Simbolisms Māras zīmē

“Varu visiem pateikt, ko es domāju. Man nekādu īpašu bremžu vairs nav.” Intervija ar LNMM direktori Māru Lāci 29

Imants Frederiks Ozols, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Māras Lāces “republika” ir lielākā mākslas darbu krātuve Latvijā. Latviešu un aizrobežu mākslinieku darbi pakāpeniski tikuši arī pie jaunām telpām. Savukārt vēsturiskās telpas ir pārbūvētas un paplašinātas. Jā, mēs, protams, par to runājām, kā arī par dzīvi un nedaudz arī nākotni.

KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. Mūziķi Lauri Reiniku, piedraudot ar apsardzi, izdzen no vēsturiskas vietas par nepiemērotu apģērbu 23
8 stundas
UG
Uldis Graudiņš

Laukos
Noskaidrots, kam pieder lielākās Latvijas pļavas
10 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. “Man gribējās piecelties un teikt – ej tak tu!”: Igors Linga atklāj, kurš pašmāju mūziķis ir bijis visneciešamākais 7
1 diena
Lasīt citas ziņas

Taču ne velti mākslas zinātnieki analizē skatpunktu. Ko no tā varēja ieraudzīt, bet kas – varbūt tieši tādēļ palika apslēpts. Jau pēc intervijas, izprasot fotogrāfijas no privātā arhīva, izrādījās, ka viņai ir viena pati bērnības fotogrāfija.

Tādēļ šī nav tikai intervija ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori, bet arī ar Māru no Dundagas, kuras vienīgo bērnības fotogrāfiju te redzam.

CITI ŠOBRĪD LASA

Mēs tiekamies vēl plašu Covid-19 apkarošanas pasākumu laikā. Tie ir nepieciešami, bet kaitinoši. Māru kaitina sejas maska. Nevilšus jādomā, ka līdzīgi viņu kaitina arī citas sīkas nepieciešamības, bez kurām nav iedomājama lielāku vadītāju dzīve.

Te žurnālists ar savu interesi, bet muzejs nevar bez komunikācijas ar sabiedrību, te pašvaldības politikas diktāts; ar vieniem arī jāprot valsēt, lai vērienīgā restaurācija un pārbūve vispār kļūtu iespējama. Te nacionālā politika ar tās ambīcijām – piešķirtos līdzekļus muzeja darbam būs jāatstrādā, tostarp uzņemot pasākumus, kuros augsti stāvošām amatpersonām un diplomātiem tīkas atrasties mākslu tempļa fonā.

Taču galu galā tas viss rezultējies ar vērienu un pamatīgumu, ko grūti būs pārspēt.

 

Divas nedēļas – viena unikāla izstāde

Mūsu jautājumu un atbilžu litānija gan ar iesmiešanos, gan kādu mazāk gaidītu piezīmi tomēr gluži raiti turpinās līdz brīdim, kad tiek pieminēta Baltijas simbolisma izstāde. Par spīti Latvijas lomai šajā projektā, tieši Rīgā šis sen neredzētu interesi par Baltijas mākslu modinājušais projekts paliek bez skatītājiem. Diagnoze – Covid-19.

Māra atklāj, ka cer tomēr ielaist vismaz kādus skatītājus šajā izstādē, kas gaida apmeklētājus jaunajā apjomā lejas stāvā. Nedēļu vēlāk izrādīsies, ka arī šoreiz izdevies neiespējamais. Tā kļuva par vienīgo izstādi, kas kovida laikā kļuva pieejama skatītājiem un ko kultūras ministrs vēlāk daudzinās kā īstajā brīdī īstenotu eksperimentu, uz kā pamata, tikai krietni vēlāk, atļaut apmeklētāju atgriešanos visos muzejos un galerijās.

