“Galvenais tikt prom no pelēkās, solīdās normālības.” Saruna ar aktieri Arturu Krūzkopu 1
Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
No romantiskajiem varoņiem līdz bezgala komiskajam Brencim klaunādē “Trīne” un kaisles pārņemtajam valdniekam Hērodam Antipam “Salomē”. Gatavs katrā jaunā lomā riskēt meklējumu vārdā. Un šī sezona Nacionālā teātra aktierim Arturam Krūzkopam nākusi kā neviena cita.
“Šāda situācija aktiera karjerā, ceru, nekad vairs nebūs, kad pusmēneša laikā trīs pirmizrādes,” saka Nacionālā teātra aktieris Arturs Krūzkops. Un varētu piebilst – ar lielām lomām visos trīs uzvedumos. Čarlijs Bruno Kreiga Vernera psiholoģiskajā trillerī pēc Patricijas Haismitas romāna motīviem “Svešinieki vilcienā” pie Vlada Nastavševa LMT Jaunajā zālē, Paks Šekspīra “Sapnī vasaras naktī” pie Elmāra Seņkova uz Lielās skatuves un pie Intara Rešetina Tēvs “Auklē” pēc Leilas Sirmani romāna “Klusa dziesma” motīviem, kam pirmizrāde ar publiku bija 8. oktobrī LMT Jaunajā zālē.
Kā saka aktieris, katras lomas iespēlēšana ir foršs process, bet katram procesam ir jāsākas un vēlamajā gadījumā veiksmīgi jābeidzas, lai ietu tālāk.
Bet nu šis process noslēgsies tikai tagad, kad, piemēram, “sapnim” trīs pirmizrādes tukšām zālēm jau nospēlētas “pilnā kājā”. “Un tagad trīs pirmizrādes mēnesī ar publiku nervu sistēmai ir diezgan liels izaicinājums.”
Artur, kā mainījies tavs priekšstats par teātri un aktiera vietu tajā?
Ne vien par simt, bet visiem trīssimt sešdesmit grādiem un mainās joprojām, tāpat kā mainās arī teātris pasaulē. Protams, ja seko visam līdzi, mainās arī paša gaume, gaidas un sajūtas par teātri. Jaunam aktierim studentam varbūt šķiet, ka viņš zina un saprot visu, bet, tikai ienākot teātrī, apjaut, kā vispār sistēma strādā. Jāsadarbojas ar tik daudziem režisoriem, jāspēj pielāgoties un tajā pašā laikā nedrīksti kļūt tikai par rīku, pazaudēt sevi, to, ko tu kā aktieris vēlies pateikt.
Ar laiku satiec cilvēkus, kas tevi veido kā mākslinieku un ļauj tādam kļūt. Kirils Serebreņņikovs, Elmārs Seņkovs, Valters Sīlis, Vlads Nastavševs – režisori, kas man kā aktierim ļoti daudz ko devuši.
Nesen ar Vladu pēc “svešinieku” (“Svešinieki vilcienā”) pirmizrādes runājām – ja nebūtu kopīgās pieredzes “Idiotā”, kur viens ar otru pat īsti nespējām satikties, varbūt nevarētu nonākt līdz “svešiniekiem”.
Vlads man pavasarī zvana: Artūriņ, es gribētu tevi savā izrādē, tev būs jāspēlē tāds mazliet psihopāts, noskaties Hičkoka filmu. Noskatījos. Būtībā runa ir par ļoti, ļoti vientuļu cilvēku.
Šobrīd ļoti aktuāli. Mans Čarlijs Bruno ir īpatnējs, savādāks, varbūt daži uzskatīs, ka psihopātiskas ievirzes, bet es sev galvenokārt iekodēju stāstu par vientulību, kas aiz psiholoģiskā trillera beigām tver kaut ko dziļāku. Pats nekad neesmu lasījis detektīvromānus, seriālus – jā, bērnībā izrāvu vai visu Puaro, un vienmēr esmu brīnījies, cik daudziem gudriem, inteliģentiem cilvēkiem detektīvi ir laba literatūra, kurā atslēgties.
