Foto: Anda Krauze

“Nepamet mani ēnā bez vārdiem.” Annas Dzintares dzeja 0

Anna Dzintare ir dzimusi Rīgā un aizvien tajā dzīvo. Pilsēta dzejniecei ir ļoti tuva, tās ainava rosina, īpaši novakare un vakarkrēsla. Arī daba – jūra, mežs. Annu vienmēr saistījusi literatūra, dzejoļus viņa raksta kopš vidusskolas laikiem.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
7 datumi, kuros dzimuši izredzētie: visticamāk, viņi nenojauš par kādu apslēptu talantu
Veselam
11 drošas pazīmes, ka ar jūsu veselību viss ir kārtībā
VIDEO. “Kaut ko tādu dzīvē nebiju redzējusi!” Kristīne netālu no Valmieras vakarā sastapusies ar veselu “zoodārzu” 8
Lasīt citas ziņas

“Manis rakstītajā un manā pasaules redzējumā īpaša vieta ir impresijām. Dzīvei tas varbūt īpaši neder, bet dzejā viss ir iespējams,” viņa atzīst. Anna ir ieguvusi bakalaura grādu Baltu filoloģijā Latvijas Universitātē un sarakstījusi divus dzejoļu krājumus – “Eju pa svešu ielu” (2014, Ojāra Vācieša prēmija dzejā) un “Melns ūdens. Balts gaiss” (2017).

Jautāta par ierosmēm literatūrā, Anna stāsta: “Labprāt lasu romantisku noskaņu romānus, arī fantastiku. No dzejas man vistuvākie ir Amanda Aizpuriete un Arvis Viguls ar ēnaino tēlainību un tikai sev raksturīgo pasaules uztveri, kā arī Aleksandrs Čaks, Aspazija un Austra Skujiņa. No ārzemniekiem – Tomass Transtrēmers – gan vienkāršs, gan sarežģīts dzejnieks.”

CITI ŠOBRĪD LASA

– 2014. gadā ieguvi Ojāra Vācieša prēmiju dzejā par savu debijas krājumu. Ko tev nozīmēja šis notikums?

A. Dzintare: – Tas man bija ļoti īpašs mirklis. Iedvesmoja turpināt rakstīt.

– Vai tev kaut kad bija ienācis prātā pārstāt rakstīt dzeju?

– Ir bijuši brīži, kad pārņēmis galīgs izsīkums un likās, ka nekad mūžā vairs neko nerakstīšu. Bet nāk jauni iespaidi, un tas atkal pāriet.

– Cik svarīgi dzejniekam atrast dvēseles draugus – savu kompāniju, kurā uzturēties, domubiedrus, ļauties bohēmai u. tml.?

– Domāju, ka tas ir visai būtiski, palīdz savstarpēji bagātināties, lai gan es pēc dabas esmu vienpate. Svarīgas ir arī autora paša attiecības ar dzeju.

– Kā veido savas attiecības ar dzeju, kā notiek iepazīšanās? Iepatikšanās vai atgrūšanās?

– Nav tā, ka es katru dienu kaut ko rakstītu, ka dzejas tēli māktos virsū bez pārtraukuma. Bet, kad tie atnāk, tad iepazīšanās un iepatikšanās notiek uzreiz un bez atkāpēm. Atkāpes un pārvērtējumi, kādreiz arī atgrūšanās, nāk pēc tam. Kā jebkurā jūtu pasaulē.

– Kā saproti, ka dzejolis ir labs? Tavs vai kāda cita.

– Dzejolis ir labs, ja tas ir pietiekami spilgts un emocionāli paliek atmiņā. Vai arī – kā mans vecaistēvs teica par keramiku – ja met no kalna lejā un nekas nenolūst.

Reklāma
Reklāma

– Vai dzejnieku pasaulē eksistē tāds jēdziens kā nākotnes plāni?

– Gribu turpināt rakstīt dzeju. Protams, arvien labāk.