Un tā divas nedēļas skatītāji izņēmumā kārtā tiks ielaisti. Viņi ieradīsies pa vienam. Kā pilieni dārgumu alā Baltijas simbolisma izstādē iekrīt retie veiksminieki, kas vienuviet pēdējā brīdī vēl var gūt iespēju skatīt darbus. Tie “sapulcināti” tikai šai izstādei, jo pastāvīgi mājo ne tikai visu triju Baltijas valstu nacionālo mākslas muzeju ekspozīcijās un krātuvēs, bet pat privātās, tātad ikdienā nepieejamās, kolekcijās.

 

Ja nebūtu muzeja

Māra iesmejas, izdzirdot jautājumu, vai spēj iedomāties, kas cits viņa būtu ja ne muzeja direktore: “Katrā gadījumā tālajos saprātīgās jaunības gados nekad mūžā nedomāju, ka būšu muzeja direktore!”

Nejaušības, kas vēlāk izrādās liktenīgas, un nevilcināšanās iet jauno iespēju ceļu – tas visvairāk noteicis dzīves gājumu. “Tā kā mani interesēja mākslas vēsture, tad arī aizgāju šo ceļu. Teikšu godīgi, ka galīgi nedomāju – un tajā laikā jau nu īpaši –, kas es būšu. Nejaušība mani noveda darbā muzejā, un man tas šķita ļoti interesanti.” Tobrīd, kā Māra pati atzīst, bijusi cilvēks pilnīgi no malas.

Interesi par kultūru viņa varējusi iegūt tikai no savas māsas.

Veiksmīgā kārtā bijušas arī labas attiecības ar Dundagas grāmatu veikala pārdevēju. Tajos laikos arī grāmatas bija deficīts, taču blata kārtā viņa pie tām varēja tikt. “Mans tēvs, kurš bija būvbrigādes vadītājs Dundagas MRS, mistiskā kārtā deva naudu tām grāmatām, par ko es joprojām brīnos, jo pats viņš lasīja tikai kalendārus.” Vēlāk informāciju par tēvu papildinās ziņa, ka viņš būvējis lieliskas plītis, tikai pašiem krāsns nav vilkusi (“tas par to kurpnieku bez kurpēm”), kurpretim māte bijusi “klusa, padevīga un paklausīga sieviete”.

Un tomēr, ja tas nebūtu muzejs? Tad “kā jau tādiem humanitāri ievirzītiem lauku bērniem, visticamāk, būtu bijusi latviešu valodas un literatūras skolotāja”.

Kādēļ dzīves ceļš tomēr aizvedis tālu no prom no lauku skolotāja gaitām? Nejaušība! “Devītajā klasē mums pēkšņi sākās tāds mistisks priekšmets kā mākslas vēsture.

Biju tik ļoti pārsteigta par to, un vēl joprojām nesaprotu, kā sešdesmito gadu otrajā pusē vienā lauku skolā varēja būt priekšmets – mākslas vēsture.

Skaitījās fakultatīvs, bet mums visiem bija jāiet. Šo priekšmetu lasīja Vallija Purmale. Gleznotājas Līgas Purmales mamma. Mani tas tik ļoti ieinteresēja, ka es piegāju viņai klāt jau pēc pirmās stundas un prasīju – skolotāj, vai to var kaut kur mācīties? Un viņa atbildēja – jā! To var mācīties Latvijā, Mākslas akadēmijā.”

 

Dundaga – Rīga

Meitene no Dundagas dodas uz Rīgu mācīties mākslas vēsturi. Šo ziņu citi skolotāji nebūt nav uztvēruši viegli. Īpaši ķīmijas skolotājs, kuram šķita, ka Mārai tik labi viņa priekšmets padodas, ka to noteikti vajadzētu studēt tālāk: “Viņš mani ļoti centās pierunāt. Un es kategoriski (uzsverot) pateicu, ka nekādā gadījumā. Lūk, tā tie jaunie ļaudis to savu dzīvi vispār maitā (smejas). Varēju būt kāda ķīmijas zinātņu doktore vai vēl kaut kas. Bet redz, ka nekas nesanāca!”