Bet šeit ir psiholoģisks trilleris, un, kā teicis pats Hičkoks, viņam nav interesanti līdz beidzamajam turēt noslēpumā, kurš ļaunais, kurš nozieguma pastrādātājs… Ir interesanti uzreiz atklāt kārtis – šis slepkava, šis upuris, un tālāk pārējā filmas laikā rādīt, kā viņi ar to cīnās.
Arī mūsu izrādē ātri top skaidri spēles noteikumi. Bet ļoti interesanti ir uzzināt, kas ar varoņiem un viņu dzīvi notiek pēc tam.
Interesants žanrs un vēl savienojumā ar Vlada jūtīgumu aktierspēlē, neordināru situāciju risinājumu.
Aktieriem ar režisoru Vladu Nastavševu neesot vienkārši.
Viņš ir ļoti prasīgs – no teksta intonācijas līdz, piemēram, tam, kā turi labās rokas kreiso pirkstiņu otrā cēliena trešajā ainā. Ļoti smalks režisors, ar kuru aktieriem jāspēj kā psiholoģiski, tā fiziski sadzīvot. Bet pēc tam ir viegli spēlēt izrādi, kurā zinu katru milimetru, katra dialoga garumu līdz sekundei. Varbūt kādas izrādes laikā varu mazliet pa labi vai pa kreisi noslīdēt, bet pēc tam tiec atpakaļ uz pareizā ceļa.
Jau taujāts, kāpēc uz skatuves šajā izrādē tik daudz smēķē.
Jā, programmiņā un arī teātra mājas lapā lieliem burtiem ierakstīts – izrādē ļoti daudz smēķē. Un dūmi ir īsti. Bet tā ir piecdesmito gadu Amerika! Un tā cigarete ar lēnām kūpošo dūmu strūkliņu ir papildinājums acīmredzamajai bildei. Grūti iedomāties tā laika Ameriku bez šī atribūta. Bet vispār atsauksmes ir pat negaidīti labas.
Nupat pirmizrādi ar publiku piedzīvojis arī pilnīgi citas noskaņas iestudējums Šekspīra “Sapnis vasaras naktī” Elmāra Seņkova režijā. Krāšņs, spožs, teātra gardēžiem. Tavs Paks ir visu intrigu vērpējs mīlas lietās.
Un ne tikai, arī ar saviem augstākstāvošiem dieviem, Oberonu un citiem. Izurbāmies cauri visām vēsturiskajām lietām, kas vispār ir Paks angļu mitoloģijā, Šekspīram… Paks organizē visu sapni vasaras naktī, lai vispirms izklaidētu pats sevi, savu kungu Oberonu un arī skatītājus.
Viņš vispār mīl jautrību un angļu mitoloģijā tiek uzskatīts par mīlētāju savedēju, kas iestājas pret izprecināšanu, tā dēvēto meitas vai dēla atdošanu kādam laulībā par sievu vai vīru. Paks ir par īstu mīlestību, angļu mitoloģijā ļoti gruntīgi ierakstīts.
Viendien, šķiet, pirms mēneša, nevarēju saprast, iereibis cilvēks vai pilnīgi skaidrā, stāvēja uz ielas pie izrādes plakāta Nacionālā teātra priekšā un pilnā balsī kliedza: kas tas ir!? Nacionālais teātris!? Bet kas te? Ne vīrietis, ne sieviete! Aktieri, iznāciet runāties ar mani!
Nu jā, plakātā būtne ar rožu vainadziņu, līdz atkailinātajam plecam zeltainiem, krāšņiem auskariem, gariem kā tumšās skropstas aiz ēnotajām uzacīm, dekoltē un spilgti sarkanas lūpas. Tikai labi ieskatoties, var pazīt Arturu Krūzkopu. Pēc acīm…
Es tieši stāvēju savā grimētavā un nopriecājos, cik tas vīrs precīzi trāpījis – Paks nav ne dievs, ne cilvēks, ne vīrietis, ne sieviete. Viņa dzimums nav nosakāms…
Un visu šo krāšņo pasauli ietērpis scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Vladislavs Ogajs no Maskavas. Ja nemaldos, pirmoreiz Nacionālajā teātrī.