Dzejas ABC

Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Kadros sadalīta dzeja ar savu lakonismu pārsteidz un reizē dara piktu, jo šķiet, ka Anna varētu veidot savas dzejas ainas vēl pilnīgākas, viņa nereti atstāj lasītāju badā. Aiz tā, protams, autores individuālais stils, jo tvērumi ir patiesi un tos grūti vai pat kaitīgi laist tālāk pa valodas celmiem. Prātoju, kādēļ iepriekš nebiju daudz dzirdējusi par šo dzejnieci… Varbūt jāmēģina kāpt pāri formai, kas ir arī saturs? Kad vēl, ja ne tagad?!”

“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam ieskatīties Annas Dzintares dzejoļu kopā “Pluss un mīnuss”

***

Tajā bijušajā telpā

Vēl skumji skan akordeons

Tajā naksnīgi nopietnā pagalmā

Rasina viegls lietus

Tumša auto straume

Vēl traucas garām pa šoseju

Kā asinsķermenīši asinsvados

Attāla vilciena klaboņa

Neskaidra cigarešu dūmaka

Un raupja zeme

Tajā bijušajā telpā

***

Kā meža lauma es klausos tevī

Pustumsā

Iepretī krāsainām grāmatu mugurām

Kas rāmi stāv plauktos

Iepretī klusai ieelpai un izelpai

Telpā

Pustumsā tradeskanciju ēnā

Es esmu meža lauma

Un klausos tevī

Dzirdu kā tālums skan –

Gaismā nomazgāti putni

Aizlaižas pāri gludenai ūdens virsmai

***

Pluss un mīnuss

Deja aizsietām acīm

Koki aizslīd

Kā skatuves dekorācijā

Kur gaisusi vasaras vakaru smarža

Maldoties starp divām sliedēm

Izplēn laiks

Pirmajām sākums otrām beigas

Ainas nesakrīt

Monologi atpaliek

Dialoga gaišums sairst skaņās

Skaņas iekrīt neīstajā ainā

Un gaist

Tāpat kā vasaras vakaru smarža

Kad ataust rīts

***

Tu pienāci pie mana loga

Pastiepi plaukstu

Es satvēru to

Un iznācu ārā no sava loga

Ved mani pāri plašajam pasaules laukam

Lai varam pazust no īstenības

Ved mani

Kur vienradži dzer dzīvību no zilām upēm

Kur pāri galvai visās krāsās sašķīst zvaigznes

Ved mani tālu

Lai ceļojums nebeidzas

Lai man nav jāatgriežas pie sava loga

***

Liela lauka vidū

Jūs griežat lielu ratu

Liela lauka vidū

Jūs ejat un ejat pa apli

Tā kā rit gadi un gada laiki

Tā kā rit mēneši stundas un mirkļi

Ejat pa apli

Turaties stingri pie ass

Kā pie patiesības

Balstāt zemi un debesis

Sengrieķu varoņi kustīgā skulptūrā

Sīks lietus līņā

Pāri jau gandrīz nomītai zālei

Rats lēni griežas

Griežas uz priekšu

Pa apli

***

Galva pilna ziliem rēgiem

Bālas rokas aizklāj sauli

Nožņaudz gaismu

Virs galvas plīst stikli

Logi bez rūtīm

Rēgi bez sejām logā mēdās

Diena aiziet un pamet tevi

Aci pret aci

Ar sevi

***

Neaizej

Nepamet mani ēnā bez vārdiem

Kopā ar dunci

Ko mūžīgi glabāju zem spilvena

Lai atkautos no veltiem un nelūgtiem sapņiem

Nepamet mani kā kaltušu lapu kokā

Kas raisās no zara un aizlaižas līdzi vējam

Bez spārniem

Bez vārdiem

Man vienmēr zem spilvena duncis

Kaujai ar sapņiem

***

Gaiss saldē

Auto sastājušies rindā kā partizāni

Sveic tumsu

Kāds esības medaļai pagriezis otru pusi

Iepinis ielās klusumu

Dodot vietu nākamajai mūžībai

No tumsas līdz tumsai

No sniega līdz sniegam

Līdz atkušņa baltajam ūdenim

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.