Ekonomika
Bizness

“Pandēmija parādīja, ka attīstāmies nepareizi.” Intervija ar Arni Putniņu2


Arnis Putniņš: “Digitalizācija birokrātiju nav samazinājusi, turklāt sadārdzinājusi būvniecības procesu.”
Arnis Putniņš: “Digitalizācija birokrātiju nav samazinājusi, turklāt sadārdzinājusi būvniecības procesu.”
Foto: Ivars Bušmanis

Ivars Bušmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

 

Gada sākumā ar valdes locekli Arni Putniņu bijām norunājuši tikties jaunajā “Jēkabpils PMK” kompozītmateriālu rūpnīcā maijā – tad, kad tā būs uzbūvēta. Tagad stāvu uzbūvētajā rūpnīcā – augstumā un plašumā kā lielveikals, ar gludu lietā betona grīdu –, bet tā vēl ir tukša. Pandēmija izgaismojusi vairākas problēmas.

 

Jūs nepārtraucat strādāt. Kā pandēmija ietekmējusi jūsu darbu?

A.Putniņš: Celtnieki, tāpat kā ārsti, nepalika mājās. Mēs būvējam un esam tie, kas nevis tērē, bet ienes budžetā naudu. Uzbūvējām “Lidl” Jēkabpilī, Rēzeknē.

Siltinām fasādes Daugavpilī. Bet nav jau tā, ka būvju nodošana laikā nebūtu apdraudēta. Covid-19 dēļ kavējas loģistika, un tā ir kļuvusi dārgāka. Labi, savu būvi uzbūvēsim, bet divas tehnoloģiskās iekārtas kavējas tieši Covid-19 dēļ.

Presei no Šveices bija jābūt šeit, un pieciem šveiciešiem paredzēts atbraukt, uzstādīt un mūs apmācīt. Viņi nevar ne atbraukt, ne arī atļauties 14 dienas karantīnā sēdēt.

Uz Rīgu nebraucam. Strādājam simts kilometru rādiusā. Tālāk nav izdevīgi. Tāpēc savā uzņēmumā cenšamies pēc iespējas vairāk būvmateriālu – ejošos, smagos – paši ražot uz vietas.

 

Bet agrāk jūs neražojāt būv­materiālus. Jūs esat vieni no Latgales vadošajiem būvniekiem.

“Jēkabpils PMK” dibināja mans tēvs – inženieris celtnieks Uldis Helmuts Putniņš – uz padomju laika būvuzņēmuma “Jēkabpils pārvietojamās mehanizētās kolonnas” bāzes. Divdesmit gadus tikai būvējām, bet nu sākam paši ražot būvmateriālus.

Pirmā rūpnīca, kas darbojas kopš 2017. gada nogales, ražo 13 veidu betona izstrādājumus. Lai visas smagās lietas – ceļa plātnes, bruģi, grodus, stabiņus – nebūtu jāved tālu. Lai nebūtu jāieved no Polijas, Vācijas. Aizvietojam importu.

 

Jūs esat pieteicis pāreju no betona uz koku…

Jā, tomēr betons vienmēr būs pamatos – koka pāļus vēl netaisāmies ieskrūvēt. Ugunsdrošajām sienām, kāpņu daļām daudzstāvu mājās pagaidām aizstājēju nav. Arī metāls būs vajadzīgs. Bet konstrukcijās koka būs vairāk. Katrs materiāls dara savu darbu.

Taču betons būs atvieglots. Jau tagad betonu, kur slodžu aprēķini pieļauj, aizvietojam ar plastmasas tukšķermeņu formām, kas ražoti no pārstrādāto PET pudeļu korķīšiem. Tādus dobumus liksim pārsegumos, paneļos, lai mazinātu betona patēriņu pat par 20%.

 

Iebetonējat gaisu un pudeļu korķīšus?

Jā. Ir arī polimērbetons – grodu betonam pievienojot šķidro PET plastmasu, tie neuzsūc mitrumu, savukārt, ja betona ceļu apmalītēm pievieno PET plastmasu, tad, tīrot ceļus ar sniega tīrītāju, apmaļu stūri neatdauzās, šīs būs stiprākas un elastīgākas apmales. Pēc diviem mēnešiem tādas gatavosim.

Nākamais solis, ko speram, ir betona un koka apvienojums. Otrā, ko tagad pabeidzam – kompozītmateriālu rūpnīca – ir vērsta uz eksportu. Tajā pārsegumos liksim krusteniski līmēto zāģmateriālu (CLT) kopā ar finieri.

Koku ar siltināmo materiālu. Tie būs gatavi pārseguma, arī starpsienu un fasāžu elementi. Šos pārseguma paneļus arī eksportēsim, lūkojamies uz Skandināviju un Poliju.