Ogajs sadarbojas ar Gogoļa centru, kur Elmārs viņu ievērojis. Jauns, mūsdienīgs čalis, kuram arī nācies visu sapni daudzas reizes pārstrādāt, jo iestudējums tapa ļoti ilgi.
Bija pirmspandēmijas “sapnis”, tad iestājās epidēmijas laiks, pēc kura Elmārs un Vlads saprata, ka pirmā iecerētā koncepcija tagad pēc pasaules sērgas neder, būtu mazliet par skarbu.
Un viss tika pārveidots vēlreiz. Jā, tādā vizuālajā estētiskajā veidolā šī ir otrā “sapņa” versija.
Un kā tev pieguļ Paka kostīms?
Man patīk spilgtums, ka ik pa brīdim tavu ģīmi mazliet aizsit ciet ar grimu un plandošām nenosakāmām lietām kostīmā. Tāpat kā patīk “sapņa” spēlēšanās ar priekšstatiem mūsu galvā par dažādām lietām, un atļaušanās tos lauzt.
Ļoti skaista ir amatnieku tēma, ko izspēlē veči, Nacionālā teātra grandi. Tas ir vēl savādāks teātris nekā tas, kas notiek “sapņa” pasaulē. Daudzveidīgs un daudzkrāsains iestudējums. Ļoti gaidu pirmizrādi (mūsu saruna notiek trīs dienas pirms tās. – V. K.), jo man ir vienas sajūtas, un varbūt skatītājs iedos vēl kādu pilnīgi citu.
Jā, ir grūti, pirmizrāde it kā bijusi un tomēr nav notikusi. It kā esmu jau vienreiz visu izdarījis un šo ceļu nogājis, nu tagad atkal kā jau pirms pirmizrādes sāks svīst rokas.
… joprojām?
Regulāri. Tas nerimst. Kā teic Uldis Dumpis – neuztraucies, tā sajūta arī nekad nepāries, pirmizrādes trīsas būs vienmēr.
8. oktobrī tev trešā šī rudens pirmizrāde – “Aukle” Intara Rešetina režijā. Tēma par izvēli starp karjeru un ģimeni bijusi aktuāla paaudzēm. Cik mūsu sabiedrībā ir personību ar izcilu karjeru un veiksmīgu ģimeni, bērniem?
Intaram Rešetinam vienmēr licies interesanti likt skatītājam aizdomāties, vai pietiekami daudz laika veltām tam, kas patiesībā mūsu dzīvē ir vissvarīgākais?
Un proti?
Varbūt lielākā daļa vecāku atbildētu, ka tie ir bērni. Bet karjera brīžiem tā kā nomāc, liekas, labi, šodien darbiņā, bet rīt ar mazajiem. Bet rīt atkal nav laika, un tad atkal kaut kas…
Diezgan traģisks ir viss stāsts par aukli, un, galvenais, tas nav izdomāts.
Kādam pārim Amerikā tieši šāda situācija bijusi, un tad franču autore (Leila Sirmani) uzrakstījusi grāmatu. Un šajā izrādē papildus tēva un mātes izvēlēm starp darbu un karjeru ir vēl aukles stāsts, jo auklei ir sava dzīve, kuru viņa ienes ģimenē…
Par titullomu “Auklē” Lāsmai Kugrēnai sezonas sākumā pasniedza balvu – Elzas Radziņas kulonu. Bet vai Aukles rakstura šķautnes mainās atkarībā no tā, vai šajā lomā ir Lāsma Kugrēna vai Dita Lūriņa, kura ielec tēlā Lāsmas slimības laikā?
Akcenti noteikti mainīsies, romānā ierakstīta Ditas Lūriņas vecuma aukle. Ditas spēlē mājās ienāk vēl viena sieviete, uz kuru vīrs varētu paskatīties ne tikai kā uz aukli… Un vīrietim gluži neviļus rodas salīdzinājums ar paša sievu, kura strādā, un šo svešo sievieti, aukli, kas visu laiku var veltīt tikai un vienīgi bērniem.
Iestudējot ļoti ilgi cīnījāmies ar dažām lietām, kad spēlē Lāsma Kugrēna, jo viņas Aukle vīrietim gadu ziņā varētu būt mātes vietā, bet romānā ierakstīts pat intīms vīrieša pieskāriens aukles plecam… Uz izrādi varētu nākt divas reizes, jo tie varētu būt divi atšķirīgi iestudējumi. Skatītājam būs ko padomāt, pirms ņemt aukli – vecmāmiņas vai mammas gados. Būs interesanti. Arī man pašam.
