Orķestris “Rīga” “Baltās nakts” ietvarā. Recenzija par aktuālajiem mūzikas notikumiem 1
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Mūsdienu kultūras foruma “Baltā nakts” programmu pārlasīju vairākkārt. Pirmā doma – varbūt doties uz festivāla “Skaņu mežs” rīkoto eksperimentālās mūzikas vakaru?
Taču tas nozīmētu, ka būtu jāapraksta Džeksons Prets – viens no tiem festivāla viesiem, kas iedvesmu rod slimnīcu ķirurģijas nodaļās, morgos un lopkautuvēs. Labāk pagaidīšu vēl mēnesi līdz nedaudz mierīgākam repertuāram. Tad varbūt literāri muzikāls vakars ar dziedošajiem rakstniekiem? Iepazīstināšana ar “neparastiem dažādu tautu mūzikas instrumentiem” drīzāk ved uz etnomuzikoloģijas pusi. Elizabetes Balčus izstāde “Aquis lucidus”? Spriežot pēc apraksta, vairāk piemērota vizuālās mākslas speciālistiem. Jā, iespējams, ka vajadzēja klātienē pieredzēt jauniešu kora “Balsis” priekšnesumu Lielajos kapos vai baroka mūzikas, laikmetīgās gaisa dejas un cirka elementu apvienojumu izrādē “Brīnuma anatomija” Āgenskalna tirgus paviljonā. Taču galu galā izšķīros par pasākumu, kur pēc definīcijas ieplānots pietiekami liels muzikālās matērijas apjoms – orķestra “Rīga” koncertu 2023. gada 9. septembrī VEF Kultūras pilī. Ar domu – varbūt pavisam slikti nebūs. Taisnība – pavisam slikti nebija. Vai ar to pietiek – manuprāt, tomēr ne.
Programmas virsraksts neapšaubāmi izklausās daudzsološs: “Jauns. 21. gadsimta mūzika”. Un patiešām – orķestris “Rīga” regulāri pirmatskaņojis latviešu komponistu jaundarbus, no kuriem īpaši spilgtā atmiņā palikuši Andra Dzenīša “Drone”, Santas Ratnieces “Pļavas”, Gundegas Šmites “Trīs gleznojumi mežā”, Anitras Tumševicas koncerts čellam un pūtēju orķestrim “Saules mūzika”, Viļņa Šmīdberga Trešā simfonija. Tagad, pēc 2015. gada simfonijas “Namejs” un 2017. gada simfonijas “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”, arī Rihards Zaļupe radījis savu trešo simfoniju ar nosaukumu “Dievs. Mīlestība. Kalpošana”, kuras pirmatskaņojuma vadība uzticēta orķestra “Rīga” galvenajam diriģentam Valdim Butānam. Turpretī koncerta pirmajā daļā tika iekļauti agrāk tapuši 21. gadsimta skaņumākslas paraugi – Nika Gothama “Bakhanālija”, Danas Vilsona “Likt tumsai atbalsoties”, Ērika Vitekra “Equus”.
Latvijas kanādieša Nika Gothama personiskā un radošā biogrāfija noslēdzās 2013. gadā. Tādēļ šķiet tikai pašsaprotami, ka atmiņām par viņu neļauj nogrimt aizmirstībā, ka viņa mūziku ik pa laikam atskaņo arī tagad. Šoreiz šim nolūkam izvēlēts 2006. gada opuss “Bakhanālija” saksofonu kvartetam un pūtēju orķestrim, un 9. septembra vakarā koncentrējos uz eklektisko skaņu ainu saistošākajām īpašībām – komponista spēju likt klausītājam iztēlē pārcelties uz Jamaiku, Puertoriko vai kādu citu Karību salu, poliritmiskiem un poliharmoniskiem savijumiem orķestra un solopartijās, spilgtiem krāsu triepieniem klarnešu, metāla pūšaminstrumentu un perkusiju salikumos. Jāteic, ka īpaši pūlēties nenācās, jo pretimnākoši bija arī interpreti – pārsteidzoši, bet saksofonu kvartets “Atomos” ar orķestri “Rīga” sadarbojās pirmo reizi; it nemaz nepārsteidza Arvīda Kazlauska, Aigara Raumaņa, Roberta Martini un Rūdolfa Pētera Rubeņa spēles tembrālās kvalitātes un ansambliskuma prasmes.
