Nesalauzts. Majors Ernests Laumanis 0
1945. gada 8. maijā netālu no Kabiles majors Ernests Laumanis (1908–1968) nostādīja ierindā 19. latviešu ieroču-SS divīzijas izlūku (fizilieru) bataljonu un paziņoja saviem vīriem, ka karš viņiem ir beidzies.
Kurzeme tā arī palika Otrā pasaules kara militārās cīņās neiekarota teritorija, kas nonāca Padomju Savienības pakļautībā tikai līdz ar nacionālsociālistiskās Vācijas vispārējo kapitulāciju.
Laumanieši Kurzemes lielkauju laikā bija izpelnījušies t. s. frontes “ugunsdzēsēju” reputāciju, jo tika raidīti cīņās vissmagākajos kauju sektoros, kur draudēja vai jau bija noticis frontes pārrāvums.
Saviem karavīriem bataljona komandieris bija izcils varonības un drošsirdības paraugs. Dzimtenes mīlestība un nelokāma uzticība saviem ideāliem ļāva Laumanim palikt garā nesalauztam arī pēckara ieslodzījumā padomju soda nometnēs Vorkutā un Mordovijā, kur viņš pavadīja 20 garus gadus un bija spilgta autoritāte citu politieslodzīto vidū.
Bērnība un jaunības gadi Liepājā
Liepājas Drāšu fabrikas strādnieka Krista un mājkalpotājas Minnas Laumaņu ģimenē 1908. gada 8. maijā pasaulē nāca dēls Ernests Laumanis. Mazajam Ernestam jau no sešu gadu vecuma pa dienu nācās būt galvenajam atbildīgajam par mājas darbiem, t. sk. rūpēties par savu divus gadus jaunāko brāli Frici.
Pirmo izglītību Ernests ieguva Liepājas pilsētas 5. pamatskolā, bet 1927. gadā absolvēja Valsts Liepājas tehnikuma mehānisko nodaļu. Abu brāļu aizraušanās ar futbolu it īpaši sekmīga bija jaunākajam brālim Fricim, kurš kļuva par vienu no labākajiem Latvijas futbola izlases aizsargiem un vairākkārtējās valsts čempionvienības Liepājas “Olimpija” balstiem.
Jau vēlāk, kad Ernests kā leģiona virsnieks cīnījās Kurzemes frontē, viņu ģimene piedzīvoja lielu traģēdiju. Rietumu sabiedroto aviācijas uzlidojumā Gotas pilsētai 1945. gada 6. februārī gāja bojā ap simt Liepājas dzelzceļa darbnīcu strādnieku, kuri ar ģimenēm bija evakuēti uz Vāciju. Nogalināto vidū bija arī Ernesta vecāki un vecākā māsa Anna ar vīru.
Laimīgā kārtā dzīvs palika Fricis, kurš bija to latviešu bēgļu vidū, kas tobrīd atradās primitīvi izbūvētās bumbu patversmes daļā, ko aviācijas mestās bumbas neskāra. Pēc kara Fricis spēlēja futbolu Augsburgas bēgļu nometnes komandā Vācijā, bet vēlāk pārcēlās uz dzīvi Filadelfijā, ASV. Savu vecāko brāli viņš vairs nekad nesatika, tomēr centās viņam palīdzēt, sūtot Ernestam zāles, kad viņš atgriezās Liepājā no pirmā ieslodzījuma Vorkutas soda nometnē.
Karadienests Latvijas armijā
Jaunības gados Ernests Laumanis vēlējās studēt teoloģiju, taču ģimenes rocība nebija tik liela, lai to varētu atļauties. Gadu nostrādājis Liepājas dzelzceļa darbnīcās, viņš 1928. gadā iestājās Latvijas Kara skolā, uzsākot savu militāro karjeru.
Uzņemšanas komisija gan sākotnēji bažījusies par Ernesta nelielo augumu un prasījusi, vai viņš varot nostāvēt uz rokām, ko viņš bez grūtībām nodemonstrējis.
Divus gadus vēlāk pēc Kara skolas beigšanas kā leitnants un vada komandieris (1933. gadā paaugstināts par virsleitnantu) dienēja 2. Ventspils kājnieku pulkā, pēc tam kādu laiku arī 3. Jelgavas kājnieku pulkā.