Jums ar dzīvesbiedri Dailes teātra aktrisi Ievu Segliņu-Krūzkopu arī aug dēls…
Laimējies, ka mums ir divas omes, mana un Ievas mamma, kuras var palīdzēt. Turklāt kaut kā veiksmīgi sanācis, ka arī darbi teātrī iekrīt pamīšus, te vairāk man, te Ievai.
Viens uz otra pirmizrādēm ejat?
Un ne tikai uz pirmizrādēm! Ejam uz visu, arī uz citām izrādēm, gan kopā, gan atsevišķi. Mīlam ļoti skatīties un redzēt, kas notiek citur.
Varat minēt kādu no Ievas Segliņas atveidotajiem tēliem, kuru skatoties esat juties lepns, ka šī aktrise ir dzīvesbiedre…
Laikam man joprojām Ievas augstākā aktieriskā pilotāža šķiet Viestura Meikšāna Dailē iestudētās “Kalpones”, kur spēlēja Rēzija Kalniņa, Ieva un Ilze Ķuzule-Skrastiņa. Visas izrādes garumā es absolūti pazaudēju Ievu kā Ievu.
Kad redzu, cik tālu aktrises aizgājušas no sevis, cik ļoti daudz atļaujas būt neglītas, pilnīgi ķēmīgas – absolūts favorīts no Ievas aktierdarbiem!
Un vēl man ļoti patika viena no pašām pirmajām Ievas lomām pēc atgriešanās no studijām Maskavā – Mārtiņa Eihes Dailē iestudētajā “Eņģeļi Amerikā”, tur vēl arī Harītis (Harijs Spanovskis) spēlēja. Burvīga izrāde!
Mēs ar Ievu viens otru nevis vērtējam, bet ļoti godīgi mēģinām pateikt kaut kādas saredzētās lietas, kas atkārtojas vai kur atrasts kas jauns. Ļoti uztraucos, ejot skatīties Ievas izrādes, pat vairāk nekā pats pirms savām. Ja tas, ko redzu pirmajās piecās minūtēs, ir labi, nomierinos. Ja kaut kas nepatīk, turpinu nervozēt. Jā, mēs skatāmies viens otru. Es pat teiktu, pieskatām.
Kas no paša līdz šim paveiktā devis vislielāko gandarījumu?
Laikam tomēr Brencis Elmāra Seņkova iestudētajā “Trīnē”. Elmārs bija izvēlējies ļoti sarežģītu žanru, klaunādi, un tajā trāpīt aktieriski grūti bija pilnīgi visiem. Redzi, kuri kolēģi trāpa, kuri izmisīgi cenšas un kuri netiek tajā žanrā iekšā.
Un iekritieni?
Tādu noteikti bijis daudz. Varbūt ar to pašu Kņazu Miškinu… Tas it kā ir katra aktiera sapnis – nospēlēt pasaules granda Dostojevska “Idiotu”… Lai gan daudzi cilvēki bija sajūsmā, un otrreiz tāda iespēja diez vai būs, bet sevī – nu nav līdz galam padarīta darba sajūta. Bet varbūt darbs, kas publiski novērtēts kā neveiksme, ir sākums kādam nākamam izdošanās sprādzienam…
Mīlu riskēt, lēkt lomās kā nezināmajā, kaut gan labi apzinos, ka ne vienmēr trāpu, varu aizšaut garām.
Kaislības pārņemto Hērodu Antipu “Salomē” varētu nospēlēt ļoti klasiski, atbilstot priekšstatam par valdnieku. Un cilvēki teiktu, cik pieklājīgi, solīdi nospēlēja. Bet es no šīs “pieklājības” mēģinu tikt projām, lai skatītājam dergtos tas, ko viņš redz uz skatuves, vai, gluži pretēji, viņi sajūsmā lauztu krēslus.
