Pēteris Apinis: Par to, kā mācīties – lasot drukātu tekstu vai tekstu datorā, bet varbūt klausoties audiofailu
0
Mani vienmēr interesējis tas – kā veselības pratība būtu nododama manam pacientam. Esmu rakstījis tūkstošiem rakstus žurnāliem un portāliem, publicējis lielas un mazas grāmatas, ierunājis stāstāmtekstus. Nolēmu palūkoties neirozinātnieku pētījumos – kas tad manam pacientam ir labāk uztverams – uz papīra vai viedtālrunī ierakstīts teksts, vai varbūt audiofails. Raksts ir veidots divās daļās – sākumā es atstāstu informāciju, ka grāmatā vai žurnālā drukāts vārds labāk paliek cilvēka atmiņā nekā digitāli drukāts vārds. Bet otrajā – ka tam, lai apgūtu jaunu vielu, teksts ir jālasa, bet darot ikdienas mājas soli – stāsti un podkāsti ir jāklausās.
Es gana labi zinu, ka vairums lasītāju šo rakstu neizlasīs līdz galam, tādēļ sākumā vieglākā formā – četrās rindkopās – par to, ko stāstīšu.
Lasīšana drukātā grāmatā cilvēka smadzenēm trenē dziļo uztveri un atmiņu. Šis ir zelta standarts sarežģītas, dziļas un akadēmiskas informācijas apguvei. Fiziska saskare ar papīru, lapu šķirstīšana sniedz smadzenēm papildu maņas, kas labāk palīdz orientēties tekstā un piestiprināt smadzeņu atmiņu failiem izlasīto. Var ieslīgt tā dēvētajā dziļajā lasīšanā. Grāmata ir un būs paredzēta mācībām, sarežģīta satura analīzei, filozofijai, literatūrai un ilgtermiņa atmiņas veidošanai.
Lasīšana datorā vai planšetdatorā ir labs veids pētniecībai un darba videi. Dators ir lielisks rīks aktīvai informācijas apstrādei, darbam un meklēšanai. Ar datoru ir ērti meklēt atslēgvārdus, kopēt citātus, sekot hipersaitēm un strādāt ar dokumentiem vairākos logos vienlaikus. Labākais datora pielietojums ir darba dokumenti, akadēmiskie raksti ar avotu pārbaudi, ziņas un ātras informācijas meklēšana.
Telefons ir visnepiemērotākais rīks ilgstošai un dziļai informācijas uztveršanai, bet ideāls –īsiem tekstiem. Telefons ir ērti pieejams jebkurā brīdī, labi piemērots īsziņām, sociālo tīklu ziņām, īsiem rakstiem vai receptēm. Mazā ekrāna dēļ smadzenēm ir grūtāk uztvert teksta struktūru kopumā. Turklāt telefons ir galvenais uzmanības zaglis, kas veicina virspusēju un fragmentētu domāšanu.
Klausīšanās audiofailā vai podkāstā balstās uz nedaudz citiem maņu kanāliem un ir cieši saistīta ar cilvēces senajām mutvārdu tradīcijām. Klausīšanās lieliski nodod emocijas, stāstus un biogrāfijas. Ļauj patērēt informāciju laikā, kad rokas un acis ir aizņemtas – braucot automašīnā, skrienot, gatavojot ēku vai kopjot dārzu. Klausoties audio grāmatu, ir ļoti viegli atslēgties un palaist garām vairākas minūtes, turklāt informāciju ir grūtāk atcerēties vai atrast vēlāk bez satura rādītāja. Vislabāk audiofailus izmantot daiļliteratūrai, biogrāfijām, vieglai izziņas literatūrai un produktīvai laika pavadīšanai ceļā.
Papīra priekšrocības. Lasīšana drukātā formātā ir labvēlīgāka smadzenēm
Neirozinātne saka, ka tas, kā mēs lasām (nevis tikai tas, ko mēs lasām) būtiski ietekmē cilvēka kognitīvās spējas.
Cilvēka smadzeņu darbība, skatoties ekrānā, atšķiras no tās smadzeņu darbības, kas notiek, lasot grāmatu. Neirozinātne noskaidrojusi, ka, nomainot lappuses pret pikseļiem, ne tikai mainās formāts – ir mainīts arī tas, kā smadzenes apstrādā un saglabā informāciju.