Bez Eiropas fonda ERAF naudas un labās sadarbības ar CFLA mēs to nebūtu paveikuši. Paši nevarētu trīs miljonus ieguldīt, lai kļūtu konkurētspējīgi.

Kas ir vissmagākais būvniecībā? Betons?

Vissmagākais, ar ko sastopamies, ir birokrātija. Vai tiešām katras naglas iedzīšanai sienā vajag kaudzi dokumentu? Es ļoti cerēju, ka Covid-19 sagraus birokrātiju, bet… tas izdevās tikai attiecībā uz sejas masku iepirkumiem. Viens no smagākajiem punktiem ir publisko iepirkumu procedūra.

Mums ir 240 pieredzējuši inženieri un būvnieki, nepieciešamā tehnika, būvmateriālu ražotne.

Bet konkursos uzvar menedžments – firma, kura dokumentu sagatavošanai nodarbina desmit cilvēku. Bieži vien konkursos uzvar lietuviešu vai igauņu menedžmenta kompānijas. Kurš uzņēmums vērtīgāks valstij – mēs vai viņi?

Kam vairāk naudas jāiegulda, lai apmācītu un uzturētu kolektīvu gan profesionālajā jomā, gan darba drošības jautājumos? Lai uzturētu stabilu kolektīvu, vajadzīgi gadu desmiti.

Iepirkums valstij jāpārskata, orientējoties uz inženieru sastāva grupām un ņemot vērā, cik valstij samaksā nodokļus. Kad pārskatīja Būvniecības likumu, tad šādas idejas tika iekļautas, bet līdz pieņemšanai Saeimā tās izkrita…

Un jāīsteno zaļais iepirkums: jābūvē tam, kas izmanto vietējos materiālus, pēc iespējas mazāk vadā materiālus un celtniekus un spēj šķirot atkritumus.

 

Vai tad būvniecības digitalizācija nesamazina birokrātiju? BIM digitālā projektēšana, elektroniskās reģistrēšanās būvlaukumā, būvatļauju kārtošanas sistēma BIS…

Tāpat dokumentācija ir jādublē. Ja salīdzina, tad kādreiz papīra formātā bija mazāk dokumentu vajadzīgs. Bieži vien jaunbūvēs nav interneta pieslēguma, un celtniekam vispirms jābūvē interneta pieslēgums.

Dokumentācija pašreiz īstenojamajam projektam ietilpst piecās kastēs, un, kad nu sākam vadīt informāciju Būvniecības informācijas sistēmas serveros BIS, tad otrā galā sistēma uzkaras. Serveri par švaku.

Cerams, ka tas attīstīsies un ar laiku viss ies normāli. Bet līdz šim digitalizācija birokrātiju nav samazinājusi, turklāt tā vēl sadārdzinājusi būvniecības procesu. Dokumentu aprite būvniecībā kļuvusi smagāka. To ir vairāk.

Cik mums pašiem izmaksā serveru un datorspeciālistu uzturēšana, cik maksā programmu licences, kuras jāpērk no ārzemniekiem! Aizsūtu projektu pasūtītājam, bet, piemēram, pašvaldībā nevar šādu formātu atvērt.

Meklējam kļūdas, bet kļūdās tikai cilvēks. Nu, aizmirst, būvlaukumā ieejot, novilkt elektronisko kartīti – ko man darīt? Sargu pielikt? Bet vainīgais atrasts – tas, kurš nenokontrolēja.

Kļūdas digitālajā vidē rodas vairāk nekā papīra formātā. Un tās maksā dārgāk. Datorprojekts pacieš visu – nekas uz galvas negāžas, vējš nepūš. Bet ir bijusi situācija, kad jāsamontē konstrukcija, kuru dabā nemaz nevar salikt.

Arī par inženieru licenču, sertifikātu uzturēšanu, cik atceros, kādreiz maksāju 250 latu, tagad jāizdod tūkstošiem eiro. Digitalizācija ir jauna grāmata, kura turklāt visu laiku mainās. Spēj tikai izsekot visam līdzi.

Kādreiz mūsu uzņēmumā papīrus apstrādāja desmit cilvēki, tagad ar digitalizāciju – trīsdesmit. Tās ir papildu izmaksas. Bet pasūtītājs nav gatavs maksāt vairāk par to.

Administratīvais slogs ir par lielu, un tāds nav vajadzīgs. Manuprāt, vēlreiz jāapsēžas ap galdu un jāmaina Būvniecības likums. Es kā inženieris atbildu par savu būvi cilvēku, likuma un tiesas priekšā arī bez visiem tiem garajiem priekšrakstiem.

 

Kāda ir izeja no šī uzspiestā riņķa?