Vidusskolas atestāta atzīme bija ļoti augsta, iestājusies ar lieliskiem rezultātiem. Un pat tēvs gatavs finansiāli pabalstīt.

“Tā nu es kādu gadu būtu varējusi normāli padzīvot, bet vai tad padomju valsts to ļāva cilvēkam? Taču ne!” Rudenī akadēmija prasījusi, kur Māra strādājot. Atbilde – “nekur!” viņus neapmierināja. Tas tādēļ, ka mākslas vēsture tika apgūta neklātienē, bet tā laika prasības noteica, ka neklātienē nedrīkstēja mācīties, ja nestrādā.

“Tas gan bija trakums, jo akadēmijā tā vienkārši – gāju un iestājos. Bet dabūt darbu tādam zaļam gurķim, kas ieradies no laukiem un nezina nekā un nekur nav strādājis, lūk, tā gan bija problēma!”

Loģiski pārspriežot, kur mākslas vēsturnieki strādā un taču arī pašai jūtot lielu patiku uz muzeju darbu, nākusi tieši uz Valsts mākslas muzeju (ko šodien zinām kā Latvijas Nacionālo mākslas muzeju) darbu meklēt. “Un šeit mani tad pasūtīja trīs mājas tālāk. Ka darba nav un galu galā esmu tikko tikai iestājusies akadēmijā.”

Paziņas atrada vietu Nacionālajā bibliotēkā (tolaik – Viļa Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēka). Tur – komplektēšanas nodaļā, Anglikāņu ielā – Māra nostrādāja vienu gadu. Vienīgo gadu citā profesijā ārpus savas vienīgās profesionālās dzīves – muzeja. “Nākamajā vasarā, kad jau pirmo gadu biju akadēmijā nomācījusies, kursabiedre, kas pati strādāja muzejā, teica: zini, muzejā no darba aiziet Jānis Rokpelnis, kurš bija gids muzejā, tev jānāk runāties! – un es arī nācu.”

Tā Māra nonāca Jāņa Rokpeļņa vietā. “Jūs varat iedomāties, kā pārdzīvoja citas manas tā laika kolēģes, jo Jānis Rokpelnis jaunības gados bija ļoti atraktīva persona?! Un atnāca tāda jauna meitene, kas no dzīves nekā nesaprot, turklāt daudz garlaicīgāka.”

Savu 20. mūža gada jubileju Māra jau svinēja, strādājot muzejā.

 

Drusciņ koķetējot

“Tā es te kā veca mēbele arī esmu šajā muzejā,” atskan Māras piebilde ierasti dzidrajā balsī, bet viņai raksturīgajā intonācijā, kur ne vienmēr sapratīsi, vai tā nopūta vai labvēlīgs joks, vai ironijas maskēta dzēlība.

– Jūs tā nopietni to domājat, vai tomēr koķetējat?

– Drusciņ koķetēju (smejas).

– Labi, bet, ja nopietni, kā tagad jūtaties?

– Ja par cilvēka mūžu tomēr runājam kā par ceļu – tagad tā šausmīgi patētiski izsakos –, tad esmu tai ceļa beigu posmā. Nu tas ir skaidrs.

Mūsu saruna nevilšus noslīdējusi līdz neizbēgamam secinājumam, ko Māra pasaka bez minstināšanās – “agrāk vai vēlāk viss beidzas”.

Abi sēžam pie gaiša galda gluži vienkāršā nelielā sapulču telpā, ko sīkiem baltiem punktiem industriāli klāts stikls atdala no direktores kabineta. Nekādas artistiskas nevīžības, nekādu klišeju par retām mākslas vai antikvārām vērtībām, kas izceltu priekšnieka statusu un tiešu piekļuvi mākslai.

Šeit valda aizskatuves sajūta – funkcionālas tehniskās telpas, lai efektīvi noritētu ikdienas darbs, kura rezultātā skatītājs vērotu galvenos izrādes tēlus – mākslas darbus ekspozīciju zālē.

