Pēteris Apinis: Pazemināts vitamīna B12 līmenis, novecošana un mitohondriji
0
Pirms dažām dienām uzrakstīju stāstiņu par mitohondrijiem un hronisku nogurumu. Lasītāji iedziļinājās stāstiņā un sāka uzdot jautājumus. Vai es varot pastāstīt, kādi vitamīni vai elementi trūkst mitohondrijiem, ka tie nespēj ražot pietiekami daudz enerģijas. Man šķiet, ka nozīmīgākais aspekts vecāka gadagājuma cilvēkiem ir B12 trūkums.
Manas paaudzes ļaudis, teiksim, vecuma grupā 60+ itin bieži ir pastāvīgi noguruši, sūdzas par tirpoņu, biežu saaukstēšanos, un visu to asociē ar vecumu. Iespējamais cēlonis ir B12 vitamīna trūkums tikai tādēļ, ka vecāka gadagājuma cilvēks nepietiekami šo vitamīnu uzsūc. Žurnālā “The Lancet” apgalvots, ka katram piektajam vecāka gadagājuma cilvēkam novērojama traucēta šūnu enerģijas ražošana B12 vitamīna trūkuma dēļ. B12 trūkums ir izplatīts visā pasaulē, jo īpaši iedzīvotāju grupās, kas saskaras ar uztura un sociālekonomiskām grūtībām, kā arī starp cilvēkiem, kuri lieto tikai augu izcelsmes uzturu.
Tad nu atgriezīšos pie mitohondrijiem, kam organismā ir liela nozīme kā enerģijas ražotnēm, kas ražo enerģiju šūnu iekšienē. Mitohondriju funkcijas pasliktināšanās ir novecošanās pazīme, un B12 vitamīnam ir tieša loma gan enerģijas ražošanā, gan mitohondriju veselībā. Manuprāt, tas visvairāk attiecas uz audiem, kuru funkcija ir atkarīga no mitohondrijiem, piemēram, muskuļiem, sirdi un smadzenēm. B12 vitamīna nepietiekamības saistība ar muskuļiem vecākiem cilvēkiem ir iespējams sarkopēnijas cēlonis, sarkopēnija ir muskuļu masas un spēka zudums, kas mazina neatkarību un dzīves kvalitāti.
Pastāstīšu par B12 vitamīnu. Visiem tiem, kas skolā vai sugstskolā čakli mācījušies šīs sešas rindkopas nav jālasa, bet pārējiem – neliels pārstāsts zināšanu atjaunošanai. B12 vitamīns, kas ārsta leksikā saucams par kobalamīnu, ir ūdenī šķīstošs vitamīns, kas ir absolūti nepieciešams cilvēka organisma normālai funkcionēšanai. Tas ir vienīgais vitamīns, kura ķīmiskajā struktūrā ietilpst metāls – kobalts. Cilvēka organisms pats nespēj saražot B12 vitamīnu, tāpēc tas obligāti jāuzņem ar uzturu vai medikamentiem. Dabā B12 vitamīnu ražo baktērijas un mikroorganismi, kas atrodas augsnē un ūdenī.
Dzīvnieki uzņem šīs baktērijas, un B12 uzkrājas to audos. Tāpēc galvenie dabīgie avoti ir gaļa (īpaši liellopu un aknas), zivis, jūras veltes, olas, piens un piena produkti. Augu valsts produktos B12 vitamīna gandrīz nav.
Veģetāriešiem un vegāniem, kas meklē uzturvielas B12 uzņemšanai, kas nav dzīvnieku izcelsmes, ir iespējams to saņemt ar 1 vai 2 ēdamkarotēm bagātināta rauga. Manos studiju gados vecākie kolēģi ieteica samaisīt raugu ar cukuru, uzliet siltu ūdeni, un izdzert šo maisījumu tad, kad tas sāk augšup celt putas.
B12 vitamīns uzkrājas aknās, kurās var uzkrāties vairākiem gadiem vajadzīgais daudzums. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc vitamīna deficīts var attīstīties lēnām un ilgi palikt nepamanīts.
B12 vitamīns darbojas kā būtisks palīgs vairākos vissvarīgākajos ķermeņa procesos. Kā jau vienojāmies – mūsu šodienas tēma ir enerģijas ražošana mitohondrijos, tādēļ šodien šo funkciju minēšu kā pirmo. Vienkāršoti – B12 palīdz organismam pārvērst uzņemto pārtiku – ogļhidrātus un taukus – enerģijā, mazinot nogurumu un nespēku.
Mani kolēģi hematologi uzskata, ka galvenā B12 vitamīna funkcija ir eritrocītu veidošana kaulu smadzenēs. Ja B12 vitamīna trūkst, eritrocīti veidojas nepareizi, ir pārāk lieli un nespēj efektīvi pārvadāt skābekli, kas izraisa īpašu mazasinības veidu – megablastisko anēmiju.