Bērniem, kuriem mājās ir grāmatas, ir divreiz lielākas iespējas sasniegt lasītprasmes un rēķināšanas augstākos standartus nekā tiem, kuriem grāmatu mājās nav, neatkarīgi no ienākumiem, izglītības vai ģeogrāfiskās atrašanās vietas. Papildus pamatprasmju attīstīšanai fiziskās grāmatas veicina vecāku un bērnu mijiedarbību, kas gan bērnam, gan mātei un tēvam attīsta sociāli emocionālās un kognitīvās prasmes.
Ir daži pētījumi, kas apgalvo – bērni, kas aug ar grāmatām, vidēji iegūst trīs papildu izglītības gadus, salīdzinājumā ar tiem, kam grāmatu mājās nav – potenciāli tā ir atšķirība starp augstāko izglītību un vidusskolas diplomu.
Ja nu grāmatas veido labākus smadzeņu savienojumus, mūsu digitālākajā pasaulē rodas jautājums: vai tam, kā mēs lasām, ir tikpat liela nozīme kā tam, ko mēs lasām?
Tehnoloģijas maina gan mājas, gan skolas vidi. Pieņēmums, ka “lasīšana ir lasīšana”, tagad tiek pakļauts zinātniskai pārbaudei. Digitālās lasīšanas rezultātus pētnieki ir nosaukuši par “ekrāna nepilnvērtības efektu”. 2024. gada metaanalīzē zinātnieki apkopoja 49 izcilus pētījumus un atklāja, ka cilvēki, kas lasa no ekrāniem, saprašanas testos pastāvīgi iegūst zemākus rezultātus nekā viņu vienaudži, kuri to pašu tekstu lasa drukātā formātā.
Kādā pētījumā Izraēlā ar magnētisko rezonansi tika atrasts, ka tiem bērniem, kas vairāk laika pavada, lasot grāmatas, ir spēcīgāki savienojumi starp smadzeņu reģioniem, kas iesaistīti valodas apstrādē un kognitīvajā kontrolē. Savukārt bērniem, kuri vairāk laika pavada, lietojot ekrāna medijus, tika novēroti vājāki savienojumi starp šiem pašiem reģioniem.
Šīs ekrāna iedarbības izraisītās garozas izmaiņas sākas agri un var novest pie nepilnīgas attīstības smadzeņu reģionos, kas nosaka augstāka līmeņa procesus, piemēram, uzmanību, atmiņu un sociālās prasmes. Lasīšana no ekrāna agrīnā vecumā apgrūtina uzmanības koncentrēšanu uz lasīto vielu.
Pētniekiem ir vairākas teorijas par to, kāpēc mēs novērojam šos efektus. Viena saka, ka lasīšana no ekrāna palielina kognitīvo slodzi. Atšķirībā no tradicionālās lasīšanas – digitālo ierīču lasītājiem vienlaikus jāspēj izprast saturu, pārvietojoties pa tekstu, nepārtraukti pieņemt lēmumus par ritināšanu un saglabāt savu vietu tekstā. Darba atmiņa vienlaikus apstrādā vairākus uzdevumus, kas potenciāli mazina spēju dziļi izprast tekstu.
Pārstāstīšu par vēl vienu pētījumu. Pētnieki aprīkoja 50 universitātes studentus ar ierīcēm, kas precīzi fiksēja viņu acu kustības, kamēr tie lasīja sešu lappušu garu zinātnisko rakstu. Puse lasīja tradicionālajā veidā drukātu zinātnisko žurnālu. Otra puse lasīja šo pašu rakstu planšetdatorā. Lai gan abas grupas materiālam veltīja vienādu laiku, acu kustības liecināja par pilnīgi atšķirīgu situāciju. Drukātā teksta lasītāji pievērsās tekstam uzmanīgi – vispirms pārskatīja to pavirši, aptverot vispārējo kontekstu, un tikai tad atgriezās, lai izpētītu interesējošās vietas. Savukārt digitālie lasītāji pārvietojās pa saturu kā ceļotāji pa vienvirziena ceļu, reti atgriežoties atpakaļ pat sarežģītākajās vietās.