Vienlaikus apziņas stūrī noķeru arī baznīcas sakristejas sajūtas. Tik tuvu altārim, bet tomēr prom no tā. Un, ja reiz saruna par dzīvi un ceļa beigu posmu, iederīgi vaicāt, vai tiešām mākslas darbi, kas atrodas muzeja kolekcijā – vērtības ar mūžības pieskārienu –, nepalīdz kveldēt sajūtas par neizbēgamo?

“O, palīdz! Pavisam noteikti palīdz! Bet tas palīdz apzināties arī to, cik viss ir relatīvs un zūdošs. Tajā pašā laikā šī būšana kopā ar mākslu ļauj saprast, ka tikai dažām lietām ir tāda patiesa un īsta vērtība.”

 

Kas ķeizaram, kas Dievam

Tieši Māras Lāces laikā Nacionālais mākslas muzejs (LNMM) iegūst jaunas telpas pašā Rīgas sirdī – Doma laukumā; Mākslas muzejs – Rīgas birža ir viņas saimniecībā, turklāt vēl arvien tas nav zaudējis aktuāla notikuma sajūtu, kaut jau desmit gadi pagājuši kopš atjaunotā un muzeja vajadzībām iekārtotā Biržas ēka paplašināja LNMM saimniecību. Kur nu vēl pati restaurētā un pārbūvētā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēka, savukārt izstāžu zālē “Arsenāls” rekon­strukcija vēl turpinās.

Latvijas apstākļos, kad izdodas tik daudz, jāuzdod neērts jautājums – kā tas panākts? Uz kādām piekāpēm nācās padoties konjunktūrai?

“Mani ir aicinājuši kādās piecās partijās. Vienmēr esmu pateikusi – nē. Tiešām visiem un ļoti godīgi esmu teikusi – nē.

Ar vārdiem, ka neesmu bijusi Komunistiskās partijas biedre un līdz ar to nebūšu arī nevienas partijas biedre.

Tas gan tā, nedaudz smejoties, tomēr uzskatu, ka man jābūt brīvai, nesaistītai ar kaut kādām politiskām strāvām vai grupējumiem. Man jāspēj runāt ar visiem.”

– Varbūt tad atteikties no sadarbības ar partijām – tad arī izpaudies racionāls aprēķins?

– Tad uzskatīsim, ka tas ir racionāls aprēķins. (Pauze.) Bet tas nav racionāls aprēķins! Tā ir arī mana pārliecība, ko esmu realizējusi. Tad, kad man vienā brīdī likās, ka varētu sākt paslīdēt kāja un gandrīz varētu kaut kādai vienai partijai “atdoties”, uzreiz tomēr aptvēru – nē, nebūs labi. Lūk, pēc šī brīža to jau var saukt par racionālu aprēķinu.

Vaicāta, bet kas tad tas bijis par brīdi un iemeslu, kādēļ kāja teju, teju būtu sākusi slīdēt

, Māra atzīst, ka vienmēr labi izpratusi konjunktūru un nekad nav bijusi naiva.

Taču šķita, ka varbūt izdotos panākt vēl vairāk, esot saistītam ar konkrēto politisko spēku. Bet galu galā pārliecinājusies, ka labāk nesaistīties un saglabāt neatkarību. “Varu runāt ar visiem. Un varu arī visiem pateikt, ko es domāju. Man nekādu īpašu bremžu vairs nav.”

 

“Brends”?

Vai Māra Lāce ir brends, ko atpazīst arī tie jaunie politiķi, kas tagad nonāk uz lielās skatuves un no kuru lēmumiem kļūst atkarīga arī mākslas nozare? “Nedomāju, ka man jābūt brendam! Man pietiek, ja viņi zina muzeju. Viņiem ir jāzina muzejs. Jaunā Rīgas domes vadība zina.”

