Neparastas sarunas ar Ziemassvētku vecīti, kurš tikko atgriezies no meditāciju retrīta 1
Dereks, septiņi gadi
– Ooo, tu tiešām esi Ziemassvētku vecītis! Es nedomāju, ka tu esi īsts!
– Brīnišķīgi. Šis novērojums nāk no tavas dziļākās iekšējās būtības, Derek. Galu galā katrs no mums ir tikai gaistoša ego atspoguļojums.
– Ha-ha! Hm… vai tu man jautāsi, vai es biju labs?
– Nū-ū, protams. Tas, protams, ir subjektīvi, bet es degu nepacietībā dzirdēt tavu interpretāciju par pasauli.
– Ē… tu domāji, ko nozīmē “labs”?
– Jā.
– Un… ne slikts?
– Precīzi, Derek. Precīzi. Absurdi, vai ne tā?
Veins, četri gadi
– Va-a-a-a-a!
– Kāpēc tu raudi, mans brīnišķīgais?
– DILANS MAN IESPĒRA! DOD MAN DĀVANU!
– O, skaidrs. Vai tu zināji, ka šodien jau esi saņēmis dāvanu, Vein?
– (šņukstot) Kā tā?
– Kad mēs pieredzam “dukkha” jeb ciešanas, mums ir iespēja dziļāk saprast lietu nepatstāvīgumu. Ciešanas beidzas, gluži tāpat kā prieks. Tavas sāpes ir durvis uz apgaismību. Mīlestība iedrošinu tevi ieraudzīt, kas stāv aiz tā.
– Bet es gribu Nerfa ieroci!
– Laime un bēdas viena otru aizstāj, tas notiek cikliski. Ritenis griežas. Viss ir īslaicīgs. Om shanti shanti.