Neskatoties uz to, ka abas grupas veltīja materiālam vienādu laiku, drukātā formāta lasītāji ieguva par 24 procentiem augstākus rezultātus satura izpratnē.
Iespējams, ka taktilā pieredze, turot grāmatu rokās, sajūtot tās svaru un pāršķirstot lappuses, atbalsta telpisko atmiņu un palīdz lasītājiem izveidot teksta mentālo karti, kas atvieglo izpratni un atcerēšanos.
Ekrāni veicina virspusējuma efektu lasīšanas paradumos. Tā vietā, lai lasītu ilgstoši un koncentrēti, lasītājs biežāk pāriet no viena raksta uz otru, no vienas sadaļas uz citu. Lasītājs veic virspusēju pārskatīšanu, nevis padziļinātu analīzi. Tas noved pie vājākas atmiņas veidošanās, jo īpaši attiecībā uz secīgām detaļām, lasītāji biežāk meklē atslēgvārdus, nevis savās smadzenēs rūpīgi apstrādā tekstu. Man grūti apgalvot, ka tā ir taisnība (informācija nāk no nepārbaudāma avota), ka Holivudas aktieri apgūst savas lomas, izmantojot kustības un mobilitāti. Viņi dod priekšroku drukātam tekstam, jo tam ir taustāmība un kvalitāte – fakts, ka teksts ir fizisks un reāls.
Pat ņemot vērā šos atklājumus, pētnieki nav secinājuši, ka ekrāni ir tikai slikti, taču ir nepieciešami papildu pētījumi, lai noteiktu to ietekmi uz mūsu smadzenēm.
Šķiet, ka visdaudzsološākais ceļš uz priekšu nav ne pilnībā digitāls, ne pilnībā drukāts, bet gan apzināti veidotas lasīšanas pieredzes, kas izmanto katra medija stiprās puses. Mēs nevaram atkāpties – tehnoloģijas jau ir katra lasītāja rokās. Bet mēs nedrīkstam atteikties no rakstītām grāmatām.
Kā audio grāmatas ietekmē smadzenes?
Cilvēka smadzenes ir izcils dators, kas apstrādā ne tikai katru izlasītu, bet arī saklausītu vārdu. Mācīties var arī klausoties.
Smadzenēm ir savs viedoklis par to, kā un ko jūs lasāt vai klausieties. Neirozinātnieki tagad var novērot, kas notiek smadzenēs, kad tās uztver informāciju – gan caur acīm, gan ausīm. Kā jau raksta pirmajā daļā skaidroju – mums ir pierādījumi tam, ka iespiestu grāmatu lasīšana labvēlīgi ietekmē smadzenes un mācīšanos.
Kalifornijas Universitātes pētnieki ievietoja pacientus funkcionālās magnētiskās rezonanses skenerī un stundām ilgi atskaņoja viņiem stāstus audio formātā. Aparatūra katru vārdu saistīja ar smadzeņu reģionu, kurā parādījās aktivitāte.
Citiem dalībniekiem lika lasīt tos pašus stāstus teksta formātā. Salīdzinot smadzeņu reakciju uz klausīšanos un lasīšanu, pētnieki atklāja, ka smadzenes reaģē gandrīz identiski. Smadzeņu garozas zonas, kas dekodē saklausītā vai izlasītā vārda nozīmi, aktivizējās vienādi.
Mazs bērns klausās jau gadiem ilgi pirms sāk lasīt. Tad, kad māte vai skolotāja bērnam liek mācīties lasīšanu, bērna smadzenes neveido jaunu – īpašu lasīšanas ceļu. Tās izmanto jau esošo runas sistēmu un lūdz tai improvizēt.
Gan lasīšana, gan klausīšanās veic daudz lielāku darbu, nekā tām tiek piedēvēts. No simbolu vai skaņu plūsmas smadzenēm nākas izvilkt nozīmi, un tas ir viens no sarežģītākajiem uzdevumiem, ko veic dabas dāvātās smadzenes.
Ja nu smadzenes abas metodes – gan saklausīto, gan uzrakstīto uztver tik līdzīgi, abām metodēm vajadzētu būt gana derīgām lai mācītos. Tā tas nav.