Taču vairāk šobrīd vēl nevar pateikt. Vai runa par jauno domi, vai par Saeimas attiecīgo komisiju, “mēs jau vēl arvien tikai “zūmojamies” datora ekrānā”.

Gandrīz ironiski, cik spilgti pandēmija atgādināja, ka mākslas darbs nav pašpietiekams objekts.

Vēl jo mazāk tāds ir muzejs. Tas nedzīvo bez skatītājiem, bez viņu dvašas, bez viņu skatieniem, bez klātienes sarunām ar valsts un pašvaldības pārstāvjiem, bez jaunu mākslas darbu iegādes un saistošām izstādēm.

Vaicājot, vai valsts piešķir naudu arī jaunu darbu iegādei, Māra atzīst: “Ir grūtāk, taču ir arī daži labi piemēri. Bet, protams, tas ir jautājums, par ko visu laiku runājam.”

Vaicāju, vai vēl arvien spēkā jaunpienācēju Latvijas sabiedrības elitē – vai nu tie nonāk caur politiskiem amatiem, vai uzņēmējdarbību – nepieciešamība “atķeksēties”, apmeklējot kultūras pasākumus? Īpaši tas bija izteikts operas apmeklējumos, kur jaunpienācējus nodod ne tikai pārspīlējumi apģērbos, bet arī aplaudēšana skaņdarba pauzēs; vai šādu interesi atrādīties piedzīvo arī muzejs?

“Mēs viņus redzam retāk, jo šīs mākslas pasaule saista mazāk. Operā tiešām ir tāds “trends”, ka tur nepieciešams parādīties, bet mākslas muzejs gan ir čut, čut labākā situācijā, tomēr kopumā attiecībā uz muzejiem tāda trenda nav.”

Neesot gan tā, ka politiķi nemaz nenāktu. Nākot gan! Taču par šiem nācējiem redzams, ka tā viņiem ir sirdslieta, tādēļ viņi arī nāk, piedalās un ir atsaucīgi, bet vajadzētu būt vairāk.

“Šad tad smejos, ka politiķi būtu viena no mērķauditorijām, uz kuriem jāstrādā, jo viņi diemžēl ir tie, kas pieņem lēmumus.”

 

Borisa mantojums

Vaicāju, vai māksla neizvērtās par modes lietu Borisa Bērziņa mantojuma dēļ? Izstāde, ko sarīkoja pēc viņa nāves, patiešām kļuva par notikumu, kurā atrādīties visai elitei.

Ironiskā kārtā trūkumā un tikai savu mākslas biedru uzmanībā paturētais Boriss (ko tuvākie mēdza saukt par Borjku) nāvē piespieda par sevi atcerēties. Un kā vēl! Agrāk tik pazīstamais, bet vēlos pārmaiņu un neatkarības gados piemirstais mākslinieks novēlēja visus savus darbus valstij.

“Tas bija ārkārtīgi interesanti ar Borisu Bērziņu,” dzīvi pārtver Māra. “Pēkšņi vienā dienā viņš man zvana. Mums bija labs kontakts, bet nebija tā, ka mēs sazvanītos vai kaut kā tā. Nekādi draugi nebijām. Nu tātad viņš man zvana: ” (dobjā, pārmainītā balsī) Māra Lāce?… Muzeja direktore? … Tu esi tā garā, ja?” Smejos – īsa neesmu gan.

“Nu tad tā – es gribu rakstīt testamentu. Gribu visu jums novēlēt.” Un es palieku, kā mēdz teikt, uz pauzes. Ar vaļēju muti.”

Boriss piekodināja, ka muzejam viss būs jākārto, jāved notārs. Viņš nekā nedarīšot. “Tā nu esam ar notāri pie Borisa Bērziņa. Pāris mani kolēģu ir klāt. Tāpat arī liecinieki, kas nu no viņa puses bija. Notāre (svinīgā balsī) saka: “Meistar, jūs jau tagad varētu arī visus tos pārējos jautājumus te sakārtot. Ja jau muzejs arī par to visu maksā.”