Virsleitnanta Laumaņa dienesta atestācijās viņš ir vērtēts kā kluss un nosvērts, labi sagatavots virsnieks, nereti gan atzīmējot pārlieko aizraušanos ar alkoholiskajiem dzērieniem un uzdzīvošanu pāri saviem līdzekļiem, kas gan ar laiku esot mazinājusies.
1939. gada aprīlī Laumanis dienestu Latvijas armijā atstāj personiskās dzīves sarežģījumu un nelaimīgas mīlestības dēļ un, pateicoties sava skolas biedra Latvijas finanšu ministra Alfrēda Valdmaņa atbalstam, kļūst par Nīgrandes kaļķu cepļa pārzini.
Jelgavas Sv. Annas baznīcā Ernests Laumanis salaulājas ar Īdu Žuburs, taču viņu laulība ilgst tikai dažus gadus. Pēc Latvijas okupācijas, sekojot bijušo armijas biedru aicinājumam, Ernests 1940. gada augustā atgriežas karadienestā 24. teritoriālajā strēlnieku korpusā.
Viņa pašrocīgajā ziņojumā armijas politiskajam vadītājam Bruno Kalniņam ir minēts, ka pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma Laumanis kritis priekšniecības nežēlastībā, jo uzturējis labas attiecības ar kareivjiem – sociāldemokrātu organizācijas “Strādnieku sports un sargs” biedriem. Tomēr, nebaudīdams komunistiskā režīma uzticību, viņš no karadienesta 1941. gada februārī atkal tiek demobilizēts.
Pēc Vācijas–PSRS kara sākuma
Pēc okupācijas varu maiņas Liepājā 1941. gada 29. jūnijā Laumanis sekoja aicinājumam pieteikties latviešu pašaizsardzības spēkos un kļuva par Jaunliepājas pašaizsardzības vienības (tajā pieteicās daudzi Drāšu fabrikas (“Liepājas Metalurgs”) strādnieki) komandieri.
Šī bija viena no četrām pilsētā izveidotajām vienībām, kuras dalībnieki (kopskaitā ap 70 cilvēku) sākotnēji nēsāja pazīšanās zīmi – baltu rokas apsēju ar zaļu ugunskrustu un, bruņoti ar padomju parauga šautenēm, veica militāri svarīgu objektu apsargāšanu un kārtības nodrošināšanu.
Uzskatīdams par savu pienākumu cīnīties pret Padomju Savienību, kas bija likvidējusi Latvijas neatkarību, Ernests Laumanis iesaistījās latviešu kārtības dienesta bataljonu formēšanas darbā. 1942. gada 29. februārī laikraksts “Kurzemes Vārds” pat publicēja viņa parakstītu aicinājumu, kas noslēdzas ar vārdiem “Tēvu zemes mīlestību mēs ar darbiem rādīsim!”.
1972.–1973. gadā notika t. s. padomju paraugprāva pret 21. latviešu policijas bataljona dalībniekiem (LPSR Augstākā tiesa sodīja ar nāvi astoņus, bet ar 15 gadiem ieslodzījuma 16 bijušos 21. policijas bataljona karavīrus), apsūdzot viņus Liepājas ebreju iznīcināšanā 1941. gada septembrī un decembrī.
Kā zināms, no 15. līdz 17. decembrim Šķēdes kāpās ar vācu un latviešu drošības policijas, SD un pašaizsardzības spēku līdzdalību tika nogalināti gandrīz 3000 pilsētas ebreju, kas bija viena no lielākajām masu slepkavībām Latvijā.
Diemžēl līdzīgi kā citos speciāli organizētos tiesas procesos (18. policijas bataljona prāva 1961. gadā un t. s. Audriņu prāva pret Rēzeknes apriņķa policijas darbiniekiem 1965. gadā), to galvenais uzdevums nebija patiesības noskaidrošana, bet tās raksturoja pavirša noziegumu izmeklēšana, kolektīvās vainas pasludināšana un prāvu izmantošana propagandas mērķiem.
