” Saruna ar Ivetu Ratinīku 3
Intervija 12 stundas
LE
LETA
Ziņas
Amatu zaudējis “Tet” valdes priekšsēdētājs Juris Gulbis 5
12 stundas
LE
LETA
Ziņas
“Attiecības mainīsies.” Ārlietu ministrija izplata svarīgu aicinājumu Lielbritānijā dzīvojošajiem tautiešiem 2
16 stundas
LE
LETA
Ziņas
Paziņo, kurās pilsētās un novados reģistrēti jaunie Covid-19 gadījumi
13 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Kāpēc skolēniem maskas būs jāvelk tieši no 4. janvāra, ne tagad? Skaidro Šuplinska 3
17 stundas
LE
LETA
Ziņas
Viņķele aicina nemeklēt radošus veidus Covid-19 ierobežojumu apiešanai 12
13 stundas
VK
Vita Krauja
Stāsti
Neviens man nav varējis atbildēt uz  jautājumu: ja slēgti ir teātri, kāpēc lido lidmašīnas? Saruna ar Juri Hiršu 30
22 stundas
LE
LETA
Veselam
Veselības inspekcija uzskaita, kādi sejas un ķermeņa kopšanas pakalpojumi patlaban ir atļauti
15 stundas
LE
LETA
Veselam
Kāda kārtība, pandēmijas laikā apmeklējot ārstu? 5
15 stundas
ZB
Zane Balčus
Ziņas
“Lēciens” jeb aukstā kara pasaka. Zanes Balčus recenzija par Giedres Žickītes dokumentālo filmu “Lēciens” 1
16 stundas
AT
Andris Tiļļa
Ziņas
Labas lietas priekam un iedvesmai iesaka Andris Tiļļa
16 stundas
LE
LETA
Ziņas
Rīgas mežos neļauj cirst Ziemassvētku eglītes 6
16 stundas
DT
Dace Terzena
Stāsti
“Iet pret sistēmas straumi un katram bērnam atrast ģimeni!” Ilze cīnās, lai nākotnē bērnunamus aizstātu atbalsta centri 4
18 stundas
LE
LETA
Ziņas
EK vērsīsies pret Latviju. Nosauc jomu, kurā pārkāpumu visvairāk 8
19 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
“Nespēju iedomāties, ka, kāpjot ārā no tramvaja, sirds lūzīs uz pusēm un nespēšu beigt raudāt!” Nikolas neaizmirstamais brauciens uz Imantu 24
22 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. Profesors un filozofs Vents Sīlis: “Es neteiktu, ka latvieši ir diži erotiska tauta…”
21 stundas
SK
Skaties.lv
Ziņas
Muris ir tikai trešajā vietā. Noskaidroti populārākie kaķu vārdi Latvijā 11
2 dienas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Karaliene Elizabete II pilī aizliegusi ēdienu, kas ļoti garšo mazajam princim Džordžam: izcēlies sadzīvisks kašķis 6
20 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
“Šī valdība ir sanaidojusi un radījusi “stučīšanas” kultu!” Apinis par lēmumiem, kas šobrīd bīstamāki par Covid-19 90
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Fotogrāfs Aleksandrs Sokolovs šķendējas par Čaka ielu: “Kad man saka, brauc ar trolejbusu vai ej ar kājām, es pieklājīgi atbildu – lūdzu, ejiet na****!” 17
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
“Šokā skatījos uz tām nullēm un brīnījos.” Gitai no Cēsīm 100 000 eiro laimests 8
1 diena
LE
LETA
Ziņas
Jauni noteikumi, kas katram būs jāizdara pirms manikīra un friziera apmeklējuma 16
2 dienas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Kā vārds ietekmē tavu dzīvi: šīs dienas gaviļnieces – Baiba, Barbara un Barba
20 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Maģiskās eņģeļu stundas no 6. līdz 11. decembrim: kādas vēlmes piepildīsies
19 stundas