“Jau ar pirmajām dziesmām iekaroju publikas simpātijas.” Saruna ar mūziķi Lolitu Štarku-Vambuti 2
Andris Tiļļa, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Estrādes dziedātāja, komponiste un vokālā pedagoģe Lolita Štarka-Vambute, kas jau ilgus gadus dzīvo Vācijā, šovasar ciemojas dzimtenē. Lolitas mērķtiecība ir apbrīnojama – visu sasniegusi saviem spēkiem. Grūtos brīžos sevi uzmundrinājusi ar latīņu teicienu – “Neapstājies likstu priekšā, bet dodies pretī!” 28. augustā Lolitai apritēs zīmīgs dzīves gads.
Uz kādreizējo Vācijas Federatīvo Republiku viņa emigrēja 1983. gadā, kad pārdzīvoja pret sevi izvērsto VDK vajāšanu… Daudzi atceras viņas koncertēšanu kopā ar māsu Regīnu (duets “Māsas Vambutes”). Šobrīd Rīgā māksliniece jūtas ļoti laimīga, bet pēdējais laiks Vācijā bijis grūts: “Covid-19 ierobežojumu dēļ pusotru gadu sabiju viena dzīvoklī Zolingenē…”
Bet kā ar jubilejas iecerēm? “Vīrusa dēļ koncertu nerīkošu, taču savējiem ballīte būs, joprojām rakstu dziesmas, viena būs īpaša – ar dzejnieces Dagnijas Dreikas vārdiem “Tango con amore” (“Tango ar mīlestību”) – kaislīga kā pati dzīve.” Gluži kā viņas liktenis– ar straujiem pagriezieniem. No kā gūts tāds enerģiskums, mērķa alkas, temperaments? Māksliniece domā – varbūt tas tāpēc, ka vecāki un vecvecāki bija poļu izcelsmes.
Vai maz var saskaitīt, cik dziesmu esat uzrakstījusi?
Vairāk nekā 300, daudzas tapušas jau konservatorijā studiju laikā pie izcilā simfoniķa, profesora Jāņa Ivanova. Viņa vadībā absolvēju kompozīcijas klasi, sacerot simfonisko poēmu. Pret nopietno žanru izjutu tik lielu pietāti, ka pēcāk pievērsos estrādei.
Nenožēloju, jo jau ar pirmajām dziesmām iekaroju publikas simpātijas.
Tās ierakstīja Latvijas Radio, dziedāja Zigurds Račiņš, arī Margarita Vilcāne, ar kuru mēs sākām skatuves gaitas Rīgas Elektromehāniskās rūpnīcas klubā. Nesen, izlasot grāmatu par Margaritu, uzzināju, ka viņai bijis režisors, kustību un arī teksta konsultants… Man tā visa nebija, visu iestudēju pati – arī kustības.
Sākot ar 1970. gadu, pati ķēros arī pie savu kompozīciju ieskaņošanas. Līdz ar to kļuvu par pirmo sievieti solisti Latvijā, kas vienā personā apvienoja dziesmas autori un izpildītāju.
Kā tapušas jūsu dziesmas, kas tajās, jūsuprāt, svarīgākais?
Dziesma ir vienots mākslas tēla veselums, svarīgs ne vien vokālais izpildījums, bet arī teksts, ko dziedot atklāju emocijās un kustībās.
Uz skatuves nedrīksti būt sasaistīts! Ne mazāk būtisks ir mākslinieka tērps, lai tas būtu izteiksmīgs, pieskaņots dziesmai. Man tos šuva meistare Lidija Zariņa, audumus iepirku Varšavā, kad braucu uz modernās mūzikas festivāliem “Varšavas rudens”.
Par jaunu dziesmu saņēmu 100 rubļus, par dziesmas ierakstu radio – 8, televīzijā – 12 rubļus. Katras kleitas cena bija vismaz 120 rubļi, reizēm vienas televīzijas pārraidei vajadzēja pat trīs kleitas. Tāpēc bija jāpiestrādā papildus. Skapī man atradās tikai garās skatuves kleitas. Kāpēc garās, acīmredzot tas no bērnības iespaidiem. Mana pirmā rotaļlieta bija klavieres.