Kaut arī 21. latviešu policijas bataljonā acīmredzot vēlāk iekļāvās arī daļa šo holokausta noziegumu līdzdalībnieku, līdz šim nav izdevies konstatēt kādas liecības tieši par Jaunliepājas pašaizsardzības vienības dalību šajās soda akcijās, un čekas pēckara pratināšanās to ir noliedzis arī pats Laumanis.
Uz Austrumu fronti
Ernests Laumanis pats bija to brīvprātīgo vidū, kuri, ietērpti Latvijas armijas formas tērpos un svinīgi no Liepājas pavadīti, 21. latviešu kārtības dienesta bataljona sastāvā 589 vīru stiprumā pa dzelzceļu 1942. gada 1. aprīlī sasniedza Krasnoje Selo.
Vēl nepilnīgi apbruņotu, bez pietiekama skaita automātisko ieroču, bataljonu drīz vien iesaistīja kaujās pret Sarkano armiju Ļeņingradas frontē. Īpaši smagas cīņas pret skaitliski lielāko pārspēku notika 20.–22. jūlijā, kad sarkanarmiešu uzbrukumus ievadīja stundām ilga artilērijas un mīnmetēju uguns, un tajos piedalījās pat smagie tanki un lidmašīnas.
Pēc sekmīgas kauju darbības tieši virsleitnantu Laumani iecēla par rotas komandieri un viņš bija starp tiem 34 karavīriem, kurus par izrādīto varonību izvirzīja apbalvošanai. Bataljona komandiera pulkveža-leitnanta Teodora Rutuļa ziņojumā varam lasīt, ka “virsleitnants Laumanis Ernests pēc rotas komandiera krišanas pārņēmis rotas vadību un cīņās pret pārspēku to vadījis ļoti enerģiski. Pēc rotas frontes pārraušanas no rotas atliekām vairākkārt organizējis un personīgi vadījis prettriecienus, nodarot ienaidniekam lielus zaudējumus, atkarojot un noturot rotas iecirkņa lielāko daļu.
Prettriecienu sparu vienmēr cēlis ar personīgas drošsirdības piemēru.
Ar savu patstāvīgo un enerģisko rīcību nodrošināja bataljona labo spārnu no ienaidnieka flanku un aizmugures uzbrukumiem”.
Vācu okupācijas laikā 1941. gada vasarā kādā veikalā Liepājā E. Laumanis iepazinās ar savu mūža mīlestību Domicellu, kura nepilnu gadu vēlāk dāvāja viņam meitiņu Brigitu. Par Ernesta tālaika noskaņojumu ļauj spriest 1943. gada janvāra vidū uz dzimteni mātei Minnai nosūtītā vēstule: “Mīļo māt! Sveiciens Tev un tēvam. Māsai un brālim sveicienus nodošu viņiem rakstītajās vēstulēs, ko izdarīšu vēl šovakar. Es ļoti ceru, ka ziemas aukstums arī Liepājā nokodis gripas baciļus un Jūs abus pasargājis no slimībām un citām kaitēm. Mīļš, mīļš paldies par atsūtīto paciņu, siltajiem dūraiņiem un garšīgajām ēdamvielām, it sevišķi Kurzemes modē žāvēto speķi. [..] Nebēdājies, māt, esmu sveiks un vesels, jo tava Mīlestība mani sargā arī karā.
Es nedrīkstu neatgriezties, jo esmu jums abiem ne vien dēls, bet arī pats esmu laimīgs tēvs.
Aizej, māt, un kaut uz brītiņu paauklē savu mazmeitiņu, kurai šopavasar apritēs pirmais gadiņš. Un noskūpsti viņu arī no tēva. Izdari gan to, noskūpsti mazo briljanta puteklīti…”
Latviešu leģiona rindās
Pēc latviešu leģiona izveidošanas 21. policijas bataljonu iekļāva leģiona 1. (vēlāk 39.) grenadieru pulkā un 1943. gada 30. aprīlī pa dzelzceļu nosūtīja uz Dolgovo staciju Volhovas frontē. Tur jūlijā kapteini Laumani ievaino, bet mēnesi vēlāk apbalvo ar kaujās godam nopelnīto 2. šķiras Dzelzs krustu.