Un viņš saka (atdarinot Borisa intonāciju) “Ne! Tagad tikai māksla. Es nekad nejaucu mākslu kopā ar apakšbiksēm!” Pēc desmit dienām viņš nomira.”

Vēlāk izrādījās, ka viens no lielajiem Latvijas mākslas kolekcionāriem (kas nu izpārdevis savu kolekciju. – F. O.), ieradies pie viņa un pateicis: “Ņemu visu, kas jums ir, un dodu māju ar dārzu.” (Boriss dzīvoja daudzdzīvokļu nama piektajā stāvā, slimība bija laupījusi kājas un piesējusi viņu ratiņkrēslam. – F. O.).

Boriss uz to pateicis: “Nē! Man to māju nevajag!” Nākamajā dienā viņš zvanījis Mārai.

Borisa gadījums, protams, ir īpašs, taču kopumā muzeja politika ir nodrošināt mājas visu latviešu mākslinieku darbiem. Nebūt ne tikai pašiem izcilākajiem viņu vidū, tomēr, protams, iespējas nav bezgalīgas un noteiktām kvalitātēm jāpiemīt, tādēļ palaikam nākas atteikties arī no dāvinājumiem.

 

Izpulētie glāžu nospiedumi

Ne vienreiz vien gan pašmāju, gan ārvalstu mākslas jomas pārstāvju intervijās izskan tēze, ka zudusi bohēma – māksliniekiem un viņu sekotājiem tik raksturīgās pasēdēšanas un ballītes, kurās celtas sapņu pilis un ārdīta apkārtējā realitāte.

Mūsdienu racionālais un pragmatiskais piegājiens gan māksliniekam pēc izstādes, gan aktierim pēc izrādes liek steigties mājup. Un pat sulas glāze vai bezalkoholisks šampanietis kļūst par izņēmumu. Taču līdz ar to pazudusi arī svarīga neformālu diskusiju un mijiedarbības telpa. Prasu, vai tiešām tā ir?

“Tā tas ir. Mākslas vide kļuvusi ļoti racionāla. Nevienam vairs nav laika. Visiem jāstrādā. Bohēmas vairs nav,” saka Māra un tūdaļ arī piebilst: “Es esmu piedzīvojusi mākslinieku bohēmu, kad mēs caurām naktīm varējām sēdēt pie kādas glāzes un runāt, runāt, runāt un runāt – bez pārtraukuma.

Tie bija septiņdesmitie gadi. Sākām “Dieva ausī”, bet, kad to septiņos slēdza (un to vienmēr slēdza septiņos, tur nekā nevarēja darīt), tad kaut kur citur vēl gājām.

Vai nu bija “Skapis” (kur tagad atrodas viesnīca “Kempinski Riga”), vai “Flora”, vai vēl kādas citas vietas. Tas bija ļoti interesanti. Teiksim, sēž Rūdolfs Pinnis pie konjaka glāzes un filozofē. Un tad sēž riņķī apkārt tādi jaunāki, kā es, un atvērtām mutēm klausās.”

Daļai kaut kādā mērā šīs bohēmas telpas aizvēršanos tagad kompensējot sociālie tīkli, bet Māra tajos neesot.

Gluži nevilšus mūsu sarunā ienāk arī taustāms simbols mākslinieku bohēmas izzušanai. Māksliniece Tatjana Suta savulaik mākslas muzejam novēlēja savus mākslas darbus un vecāku dzīvokli (tagad Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs, kura ideju izauklēja abu mākslinieku meita – Tatjana Suta, 1923–2004).

2008. gadā Māras Lāces vadībā dzīvokli pārveidoja par muzeju. To apsekojot, sprieduši, ko darīt ar dzīvoklī esošo briesmīga paskata koncertflīģeli – “viss no vienas vietas ar apaļajiem glāzīšu nospiedumiem, turklāt arī visādi citādi tas bija briesmīgā stāvoklī”.

