Mīlēt terapeitu 5
Esmu absolūta suniste, kaut gan mājās ir vēl kaķis un kanārijputniņš. Kaķis gan mums tāds suņveidīgs – ja gar ārdurvīm grabinās, kāds nāk mājās, uzreiz skrien pie durvīm. Pirmais sasveicinās, kamēr labradorīte Gabe vēl flegmatiski čāpo. Bērnībā sapņoju par savu suni. Augu pie vecvecākiem, viņi nebija ar mieru. Pēc vectētiņa nāves vecmāmiņa sacīja, ka ir gatava piepildīt manu vēlēšanos. Tā bija laimīgākā diena manā mūžā! Tomēr viss izvērtās citādi, vecmāmiņa drīz vien nomira…
Gabe ienāca mūsmājās kā dāvana. Kucēns bija noslēpums bērniem. Ziemassvētku rītā pastkastē atradām vēstuli – brauciet uz Sējas pagastu, tur jūs gaida ģimenes dāvana. Klāt bija karte. Posāmies ceļā. Galā gaidīja šis brīnums ar rozā lakatiņu ap kaklu. Šajos svētkos mums bija suns, jautrība un mīlestība. Tāda liela, sen nepiedzīvota idille. Sākumā šķita, kā gan tiksim galā ikdienā. Dzīvojam dzīvoklī Rīgā, ritms ir visai straujš, pieblīvēts ar notikumiem, bērni apmeklē sporta pulciņus, mūzikas skolu… Tomēr viss atrisinājās.
Nav nekā skaistāka par šādām rūpēm – un cik daudz prieka kucēns sagādā! Andris (Evitas vīrs Andris Gross, aktieris, patlaban studē Teoloģijas fakultātes maģistrantūrā – red.) vadā Gabi uz suņu skolu, māca un izglīto. Turklāt suns ir īsts terapeits. Atnāku mājās un ieraugu, kāda istabās jezga, jandāliņš. Veru muti, lai šausminātos vai pārmestu bērniem, bet pretī iznāk Gabe. Kamēr viņu sapaijāju, kamēr sune mani sabučo, tikmēr nokaitētais zibens jau izplēnējis, bārties vairs negribas. Tieši to taču māca psihoterapeiti – pirms kaut kā reaģē, vajag aizskaitīt līdz desmit. Suns piepilda šo brīdi, dod iespēju apdomāties.
Suns ir sirds uzvara pār prātu. Vienudien nodomāju tā paradoksāli – sunim taču ir Dieva daba. Dievs mīl cilvēkus tādus, kādi viņi ir. Ir pacietīgs, gaida un sagaida pazudušos dēlus. Tāpat arī Gabe mīl mūs pilnīgi bez nosacījumiem.