Pēc 2. latviešu ieroču-SS brigādes pārveidošanas par 19. divīziju un atkāpšanās uz Latviju 1944. gada 1. maijā Piebalgas Zosēnos tiek izveidots 19. latviešu ieroču-SS divīzijas papildinājumu (vēlāk – trieciena) bataljons, un par tā komandieri kļūst Laumanis. Par prasmīgu bataljona vadību Daļģu–Aizkūju kaujās Vidzemē viņu 1944. gada augustā apbalvo ar 1. šķiras Dzelzs krustu.
Kā atceras kapteiņa Laumaņa karabiedri, paša nopelnītie apbalvojumi bataljona komandieri nav interesējuši, bet par savu puišu apbalvošanu viņš cīnījies, lai tā notiktu atbilstoši kauju nopelniem. Tā kā laumanieši bieži nonāca tuvā saskarsmē ar pretinieku, bataljona vīru formas tērpus visbiežāk rotāja Kājnieku trieciena nozīme (“Infanterie-Sturmabzeichen”) vai Tuvcīņas nozīme (“Nahkampfspange”) (bronzā, sudrabā vai zeltā par 15, 30 vai 50 tuvcīņas dienām) ar devīzi “Ich sah das Weisse im Auge des Feindes” (Es redzēju ienaidnieka acu baltumus).
Kad cīņu laikā pie Siguldas 1944. gada septembrī, divīzijas štābā esot apšaubīts vienas tuvcīņas fakts, E. Laumanis aizstāvējis savus karavīrus, ironiski noteikdams: “Vai tad mani puiši vainīgi, ka krievam pakaļā nav acu.”
Pēc atkāpšanās uz Kurzemi un vēlākajās cīņās pie Džūkstes, Lestenes un Blīdenes Laumaņa komandētais bataljons kļuva slavens ar vairākām pārdrošām akcijām Sarkanās armijas aizmugurē. 1944. gada 16. oktobrī pēc sarkanarmiešu iebrukuma Putnukroga apkārtnē palīgā nākušais kapteiņa E. Laumaņa bataljons un divi triecienlielgabali straujā pretuzbrukumā atmeta ienaidnieku atpakaļ un likvidēja iebrukumu 19. divīzijas 43. grenadieru pulka frontes iecirknī.
Savu karavīru atmiņā Laumanis ir palicis kā ļoti stingrs komandieris, kurš prasījis pienākumu izpildi katram, sākot no kareivja un beidzot ar virsnieku. Kauju uzdevumus izskaidrojis vienkārši un labi saprotami, bez garas runāšanas, bet vienlaikus bijis pretimnākošs un rūpējies par saviem padotajiem.
Seržants Jānis Zvirbulis atceras, ka, pirmoreiz ierodoties bataljona štābā kopā ar citiem leģionāriem, komandieris skaidri pateicis, ka viņam ir vajadzīgi drošsirdīgi vīri, uz kuriem var paļauties un kuri saprot, ka cīņas ir smagas un prasīs arī upurus, aicinot tos, kas tam nav gatavi, doties uz kādu citu vienību. Visi jaunpienācēji tomēr palikuši savās vietās, un bataljona komandieris licis savam ziņnesim ieliet katram glāzi vīna. Nav noslēpums, ka, tikpat pamatīgi kā kaujas laukā, Laumanis centies pavadīt laiku arī kauju starplaikos, kad viņa komandpunktā tika dzerts uz nebēdu, sekojot sauklim “baudi karu, jo miers būs briesmīgs”.
Īpaši smagas 19. latviešu divīzijai izvērsās 1944. gada Ziemassvētku kaujas. Viens no to dalībniekiem leģionārs Arnolds Šiņķis ir portretējis arī 19. izlūku (fizilieru) bataljona komandieri Ernestu Laumani, kurš, redzot uzbrukuma atslābumu sava bataljona 2. rotas 2. vada pozīcijās, nav varējis mierīgi nosēdēt komandpunktā, bet nekavējoties ieradies kauju smagumpunktā.