SAISTĪTIE RAKSTI

Sprieduši, ko nu ar to darīt. Bet, ja reiz memoriālais muzejs, tad flīģelis jāpatur. Atraduši meistaru, lai saved kārtībā. “Meistars izrādījās perfekcionists. Uztaisīja kā jaunu – viscaur spīdošu. Mirdzēja un laistījās. Tā bija mana milzīgā kļūda! Tajā brīdī es kaut kā nenoreaģēju un pat īsti to neaptvēru. Bet Ivars Heinrihsons atklāšanā man brūk virsū – ko jūs esat izdarījuši! Tas taču neprāts! Tur tā vērte bija tie ripulīši!

Un tomēr – vai būs arī dzīve pēc muzeja? “Es ceru!” sparīgi nosaka Māra un piebilst, ka ir arī jāsaprot, kurā brīdī ar tevi vēl rēķinās un tavam vārdam ir vēl kāda nozīme; nedrīkst kļūt par mēbeli!

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. Mūziķi Lauri Reiniku, piedraudot ar apsardzi, izdzen no vēsturiskas vietas par nepiemērotu apģērbu 23
8 stundas
UG
Uldis Graudiņš

Laukos
Noskaidrots, kam pieder lielākās Latvijas pļavas
10 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. “Man gribējās piecelties un teikt – ej tak tu!”: Igors Linga atklāj, kurš pašmāju mūziķis ir bijis visneciešamākais 7
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
“Esmu apbēdināta, ka mani tik viegli nodeva…”: dziedātāja Alise Haijima beidzot komentējusi internetā nopludināto video, kurā viņa un citi niekojas ar “balto pulverīti” 48
3 dienas
LA
LA.LV
Ziņas
“Kovids nezina, ka viņam ir jāapstājas pie diviem metriem.” Eksperts par divu metru distanci no zinātniskā viedokļa 67
7 stundas
Lasīt citas ziņas
IR
Ilmārs Randers
Ziņas
Sildot ekonomiku, jau domā par dzesēšanu? Aicina kritiski izvērtēt jaunu būvniecības projektu uzsākšanu Latvijā
2 stundas
LE
LETA
Ziņas
Covid-19 izplatība Latvijā: kur visvairāk sasirgušo? 3
1 stunda
LE
LETA
Ziņas
Rudenī ceļa tuvumā biežāk uzturas meža dzīvnieki. Kas jāievēro autovadītājiem? 19
6 stundas
LE
LETA
Ziņas
Naktī daudzviet veidosies migla. Laika prognoze pirmdienai 2
3 stundas
LE
LETA
Ziņas
Latvijas slimnīcās Covid-19 pacientu skaits pieaudzis līdz 392
18:14
LA
LA.LV
Kokteilis
Vai tu esi gatavs tam vai ne, taču šodien daudz kas neizbēgami mainīsies! Horoskopi 27.septembrim
18:12
LE
LETA
Ziņas
Pēc novadu apvienošanās Baldonē dzīvojošām personām ar invaliditāti piešķirs mazākas NĪN atlaides
18:06
LA
LA.LV
Ziņas
“Ir prātam neiedomājas lietas, kas notiek!” Lato Lapsa par Indriķa Latvieša jaunāko grāmatu “Nāve” 30
2 stundas
LR
Linda Rumka
Ziņas
“Iebarikādējāmies bunkurā un pārziemojām.” Pie skatītājiem nonākusi vēsturiskā daudzsēriju filma par Emīliju Benjamiņu
3 stundas
LE
LETA
Ziņas
Šveicieši referendumā atbalstījuši viendzimuma laulību legalizāciju 29
2 stundas
AJ
Atis Jansons
Ziņas
“Auto pasaulē dzīvo arī tāds monstrs.” Kuram auto ir vislielākā jauda pasaulē?
46 minūtes
MA
Māris Antonevičs
Ziņas
Māris Antonevičs: Kāpēc Putinam vispār vajadzīgs šis farss ar vēlēšanām, kuru iznākumam tāpat ārpus Krievijas neviens netic?
24 minūtes
IK
Inga Kaļva-Miņina
Ziņas
“Kad man no Augšas atsūta dzejoli, tad tas arī ieskanas.” Saruna ar Intu no Kārsavas Mežvidu pagasta
1 stunda
DE
Dace Ezera
Laukos
“Ieejas maksas nav. Visi vienmēr mīļi gaidīti!” Ko redzēt un sajust Cīravas plašajā Mežaparkā?
10 stundas
AK
Aija Kaukule
Ziņas
“Ko lai filmēju – par Līgo svinēšanu, lēkšanu pār ugunskuriem?” Saruna ar režisoru Vitāliju Manski 6
3 stundas
JL
Juris Lorencs
Ziņas
“Ja viņiem nav naudas benzīnam vai dīzelim, lai brauc ar “Teslu”!” Juris Lorencs par Eiropas “zaļo vīziju” 18
4 stundas
LE
LETA
Ziņas
Vilcienā aizmigušam māksliniekam Vācijā nozagta 25 000 eiro vērta glezna 2
1 stunda
LE
LETA
Ziņas
Pēc novadu apvienošanās Baldonē dzīvojošām personām ar invaliditāti piešķirs mazākas NĪN atlaides
13 minūtes
LE
LETA
Ziņas
Dailes teātris pārsūdzējis tiesas lēmumu saistībā ar aktrises Rubules gadījumu 11
5 stundas
UG
Uldis Graudiņš

