“Pat nenojautu, ka labākais vēl tikai sekos…” Atklāta saruna ar LA.LV galveno redaktori Lindu Tunti
10
Mīļie, LA.LV lasītāji! Mēs daudz rakstām par citiem, bet reizēm vajag parunāt arī pašiem par sevi. Linda Tunte – LA.LV galvenā redaktore. Patiesībā – portāla sirds un dvēsele. Pateicoties Lindas neatlaidībai, profesionālismam un spējai pamanīt būtisko, LA.LV ir kļuvis par vietu, kur lasītāji ik dienu atgriežas pēc svarīgā un interesantā. Bet kā viņa redz pati sevi? Kas viņai ir patiesi svarīgi? Man šī saruna bija ļoti vērtīga – neizlikšos, redzot, kā viņa strādā un kā raugās uz dzīvi, gribas sekot viņas piemēram. Viņa nepazaudē savu iekšējo balsi, lai cik skaļi apkārt reizēm nebūtu. Lasītāj, iepazīsti arī tu tuvāk mūsu portāla galveno redaktori!
Kā sākās tavs ceļš žurnālistikā un mediju jomā? Kāpēc izvēlējies tieši šo nozari?
To, ka būšu žurnāliste, zināju jau skolas laikā. Tas gan likās diezgan nereāls sapnis, jo nāku no Vecpiebalgas – maza pagasta -, un Rīga, mediji likās kas ļoti neaizsniedzams. Taču jau skolā veidoju skolas avīzi, rakstīju dažādiem lielajiem laikrakstiem un zināju, ka man tik ļoti patīk rakstīt un sarunāties, ka centīšos iet uz šo mērķi.
Tad nu likumsakarīgi, ka šo jomu izvēlējos arī studēt, bet iestājpārbaudījumā bija jāraksta apcerējums par Čaka ielu. Es kā lauku meiča pat nenojautu, kur tā Čaka iela ir, gāju meklēt, neatradu, rakstīt nesanāca. Lai gadu nebūtu jāizlaiž, iestājos filologos, bet nākamajā gadā jau izdevās tikt arī Latvijas Universitātes komunikāciju programmā, ko vēlāk arī absolvēju.
Ko īpašu esi paņēmusi līdzi no saviem pirmajiem žurnālistikas gadiem?
Patiesībā es pat mulstu, tos atceroties. Nekad neaizmirsīšu savu pirmo interviju, kurā man bija jāizzina viss par būvniecības veidņiem. Tobrīd “Google” vēl nebija tik populāra, kolēģiem arī kautrējos atzīt (toreiz man bija 19 gadi), ka nezinu, kas ir veidņi. Devos uz sarunu, cerot, ka intervējamais pastāstīs visu.
Pastāstīja?
Tā īsti nē, jo viņš jau pat nenojauta, ka šī būvniecības portāla žurnāliste nepārzina elementārus jēdzienus. Bet es biju guvusi mācību, cik svarīgi ir labi sagatavoties katrai sarunai un izzināt tēmu, lai intervija veidotos interesanta un dziļa.
Žurnālistika pa šo laiku ir mainījusies.
Jā, pamatu pamats jau ir stabils – analīze, intervijas, ziņas, bet klāt ir nācis vēl daudz kas cits. Nu mēs pie rakstiem reizēm liekam arī video, tāpat dažkārt raksti top pat no sociālo mediju diskusijām. Par to reizēm saņemu pārmetumus, bet patiesībā uzskatu, ka tas tikai paplašina žurnālistiku – ne vienmēr lasītājs sagaida garu rakstu vai interviju, reizēm ir aizraujoši vienkārši kopā “pacepties” par veciem burkāniem lielveikalā vai neuzmanīgiem šoferiem uz ceļa. Un kur nu vēl visi aizkustinošie pieredzes stāsti par laipnām medmāsām vai citiem ļaudīm, kas paveic vairāk, nekā prasa viņu pienākums! Šodienas žurnālistika ir iesaistoša – cilvēki komentē, dalās ar saturu, mijiedarbojas ar redakciju. Vismaz LA.LV tas tā notiek. Mēs ejam līdzi laikam un cenšamies lasītājam dot to, kas ir interesanti. Gluži kā mūsu portāla sauklī – rakstām interesanti par svarīgo.
Kādi ir bijuši nozīmīgākie posmi, pieturpunkti tavā karjerā līdz brīdim, kad kļuvi par LA.LV galveno redaktori?
Man vispār ir paveicies ar darba vietām. Tās bijušas daudzveidīgas, no katras esmu daudz iemācījusies. Sāku kā būvniecības portāla žurnāliste, vēlāk strādāju ziņu aģentūrā “Leta”, tad lauksaimnieku žurnālā “Saimnieks”, portālā Investoruklubs.lv un vēl šur un tur, bet pavisam vērtīgu pieredzi ieguvu, strādājot “Izdevniecībā “iŽurnāli””, kur ne tikai pilnveidoju savu rakstītprasmi, bet daudz iemācījos arī par uzņēmuma vadību, juridiskajiem jautājumiem un personāla vadīšanu.
Kad atvadījos no iepriekšējās darbavietas, jutos zemā savas karjeras posmā, zaudējusi pašapziņu. Pat nenojautu, ka labākais vēl tikai sekos.
Ir sajūta, ka iepriekšējos darbos es apguvu dažādas nozares atsevišķi, lai tagad daudz maz orientētos daudzās no tām.
Ko tev nozīmē tavs darbs – tā ir tikai profesija vai dzīvesveids?