“Ieraugot apklusušo patšauteni, pār kuru saļimis tās vadītāja augums, dažos lēcienos Laumanis ir klāt, paceļ smagi ievainoto karavīru un nodod to saviem kaujas ziņnešiem pārsiešanai, bet pats ķeras pie “kaulu zāģa”. Jau neskaitāmas reizes viņš vadījis šo nāvesrīku, un majora asais skatiens un stingrās rokas neviļ arī šoreiz. Viņa raidītās ložu kārtas gāž uzbrucējus pie zemes vai arī liek tiem meklēt glābiņu bēgšanā, kamēr sparu atguvusī laumaniešu atvaires uguns drīz vien pārvērš Rumbu muižas pievārti par miroņlauku, no kura uz savu aizmuguri nokļūt palaimējas tikai nedaudz boļševiku uzbrucējiem. Reizē ar to pirmie brāzieni ir atsisti, un Rumbu muiža paliek majora Laumaņa bataljona rokās.”
Kaujās 1945. gada 16. februārī, par spīti ienaidnieka lielajam pārspēkam, laumanieši izmisīgi centās likvidēt iebrukumu 19. latviešu un 21. vācu divīzijas aizstāvēšanās iecirkņu salaidnes vietā pie Vamžu mājām un asiņainās cīņās noturēja Vidiņu–Svilpju–Augstkalnu līniju.
Laumaņa triecienbataljonā Kurzemē gandrīz pusotru mēnesi dienēja arī leitnants Arturs Vīdners, kurš par cīņām pie Vamžiem vēlāk stāstīja, ka “mēs, kā parasti, gājām divas grupas 22 vīru sastāvā un tās mājas ieņēmām, bet pretinieks tās ieņēma ar 200 vīriem. Tas notika vairākkārtīgi, viņi mūs no rīta izsita ārā, mēs vakarā tikām atpakaļ.
Krievi ar dzīvā spēka palīdzību tikai varēja, ko panākt.
Mēs parasti gājām vīnogu ķekara veidā uz priekšu, vispirms komandieris, tad 1., 2., 3. numurs un tā tālāk, komandiera vietnieks palika aizmugurē, gājām izklaidus, lai var šaut no visām pusēm. Bet pretinieks gāja slēgtā līnijā viļņveidīgā ķēdē pāri. Vecie, kas mēs jau bijām bijuši frontē, zinājām, kā jāuzvedas, bet jaunajiem dažreiz nervi neizturēja. Tikko tās ķēdes iznāca, jau sāka šaut, atklāja jau sevi, bet drīkstēja šaut tikai tad, kad rotas vai vada komandieris deva komandu, mēs laidām pretinieku pēc iespējas tuvāk, lai rastos panika un lai mēs ātrāk ar viņiem tiktu galā.”
Pēc šīm cīņām Ernestu Laumani paaugstināja par majoru un 1945. gada 5. martā apbalvoja ar ierakstu Vācijas bruņoto spēku goda sarakstos. 22.–23. marta naktī sarkanarmiešiem izdevās ielauzties šaurā 19. divīzijas frontes iecirknī starp Cepļiem un Ķīpām, kur tiem tūlītējā pretuzbrukumā pretī stājās majora Laumaņa triecienbataljons, kas kauju laikā bija sarucis līdz nepilnām divām rotām, un ievainots tika arī pats bataljona komandieris.
Frontes laikrakstā “Kurzemes Vārds” šajā sakarā ir rakstīts: “Nav neviena ienaidnieka uzbrukuma un ofensīvas 19. divīzijas iecirknī, kuras smagumpunktā necīnītos laumanieši, vienmēr paļaudamies uz savu komandieri. Būdams vecs kaujinieks, šturmbanfīrers Laumanis savus uzdevumus veic dziļā ticībā Latvijas nākotnei, un šī ticība apgaro viņa zēnus. Vai tas ir vecs vai jauns – mīlestība pret savu tautu un tēvzemi, te ir pirmā vietā.”
Tāpat kā vairākums latviešu leģionāru, viņš nebija nekāds lielais vācu draugs, bet uztvēra viņus kā tā brīža vienīgos reālos “sabiedrotos”. Kā atceras seržants Jānis Zvirbulis, kad Laumanis saviem karavīriem paziņojis par Lielvācijas vadoņa Ādolfa Hitlera nāvi 1945. gada 30. aprīlī, kāds no viņiem paskaļi noteicis “paldies Dievam”.