Danas Vilsona un Ērika Vitekra partitūras pārstāv to pūtējmūzikas daļu, kurā no 20. gadsimta otrās puses līdz pat šim brīdim jaundarbi tiek radīti lielos daudzumos – ar kolorītu un noslīpētu orķestrāciju un postromantisma estētikas rakursiem, kur diemžēl tikpat acīmredzama ir arī viscaur konvencionāla domāšana un jebkādu eksperimentu trūkums. Tādēļ arī labi domātais stāsts par Mārtinu Luteru Kingu skaņdarbā “Likt tumsai atbalsoties” atstāja ilustratīvu iespaidu, bet Ērika Vitekra partitūrā “Equus” iecerētais zirga auļojums izklausījās pēc rāmas jāšanas pa zāļainām pļavām. Starp citu, arī paši mūziķi īpaši neiespringa, un laika gaitā, tostarp programmas otrajā daļā, parādījās aizvien nopietnākas problēmas frāzējumā, artikulācijā, ansambļa saspēlē, diriģenta spējā uzturēt precīzu ritma zīmējumu – un parasti tas norāda arī uz to, ka interpreti šos skaņdarbus nejūt kā sevišķi aktuālus un iedvesmojošus. Tā teikt, nospēlēsim vai nodziedāsim atbilstoši diriģenta žestiem un iesim mājās.
Taču līdz mājupiešanai vēl bija 44 minūtes Riharda Zaļupes simfonijas “Dievs. Mīlestība. Kalpošana”. Kas kopumā apstiprināja iepriekšzināmo un iepriekšnojausto – Rihards Zaļupe gan mūzikas ierakstu gada balvas “Zelta mikrofons” žūrijas, gan “Lielā Kristapa” žūrijas un vēl citu ekspertu vērtējumā ir vispāratzīts kinomūzikas komponists, taču ar koncertmūziku vairs neiet tik spoži. Taisnība, par veiksmīgu jaunradītā darba aspektu jānosauc komponista izvēle šoreiz pieklusināt ritma stihiju, kas šādos gadījumos neved nekur, un vairāk pievērsties melodiskajām izpausmēm, harmoniskajai izteiksmei. Klāt vēl nāk rūpīgi izplānotais dramaturģiskās arhitektonikas ietvars, kur trijdaļu ciklā aktīvākais ir vidusposms, bet citkārt uzmanību piesaista vairākas meditācijas, vairāki korāļi. Cita lieta, ka uzmanība uzplaiksnās un atslābst, jo pietrūkst pašā sākumā piesauktās muzikālās matērijas – ja tematiskais materiāls pretendē uz intensitāti, tad tas uzreiz kļūst emocionāli uzpūsts, ja iecerēta liriska apcere, tad tā paliek vienveidīga un viendimensionāla. Tostarp orķestrācijas ziņā – ja autoram dots vesels pūtēju orķestris ar tā krāsu un faktūru bagātību, tad taču šīs iespējas jāizmanto; ja autors izvēlējies klāt pielikt arī taustiņinstrumentus un arfu, tad šim solim nevajadzētu palikt tikai dekoratīvas funkcijas līmenī.
Iespējams, ka tā ir mana problēma, ja šajā simfonijā vai kādā citā skaņdarbā ar līdzīgu nosaukumu parasti nesaklausu ne Dievu, ne mīlestību, ne kalpošanu. Varbūt tas vispār nav mākslas uzdevums. Varbūt mākslai patiešām jāataino tikai tas, kas redzams kapsētās, krematorijās un morgos? Bet arī tādā gadījumā vienalga lūdzu repertuārā atpakaļ Šmīdberga Trešo simfoniju, Ratnieces “Pļavas” un Ilonas Breģes koncertu “Saulains stūrītis”.