D.B. Daniels, Madisona universitātes profesors sadalīja studentus divās grupās. Pirmā grupa izlasīja nodaļu no psiholoģijas mācību grāmatas; otra – klausījās audiofailā to pašu nodaļu. Tas bija viens un tas pats materiāls, kas bija jālasa vai jāklausās 25 minūtes, bet pēc šīs apmācības bija jāaizpilda tests. Klausītāji ieguva par 28 procentiem zemākus rezultātus. Interesanti, ka pirms testa gandrīz visi studenti izvēlējās audio grupu. Lielākā daļa cilvēku, ja ir izvēle starp kaut ko vieglāku un kaut ko grūtāku, izvēlas vieglāko variantu, lai sasniegtu to pašu rezultātu. Studenti ar audioaustiņām uzskatīja, ka viņi mācās; sajūta bija reāla, bet mācīšanās – nē.
Pēc testa studenti vēlējās mainīt grupu un lasīt tekstu.
Drukātā versija sniedz lasītājam taustāmus orientierus. Lasīšanas laikā acis pastāvīgi atgriežas atpakaļ, pārskatot sarežģītu teikumu. Drukātā lappuse parasti ir pārpilna ar dabiskiem pārtraukumiem, kur apstāties un ļaut idejai iesakņoties.
Protams, audio grāmatu arī var atskaņot atpakaļ, bet to dara reti. Audiogrāmata parasti turpinās, turpinās un turpinās.
Kādā pētījumā, kurā ir salīdzināta klusa lasīšana, skaļa lasīšana un klausīšanās, izrādījās, ka audio formāts rada vislielāko prāta klīšanu, vājāko atcerēšanos un vismazāko interesi par materiālu.
Ja teksts ir hierarhisks – ja sestā lapaspuse nav saprotama bez sapratnes otrajā lapaspusē, tad lasāmgrāmata ir daudzkārt pārāka par klausāmgrāmatu. Gluži tāpat kā blīvi, daudzslāņaini teksti sniedz milzīgas priekšrocības lasāmgrāmatai. Drukātas grāmatas priekšrocība ir vizuālais materiāls. Tomēr audio formātam joprojām ir sava loma.
Stāstījumi ir viegli uztverami ar ausīm, īpaši – ja klausītāji balstās uz pazīstamu stāstīšanas sistēmu. Nu piemēram, gadiem klausoties viena radio ziņas, cilvēka smadzenes ļoti pierod pie kārtības – kā tās tiek prezentētas, stila un uzsvariem, ka visu pateikto uztver ļoti labi. Te gan piebilde – mēdijs nenozīmē vēstījums – tās ir ļoti atšķirīgas lietas.
Arī ļoti gari stāsta formas izklāsti labāk uztverami audioformātā.
Kas notiek, ja lasa un klausās vienlaikus? Lielā metaanalīzē secināts, ka kombinētā pieeja sniedz nelielu vai vispār nesniedz nekādu labumu. Informācijas avotu dubultošana nepalielina izpratni. Tomēr lasīšanas un klausīšanās kombinācija sniedz priekšrocības cilvēkiem, kuri apgūst otro valodu.
Būtu labi izmantot audio grāmatas, veicot ikdienišķus darbus, braucot uz darbu, mazgājot traukus vai telpu. Bet, ja informācijai ir jāpaliek atmiņā, tā būtu jālasa.
Secinājumi. Kā izvēlēties – lasīt grāmatu, lasīt datorā vai klausīties?
Ja ir jāiemācās, jāizprot sarežģīta teorija vai jāatceras dati ilgtermiņā – ir jāizvēlas lasīt drukātu grāmatu.
Ja ir jāpārlasa darba materiāli, jāmeklē fakti vai jārediģē teksts, būtu vēlams strādāta ar datoru ar lielu ekrānu.
Braucot mašīnā, sportojot vai varbūt vienkārši atpūšoties, pie kam – ja nav nepieciešams iegaumēt detaļas, izvēle būtu audio.
Mobilajā telefonā nav jālasa garus, nopietnus tekstus, tas nepareizi noslogo gan smadzenes, gan acis (kas ir smadzeņu daļa).
Audio – vieglām ziņām, drukātais teksts – nozīmīgam intelektuālam darbam.