Bataljona komandieris pretēji reglamentam tam nav piegriezis nekādu uzmanību, vien noteicis: “Tavu uzvārdu es neprasīšu.” Jau pēc 1945. gada 8. maija Laumaņa bataljona virsnieki izolētā ložmetēja kastē salika dažādus dokumentus un apbalvojumus un apraka Rendas ūdensdzirnavu katlu mājā. Neraugoties uz daudzajiem mēģinājumiem, līdz šim tos nevienam tā arī nav izdevies atrast.
Desmit gadi Vorkutā
Pēc Vācijas vispārējās kapitulācijas majors Laumanis kādu laiku slēpās Kurzemes mežos. Liktenīgs viņam tomēr izrādījās 1945. gada 18. jūnijs, kad, tērpušies civilās drēbēs, kopā ar leitnantu Alfonu Ķišķi viņi nejauši uzdūrās sarkanarmiešu postenim pie vācu trofeju munīcijas noliktavas netālu no Pūres stacijas.
Vairākās pratināšanās čekas ieslodzījumā un slēgtajā tiesas sēdē, kas norisinājās 1946. gada 2. martā Liepājā, Laumanis neslēpa savu nacionālo pārliecību. Apsūdzēts dzimtenes nodevībā, viņš savu vainu neatzina un arī pēdējā vārdā tiesā paziņoja, ka ir karojis pret Sarkano armiju par patstāvīgu Latviju. LPSR IeTK Kara tribunāls 1946. gada 2. martā notiesāja viņu uz 20 gadiem katorgas darbos. Atšķirībā no daudziem citiem Ernests Laumanis nekad nelūdza savu sodu mīkstināt vai sevi apžēlot.
Ieslodzījumā Vorkutā viņš pavadīja desmit garus gadus un tika atbrīvots saskaņā ar PSRS Augstākās padomes Prezidija 1955. gada 17. septembra dekrētu par amnestiju.
Par Laumaņa pārdzīvojumiem, pēc desmit gadiem atgriežoties dzimtenē, spilgti liecina ieraksti viņa dienasgrāmatā 1955./1956. gada mijā: “Rīgā pirmais gājiens pie Brīvības pieminekļa.
Zelta zvaigznes vēl mirdz. Tas arī ir vienīgais, kas norāda, ka Rīga ir latviešu pilsēta.
Bez vārdnīcas Rīgā latvietis netiek cauri. [..] Aizmigt nevaru. Izkāpjot Liepājā, aizmirstu brilles. Tomēr nervi. [..] Un tad pirmā vizīte jūrai! Neaprakstāma sajūta! Tā šodien ir īsti balta. Sveicinot viņu, noņemu cepuri un vējš plosa manus plānos matus. [..] Apciemoju savu meitu. Dīvaina sajūta. Asiņu balss tomēr runā. Viņa ļoti satraukta un kautrīga. Prieks tomēr liels! Ceru, ka paliksim labi draugi.”
Politieslodzīto nometnē Mordovijā
Tā kā Ernests Laumanis bija atklāts izteikumos, kas neglaimoja okupācijas varai, viņu pēc kādas denunciācijas 1957. gada 16. martā apcietināja atkārtoti. Kopā ar Vorkutas ieslodzījuma biedriem Sigismundu Zemzaru un Andreju Macpānu viņu apsūdzēja pretpadomju sacerējumu sarakstīšanā un izplatīšanā.
Laumanis slēgtā tiesas sēdē Rīgā atteicās no advokāta un paskaidroja, ka neuzskata sevi par vainīgu pretpadomju aģitācijā, jo piezīmes rakstījis tikai savām vajadzībām. Kādā no stenografētām esejām ir izteikta viņa pārliecība, ka “mūsu pienākums pret saviem priekštečiem un nākamajām paaudzēm ir pielikt visas pūles, lai latviešu tauta neaizietu bojā pašreizējā krīzes periodā. Daudzos aspektos mūsu cīņai ir jānotiek daudz grūtākos apstākļos nekā iepriekšējām paaudzēm. Tomēr vienā aspektā tā ir nesalīdzināmi vieglāka. Mums pagātnē ir patstāvīga Latvijas valsts. Tā parāda, ka latviešu tauta ir spējīga būt brīva un neatkarīga, un mēs esam vairāk spējīgi, lai to izcīnītu vēlreiz.”