Būvniecības nākotne rādās pasmaga. Kāpēc? Viss jau tiek būvēts cilvēkiem. Bet… cilvēku arvien mazāk. Globalizācija un urbanizācija iesūca cilvēkus lielajās pilsētās.

Pandēmija parādīja, ka attīstāmies nepareizi. Pilsētās dzīvo piecstāvu, deviņstāvu mājās, iepērkas lielveikalos, kur bloķēt vīrusa izplatību ir visgrūtāk, neesam gatavi šādām situācijām. Kurzemē un Latgalē vīruss nespēj izplesties, jo cilvēki dzīvo retāk.

Latvijā iedzīvotājiem vajadzētu nevis koncentrēties vienā vai pāris lielos centros, bet izkliedēti pa reģionāliem centriem. Lai valsts attīstās vienmērīgi. Vai mums zemes trūkst? Ne augstāk par trim stāviem jābūvē.

Arī būvniecība attīstās tam atbilstoši – tiek pieprasīta ātra un lēta būvniecība, turklāt ievērojot visus normatīvus. Tātad turpmāk būvniecībai būs mazāki apjomi, vairāk mazu, mobilu būvju, bet… lētākas.

Tikai ieviešot jaunas tehnoloģijas un ar saviem būvmateriāliem, katru nākamo būvi var spēt uzbūvēt lētāk. Ātri un mobili samontēt.

Mobili – domājat ar moduļiem?

Kā Uhaņā apkaroja Covid-19? No moduļiem ātri uzbūvējot slimnīcu, kura dalījās izolētos blokos. Es arī privātmāju būvniecību Latvijā saredzu tieši moduļu būvniecībā.

Kā pie mums – uzbūvē lielu māju 400 kvadrātmetru platībā, bērni izaug, aizbrauc – ko ar to māju iesākt? Bet nākotnē – pārdos nevis māju, bet vairs nevajadzīgo moduli. Kāpēc maksāt tik lielu bankas kredītu, kad bērni jau prom?

Tāpēc būvēju rūpnīcas, lai ražotu būvmateriālus un jau gatavus moduļus varētu likt būvju konstrukcijās.

Covid-19 parādīja, ka mums ir jāapstājas, ka trakojam par daudz. Par daudz gribam ņemt no zemes, neko negribam dot atpakaļ. Tādas ēkas, kādas šobrīd vēl būvē, ir gan par lielu, gan arī nepiemērotas mainīgajiem klimatiskajiem apstākļiem. Mainīsies gan cilvēku domāšana, gan arhitektūra. Vairs nevajadzēs skaistas fasādes ar gropītēm.

 

Mums būs klucīšu ciemati? Lego mājas?

Kāpēc ne? Minēto iemeslu dēļ arī ķieģeļu mājām nākotni nesaredzu – pārāk laikietilpīgi un dārgi tos likt citu uz cita.

Saistītie raksti

Dārgs ražošanā, dārgs būvniecībā. Ja nedēļas laikā apņemšos uzlikt uz pamatiem lētāku energoefektīvu māju, tad ņems manējo. Turklāt tās moduļi būs pārvietojami, maināmi. Tā, kā jau dzīvo Somijā – mazas mājiņas, 120 kvadrātmetri, visi laimīgi.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LE
LETA
Ekonomika
Uz Liepāju atkal var aizlidot ar lidmašīnu
1 diena
AJ
Atis Jansons
Ekonomika
Satiksmes sodi – jūlija jaunumi. Vai lielāki maksājumi dos efektu, ja nav nodrošināta soda neizbēgamība? 1
2 dienas
OZ
Olafs Zvejnieks
Ekonomika
Vērtēs ideju par tīmekļa vietņu slēgšanu
2 dienas

Lasītākie

IK
Ilze Kalve
Pasaulē
Slēgta “latviešu pilsēta” Lestera. Tautieši Anglijā pastāsta, kāda ir situācija uz vietas slēgtajā pilsētā
8 stundas
AD
Artis Drēziņš
Latvijā
Par no zemes izraktu 1938.gada “Iž” bisi četri mēneši cietumā 1
9 stundas
EL
Egils Līcītis
Latvijā
Egils Līcītis: Valsts, mazākais, izturējusies netaktiski, lai neteiktu sadistiski, pret nabadzīgiem cilvēkiem 1
9 stundas
AD
Artis Drēziņš
Latvijā
Filmu cienīgas intrigas Latvijā – par bandītiem, kuri spridzināja cilvēkus, bēga uz Krieviju un meloja policijas labā
22 stundas
LE
LETA
Veselam
Pēdējo divu nedēļu laikā Latvijā reģistrētas 11 ar Covid-19 inficētas personas, kas iebraukušas no Krievijas
8 stundas