Laukos
Noskaidrots, kam pieder lielākās Latvijas pļavas
10 stundas
AO
Andris Ozoliņš
Ziņas
Šogad tās ir izsvaidītas pa visu Latviju! Kura ēka atzīta par energoefektīvāko? 5
4 stundas
GP
Guntars Pļavinskis
Stāsti
Pētniekiem izdevies atminēt Himalaju Skeletu ezera noslēpumu. Kas bija šie cilvēki, kuru mirstīgās atliekas atrodas ezerā?
20 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Latvijā pret Covid-19 potēti desmit ilgdzīvotāji 121 gada vecumā. Kādas kļūdas vēl atklātas vakcinācijas pārskatā? 26
19 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
vārds ietekmē tavu dzīvi: šīs dienas gaviļnieki – Gundars, Kurts un Knuts 3
9 stundas
GN
Gints Narogs
Stāsti
“Citiem smejot saku, ka man nav 91, bet 16.” Vecākais Vienības brauciena dalībnieks Edgars izvirzījis ambiciozu mēŗki 9
9 stundas
IP
Ilze Pētersone
Ziņas
“Ja nav dzimtās valodas, tas var būt ceļš arī uz depresiju.” Saruna ar skolotāju Ingu Zemīti 49
1 diena
AT
Arnis Terzens
Stāsti
“Laika gaitā šī Angelas fobija tikai pieņēmusies spēkā.” No kā paniski bail Angelai Merkelei? 19
1 diena
ZB
Zigmunds Bekmanis
Laukos
“Latvijā pieejami vēl nebijuši tūrisma objekti!” Kurp doties zelta rudens laikā? 7
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. “Man gribējās piecelties un teikt – ej tak tu!”: Igors Linga atklāj, kurš pašmāju mūziķis ir bijis visneciešamākais 7
1 diena
DT
Dace Terzena
Ziņas
Dace Terzena: Nekad nebūtu varējusi iedomāties, ka mūs tik ļoti varēs sašķelt jautājums par potēšanos pret nāvējošo vīrusu 36
1 diena
LA
Latvijas Avīze
Kokteilis
Gaidāms labvēlīgs laiks svarīgu lēmumu pieņemšanai! Horoskopi no 27. septembra līdz 3.oktobrim 1
9 stundas