Neirologi B12 nozīmīgāko finkciju redz mielīna (nervu škiedru aizsargapvalka) veidošanā un uzturēšanā. Mielīns nodrošina, ka signāls pa nerviem pārvietojas ātri un precīzi. Mielīna trūkums var izraisīt nervu bojājumus, tirpšanu rokās un kājās, atmiņas traucējumus, līdzsvara zudumu un garastāvokļa svārstības.
Vēl viena ļoti nozīmīga B12 vitamīna nozīme ir dubultojot un replicējot visu ķermeņa šūnu ģenētisko materiālu (DNS un RNS) brīdī, kas šūnas dalās un atjaunojas.
B12 vitamīna deficīts apdraud vegānus un veģetāriešus, kuru uzturā nav dzīvnieku izcelsmes produktu, tādēļ viņiem B12 vitamīns būtu obligāti jāuzņem papildus (jau iepriekš stāstīju par raugu kā vitamīna B12 avotu, bet šķiet labāk vitamīnu būtu uzņemt kā uztura bagātinātāju). Vecākiem ļaudīm ar gadiem kuņģī mazinās skābes un īpaša proteīna (iekšējais Kastla faktors) daudzums, kas ir nepieciešams, lai organisms zarnu traktā spētu uzsūkt B12 vitamīnu no pārtikas. B12 deficīts vērojams arī cilvēkiem, kas lieto medikamentus kuņģa skābes mazināšanai (protonu sūkņa inhibitorus), kā arī pacientiem pēc kuņģa operācijām. B12 uzsūkšanos negatīvi var ietekmēt arī citas zāles, jo īpaši metformīns.
B12 deficīta simptomi ir pastāvīgs nogurums, nespēks un reibonis, bāla vai dzeltenīga āda, tirpoņa un durstīšana pirkstos un kājās, atmiņas pasliktināšanās, mēles apsārtums un sāpīgums.
Ceru, ka šī raksta lasītājs ir vecāka gadagājuma cilvēks, kuram ir hronisks nogurums, un kurš meklē atbildi uz jautājumu – kāpēc tā? Lai uzņemtu pietiekamu daudzumu B12 vitamīna, svarīgi ir ne tikai tas, cik daudz šī vitamīna ir jūsu uzturā, bet arī tas, vai jūs to varat sadalīt un uzsūkt. Mūsu spēja efektīvi uzsūkt uzturvielas parasti samazinās ar vecumu, tāpat kā kuņģa skābes daudzums, kas nepieciešams, lai atbrīvotu B12 no pārtikas, lai to varētu uzsūkt un izmantot.
Neko daudz šo B12 vitamīnu ēst dienā nevajag – tikai 2.4 mikrogramus (grūtniecēm un sievietēm, kas bērnu baro ar krūti, būtu vēlams palielināt uzņemamā B12 vitamīna daudzumu līdz 2,6 – 3,0 mikrogramiem dienā). Šī deva visvieglāk būtu iegūstama no četrām vai piecām olām dienā, vienas vidējas porcijas liellopu aknu vai divām sviestmaizēm ar tunci. Nejauši izlasīju franču uzturzinātnieces ieteikumu, ka vislabākais B12 avots esot viens tvaicēts vīngliemezis katru dienu.
B12 vitamīna līmeni var pārbaudīt ar standarta asins analīzi, taču šai pārbaudei ir ierobežojumi. Parastās asins analīzes B12 deficīta noteikšanai nereti nedaudz melo, jo vitamīna līmenis mēdz svārstīties. Funkcionāli B12 vitamīns ir cieši saistīts ar folskābi, tāpēc analīze tiek veikta paralēli ar analīzi uz folskābi. Laboratorijā tiek noteikts arī B12 aktīvais vitamīns, kas ārstam dod plašāku informāciju, taču šo analīzi neapmaksā NVD. Precīzākas pārbaudes nozīmē tādu blakusproduktu meklēšanu, kuri asinīs uzkrājas B12 deficīta dēļ, pastāv, taču tās ir dārgas.
Individuālā reakcija uz zemu B12 vitamīna līmeni ir ļoti atšķirīga. Daži cilvēki jūtas itin labi ar salīdzinoši zemu B12 līmeni, kamēr citiem deficīta simptomi parādās pat pie salīdzinoši augsta B12 līmeņa. Tas, visticamāk, atspoguļo ģenētisko fonu, bet varētu atspoguļot arī kaut ko tādu, ko zinātne vēl nav izpratusi.
B12 vitamīna uzņemšana ar uztura bagātinātājiem šķiet itin labs risinājums, taču organismam un mūsu mitohondrijiem iepriekš minētā izvēle – saņemt šo vitamīnu ar olām, sardīni, aknām vai gliemezi – ir saprotamāka. Šķiet, ka kaut kāda atškirība starp bioloģisko pieejamību formāli vienādam kobalamīnam – dabas sintezētam un rūpnieciski sintezētam, tomēr ir. Tomēr lūdzu savus lasītājus nepārprast – es nemēģinu jūs atrunāt no uztura bagātinātājiem tablešu vai kapsulu veidā, bet lietot tikai tādus uztura bagātinātājus, ko jums ieteicis ārsts, bet pārdevis – aptiekārs. Neticiet tiem uztura bagātinātājiem, ko jums reklamē internets.