Tu tā jautā, jo droši vien jau zini atbildi, vai ne? Man ļoti patīk būt LA.LV! Un tas noteikti nav tikai darbs. Ģimene reizēm mēdz šķībi paskatīties, kad arī brīvdienās skrienu pie datora, jo pirksti “niez” kaut ko ātri uzrakstīt, vai eju čatiņā parunāties ar kolēģiem, kuriem radies kāds jautājums. Šī ir mana lieta, uz ko esmu ilgi gājusi, nenovirzoties no kursa. Man paveicies, ka varu tā, kā daudzi sapņo – darīt mīlamu darbu, līdz ar to baudot sajūtu, ka nemaz nestrādāju.
Kas tev ir vissvarīgākais, vadot redakcijas darbu?
Cilvēki, ar kuriem kopā strādāju. Man ir bijusi iespēja veidot šo komandu tādu, kāda man tik ļoti patīk. Iespējams, tāpēc te visi ir nedaudz līdzīgi man – ar lielisku humora izjūtu, milzīgu darba sparu un azartu. Man ir svarīgi, lai esam arī draugi, kuri kopā jūtas labi, smejas un, ko tur slēpt, arī bauda vislabākās ballītes. Un tā arī ir sanācis – šī ir sapņu komanda, un esmu pārliecināta, ka tā kopā sasniegs vēl daudz. Jebkurā uzņēmumā tieši cilvēki, kas to veido, ir paši svarīgākie. Katrā no LA.LV cilvēkiem es kaut kādā ziņā esmu mazliet iemīlējusies. Ja apkārt ir šāda enerģija, arī rezultāts neizpaliek.
Kādu tu redzi LA.LV? Kas tev ir LA.LV?
Šovasar man bija jādomā teksts mūsu radio reklāmai un es domāju, kas tad ir LA?
Mēs īsti neesam Latvijas Avīze, jo šis vārds pieder citam portālam, un tad nu es noformulēju savu sajūtu – LA – tie ir divi burti, ar kuriem sākas Latvija.
Esam nacionāli konservatīvs medijs, brīvs savos viedokļos.
Uzsākot rudens darbu sezonu, esam nolēmuši, ka portālā būs vēl vairāk oriģināla satura, centīsimies pamanīt to, kas citiem, iespējams, paslīd garām. Protams, turpināsim ciešu sadarbību ar TV24, no kurienes ik dienu iegūstam aktuālos viedokļus par dažādām tēmām. Mēs turpināsim censties būt portāls, kurā lasītājam gribas ienākt katru dienu, jo viņš te jūtas izglītots, informēts un izklaidēts.
Ko tu domā par LA.LV komentāriem?
Šis nav vienkāršs jautājums. Man tiešām patīk, ka esam viens no nedaudzajiem portāliem, kurā joprojām var komentēt bez reģistrēšanās, tādējādi neierobežojot lasītāju vārda brīvību, bet es redzu, protams, arī to otru pusi – tos “botu” uzbrukumus, to naidu, kas nereti ieplūst komentāru sadaļās. Daudzkārt arī pati esmu apraudājusies, izlasot smagus apvainojumus par sevi vai kādu intervējamo. Šobrīd turpinām meklēt līdzsvaru, ceram, ka komentētāji kļūs arvien domājošāki un mums nebūs jāpieņem lēmums pāriet uz reģistrētiem komentāriem. Laiks rādīs.
Esam arī viens no nedaudzajiem bez maksas lasāmajiem portāliem.
Jā, tas ļauj sasniegt iespējami plašu auditoriju. Šovasar biju “Prāta Vētras” koncertā, kurā bija aptuveni 20 tūkstoši apmeklētāju. Skatījos uz to milzīgo pūli un iedomājos – LA.LV katru dienu izlasa 7 reizes vairāk cilvēku. Saskaņā ar “Gemius” datiem mēnesī mūs lasa pat aptuveni 45% Latvijas iedzīvotāju. Tik liela atbildība! Un ir tik svarīgi, lai viņi uzzinātu svarīgāko, lai viņiem būtu vērtīgi un interesanti.
Kas ir Linda ārpus darba pienākumiem?
Esmu mamma, meita, māsa, draudzene, mēdzu atsaukties arī uz vārdu Vecpiebalgas rūķis, jo teju 10 gadus, liekot galvā oranžu rūķa cepuri, vadīju labdarības organizāciju Vecpiebalgā, sniedzot atbalstu grūtībās esošajiem. Tas bija darbiņš, ko veicu ar milzu sirdsmīlestību, taču 10 gadi ir bijis ilgs posms, tāpēc šobrīd rūķi nedaudz iepauzē. Pilnīgi noteikti esmu Latvijas patriote, piebaldziete jau vismaz trešajā paaudzē.
Kā tu kā Latvijas patriote raugies uz šodienas realitāti? Kā jūties par šo?
Sajūtas nav pārāk patīkamas – esmu satraukta, brīžiem arī nobijusies un noraizējusies par visu, kas notiek pasaulē. Mūsu profesijā jau nav vienkārši distancēties no informācijas, taču regulāri mēdzu sev atgādināt, cik svarīgs ir sirdsmiers. Jā, mums ir jābūt informētiem, jāseko līdzi ziņām, bet tikpat ļoti jāpiedomā arī pie tā, lai bailes un citas postošas emocijas neņemtu virsroku. Pēc būtības esmu optimiste, taču šobrīd šo būtību ne vienmēr izdodas noturēt, tad nu novēlu citiem to, ko pati arī sev – nepanikojam, esam informēti un atceramies, cik svarīgi ir iestāties ne tikai par sevi un savu ģimeni, bet arī – par Latviju.