1957. gada 18. jūnijā LPSR Augstākā tiesa notiesāja Ernestu Laumani uz pieciem gadiem ieslodzījumā, ietverot to iepriekšējā spriedumā noteiktajā sodā, un izsūtīja uz Potmas nometni Mordovijā.
Tur Laumanis nopietni nodarbojās ar filozofijas studijām, pārtulkoja no sanskrita latviski “Bhagavadgītu” (“Dievišķo dziesmu”) un sarakstīja savu dzīves “Credo”. Viņš bija autoritāte un paraugs citiem politieslodzītajiem, tolaik vēl gados jauno Gunāru Astru ieskaitot.
Daudzu atmiņā Laumanis palicis kā personība ar īpašu auru, kas prasīja stāju, ar viņu runājot. Cilvēks, kas pieskaitāms tai nelielajai Gulaga lēģeru iemītnieku kategorijai, kas nevis tikai rūpējās par savu fizisko eksistenci, bet stāvēja pāri grūtajai ikdienai un dzīvoja pēc principa, ka cilvēka gars nav nedz ieslogāms, nedz iznīcināms.
“Viņš interesējās par literatūru, bet es aktīvi turpināju rakstīt. Mēs šad un tad aprunājāmies. Viņš daudz tulkoja, bija nopietns kritiķis arī manai dzejai. Viņš teica, ka manā dzejā ir par maz pozitīvā momenta, kas mani toreiz ļoti izbrīnīja. Tikai vēlāk sapratu, ko viņš ar to domā, un piekritu – tā tas ir,” tādu Laumani vēl šodien atceras pazīstamais dzejnieks Knuts Skujenieks.
Ernestu Laumani ieslodzījumā Mordovijā stiprināja sarakste ar vidusskolu beigušo meitu Brigitu, kas savās mājās Liepājā ir saglabājusi lielāko daļu no 240 tēva sūtītajām vēstulēm. Pirmoreiz tēvu viņa bija ieraudzījusi divu, otrreiz tikai jau 14 gadu vecumā un pēc īslaicīgas tikšanās Ernestu kā cilvēku tagad iepazina ar vēstuļu starpniecību.
Vēl šodien viņa zina teikt, ka vēstules no tālās Mordovijas uz Liepāju pa pastu atnākušas trīs dienu laikā, bet datums uz tām ļāvis spriest, ka tās rakstītas krietni agrāk. Brigita arī atceras, ka nosūtīto vēstuļu skaits nav bijis ierobežots, bet paciņas drīkstēja nosūtīt tikai divas reizes gadā līdz pieciem kilogramiem smagas.
Abas ar māti viņas šmaukušās, lai nosūtītu naudu, par ko tēvs varētu iepirkties lēģera veikalā.
Ielikušas to grāmatā zem tās vāka un pirmo lapu pēc tam aizlīmējušas ciet, vēstulē “caur puķēm” paziņojot, kur noslēpta naudiņa.
Ernests Laumanis no Mordovijas 1962. gada 1. decembrī sūtītajā vēstulē Brigitas mātei Domicellai rakstīja: “Esmu Tev pateicīgs par lielo laimi, kuru Tu man esi devusi – mūsu meitu [..]. Esmu Tevi pa otram lāgam iemīlējis: kā es varu nemīlēt Tevi, ja tik ļoti mīlu Brigitu, viņa taču ir daļa no Tevis [..] Es vairāk nekā Dievam nelūdzu, lai tikai viņa būtu laimīga, lai viņas dzīve būtu skaistāka nekā mana.”
Mūža pēdējie gadi Latvijā
Pēc soda izciešanas 1966. gada 17. novembrī Laumanis atgriezās dzimtenē jau ar sabojātu veselību, jo sirga ar kuņģa jēlumu un sirds vājumu. Tā kā oficiāli viņam bija aizliegts apmesties Latvijā, par savu galamērķi viņš norādīja Pitalovu (bijušo Abreni).