Bet galvenais tikt prom no pelēkās, solīdās normālības. Ik pa brīdim domāju, kā lomu, kas man iedota, padarīt interesantu pašam sev, lai man to būtu saistoši spēlēt ne tikai vienu, bet kaut piecdesmit vakarus. Bieži vien daudz ko pamana tikai zinātāji kā, piemēram, “Salomē”, cilvēki, kas pārzina Vāgnera mūziku. Viņi dzird, ka mēs dziedātajam precīzi virsū runājam tekstus. Tas ir šausmīgi sarežģīti. Izrāde gan kaitināja, gan sajūsmināja. Un tas, manuprāt, ir teātra uzdevums.
Kā teic Kirils Serebreņņikovs, ir viena lieta, ko teātris nedrīkst pieļaut. Ka skatītājs atnāk, nosēž trīs stundas savā vietiņā un jūtas tik ļoti komfortabli – skatās uz bildīti, kur aktieri tā smuki saģērbušies, tā smuki runā. Bet cilvēka komforta zonai tu klāt netiec. Viņš aiziet mājās un vienā mierā liekas uz auss.
Bet vajag, lai pēc izrādes gribētos kaut izdzert glāzi vīna, piezvanīt draugam vai draudzenei un izrunāties.
Man pašam arī patīk, ka teātris uzjundī. No pēdējā laikā redzētā to varu teikt par “Smiļģi”. Daile malači!
… Manam Pakam “sapnī” pašā izrādes sākumā, kā Elmārs Seņkovs un horeogrāfe Elīna Gediņa formulējuši, ir prieka deja. Atveras priekškars, tukša Nacionālā teātra skatuve, ieskanas mūzika, un man, kuram agrāk teica, Arturiņ, tev abas kājas ir kreisās, tu nekad dzīvē nedejosi – tagad manos nepilnos četrdesmit gados tas nu jādara. Piecas minūtes. Un tur īsti pat horeogrāfijas nav. Tāpēc katru reizi dejoju ko citu.
Paldies Elmāram un Elīnai, ka viņi man šo iespēju devuši, tā no viņu puses ir milzīga atļaušanās, arī provokācija skatītājam. Un šī atļaušanās mani gan baida, gan liek satrūkties, gan dod nenormāli lielu adrenalīna devu.
Ļoti forša sajūta, šī pārkāpšana pāri tam ērtajam komforta stāvoklim, ko tu kā aktieris jau esi ieguvis un apguvis.
Esmu dzirdējusi, ka Arturs Krūzkops savas enerģētiskās baterijas brīvā laikā uzlādē, pļaujot zāli vai skaldot malku. Rīgas dzīvoklī jau tas, šķiet, nav iespējams.
Ziemeļvidzemes augstienē ir vecvecvecāku lauku mājas, bet runa jau nav burtiski par malku vai zāli, bet vairāk sajūtām, ka vajag kaut ko nesamaitātu, rokām sataustāmu, dabisku. Kā nav mūros. Lai kā man patiktu un būtu vajadzīga galvaspilsētas dzīve, jo ar to saistās mans darbs un caur to dabūju man būtiskās emocijas, Rīgā netiec vaļā no tā “tremolo”, no jutoņas, ka visu laiku kaut kur jāiet, kaut kur jābūt, jāpaspēj…
Laukos arī nevaru sēdēt mēnešiem, bet man vajag būt pie tās nesamaitātības, nesamākslotības. Tur kafija no rītiem garšo citādi un miegs arī cits.
Vizītkarte
Arturs Krūzkops
• Nacionālā teātra aktieris kopš 2004. gada
• Dzimis 1982. g. Limbažos
• 2005. g. Spēlmaņu nakts balva “Labākais jaunais skatuves mākslinieks” par Kaja lomu “Cietsirdīgajās spēlēs” un Gatiņa lomu “Pūt vējiņos”
• 2015./2016. g. balva “Gada aktieris otrā plāna lomā” – Melnais bruņinieks izrādē “Uguns un nakts”
• 2016./2017. g. balva “Gada aktieris otrā plāna lomā” – kalps Brencis R. Blaumaņa “Trīnē”
• 2019. g. Harija Liepiņa balva
• Precējies ar Dailes teātra aktrisi Ievu Segliņu
• Ģimenē aug dēls Alberts (trīs gadi)