Tomēr draugi viņam nopirka lidmašīnas biļeti no Maskavas uz Rīgu, kur viņu tūlīt pat aizveda uz Stradiņa slimnīcu, lai uzlabotu veselību. Kādu laiku Laumanis dzīvoja pie kapteiņa Alfrēda Pūpola netālu no Brīvdabas muzeja, bet tad Ganību dambī pie Mordovijas nometnes ieslodzījuma biedra Gunāra Stefana. Lai izvairītos no čekas pārlieku lielās uzmanības, Ernests Laumanis ar kara biedru palīdzību atrada mitekli Rubeņu mežsarga mājās Ozolnieku pagastā, kur sākotnēji uzraudzīja meža ugunsdrošību, bet vēlāk strādāja Jelgavas cukurfabrikā.
“Visos valsts un leģiona svētkos, atceres dienās grupa viņam uzticīgu cilvēku pulcējāmies otrā stāva mazajā istabiņā. Biežs viesis bija arī komponists Eduards Rozenštrauhs. Nenotika lielas pļēgurošanas, jo majors slimoja ar hronisko dizentēriju, vairāk cienīja čefīru, bet, kad paņēma kādu stiprāku malku, tad abi ar sajūsmu nodziedāja “Tur, kur Rauna”,” – tā Laumani atceras bijušais leģionārs Aldis Hartmanis.
1967. gadā septembrī Ernestam bija tas gods būt klāt savas meitas Brigitas kāzās, bet atgriezties uz dzīvi dzimtajā Liepājā viņam diemžēl nekad vairs neizdevās. Kad nākamā gada aprīlī pasaulē nāca viņa mazdēls Zigmunds, čekisti piedāvāja parakstīt dokumentu, ka viņš atsakās no savas pārliecības, tad drīkstēs apciemot mazdēlu, taču to izdarīt Ernests Laumanis nespēja.
Gunārs Stefans stāsta, ka Laumanis arī pēc atgriešanās no Mordovijas palicis garā nesalauzts, stingrs un spēcīgs vīrs, kurš nav mīlējis daudz runāt par izbijušajām cīņām frontē, bet gan mudinājis domāt par Latvijas brīvību nākotnē.
Neraugoties uz skarbo frontes pieredzi, Laumanis esot bijis ļoti jūtīgs cilvēks.
Klausoties Friča Bārdas dzeju, viņam acīs riesušās asaras. E. Laumaņa došanās mūžībā 1968. gada 13. decembrī bijusi negaidīta, jo tikai divas dienas iepriekš abi strādājuši pie malkas sagatavošanas, dzēruši kafiju un nekas neesot liecinājis par ko sliktu.
Aizdomīga tolaik gan likusies Laumaņa draudzība ar Jelgavas psihiatriskās slimnīcas direktora meitu, kas, iespējams, iepazinusies ar viņu padomju drošības iestāžu uzdevumā. Pat E. Laumaņa izvadīšana pēdējā gaitā Rīgas Meža kapos nenotika bez čekistu klātbūtnes, kuri centās nofotografēt bēru norisi.
Neraugoties uz okupācijas varas pūlēm to nepieļaut, arī vēlāk katru gadu 8. maijā pie Laumaņa kapa vietas pulcējās bijušie kara un lēģera biedri. Kā liecina kāda čekas aģenta ziņojums, arī 1976. gadā “pēc G. Astras iniciatīvas personu grupa, kas agrāk tiesātas par sevišķi bīstamiem valsts noziegumiem, sapulcējās pie Ernesta Laumaņa kapa I Meža kapos, lai atzīmētu viņa dzimšanas dienu”.
Šī tradīcija turpinājās arī Atmodas laikā, bet mūsdienās šo vietu rotā 2008. gadā atklātais kapa piemineklis, kurā iekalts leģiona vairodziņš un ozollapām apvīts zobens, tā simbolizējot Ernesta Laumaņa karavīra mūžu.
Stāsts par Ernestu Laumani ir viens no 33 nodaļām Ulda Neiburga jaunajā grāmatā “Grēka un ienaida liesmās! Otrā pasaules kara stāsti”, ko var iegādāties ŠEIT.