Kamēr mamma rāvās trīs darbavietās un māsa bija skolā, es viena sēdēju istabā, spēlēju klavieres un šķirstīju žurnālus “Atpūta”, kuros mani piesaistīja tērpi, tostarp art deko mode. Šis stils mani ietekmējis arī rotu izvēlē.
Tekstus dziesmām mēdzu izraudzīties no iecienītiem, piemēram, Ziedoņa Purva, Māras Zālītes, Ilzes Bindes, Velgas Kriles dzejoļiem. Reizēm melodija dzimst pat naktī, tad ceļos, lai uzreiz piefiksētu, citādi no rīta aizmirstas.
Protams, svarīgākais ir vokāls, ko esmu apguvusi pie izcilā baritona, operdziedātāja un vokālā pedagoga Herberta Ozolīša.
Viņš bija prasīgs, ar īpašu mācību metodi – lika dziesmu dziedāt operas solista stilā. Būdama alts, reizēm nodziedāju otro si bemolu.
Izkopjot talantu, esat pati kļuvusi par vokālo pedagoģi.
Jā, dziedāšanu mācīju daudziem, biju Ikšķiles un Ādažu kultūras namu vokālā pedagoģe. Un ne tikai… Mans audzēknis bija arī Andrejs Lihtenbergs, talantīgs puisis ar labu balsi. Pēcāk viņš vokālu apguva pie Leonīda Zahodņika. Kopā ar Andreju esam dziedājuši toreiz populārās Aļņa Zaķa dziesmas “Atvadas no jūras”, “Neprasi” un citas. Žēl, ka Andrejs aizgāja bojā… Viņa bojāejas apstākļi joprojām – neskaidri.
Vai esat izjutusi cenzūras ietekmi?
Tas notika ar dziesmu “Balto bērzu zeme”, Radio mūzikas raidījumu galvenais redaktors neļāva to dziedāt. Biju pārsteigta, vai tiešām bērziem var būt politiska nozīme! Pēcāk izdomāju viltīgu piegājienu, izteicos, ka tikko biju Ukrainā, kur nopriecājos par baltajiem bērziem. Viņš ieinteresēti: “Vai dziesmā rakstījāt par Ukrainas bērziem?” Jā! Un dziesmu uzreiz pieņēma.
Zināms, ka jums bijušas sarežģītas attiecības ar padomju okupācijas varu…
Komponists, profesors Jānis Ivanovs rūpējās, lai es ātrāk iestātos Komponistu savienībā. Ja nemaldos, septiņdesmito gadu beigās uzrakstīju iesniegumu, pēcāk man piezvanīja drošībnieki – lūdza ierasties… Nez, ko no manis grib? Varbūt pārbaudīt politiskos uzskatus? Aizsteidzos uz tuvējo kiosku, iegādājos avīzes, lai zinātu, kas notiek pasaulē.
Kad ierados, mani sagaidīja divi vīrieši, uzreiz vervēja sadarboties ar VDK, Komponistu savienībā viņiem vajagot savu cilvēku, izteicās, ka par mani zinot visu…
Ka es, piemēram, kad autobuss, braucot uz koncertiem, pietur pīppauzēm, izkāpjot tāpēc, lai neklausītos politiskās anekdotes. Tādus gadījumus gan neatceros! Jautāja: “Jūs bijāt Čehoslovākijā kopā ar Radio bigbendu un Ojāru Grīnbergu, par ko puiši runāja?” Kā es varu zināt, ja biju aizņemta ar sevi un gatavošanos uzstāties.
Piedāvāja pat bezmaksas turnejas, slavu un naudu, taču sadarbībai nepiekritu, jo savos uzskatos biju pārliecināta. Patēvs Teodors Strautiņš, Lāčplēša kara ordeņa kavalieris, man lūdza nestāties partijā, nebiju arī komjauniete.
Tobrīd neapzinājos atteikuma sekas, tikai pēcāk tās izjutu – Komponistu savienības (KS) biedra karti tā arī nesaņēmu, par to brīnījās pat Raimonds Pauls un Jānis Ivanovs, kuri rakstīja raksturojumu iestājai KS, taču viņiem neuzdrošinājos izstāstīt iemeslu.
Atteica darbus, biju izmisusi… Sajūta tāda, ka esi purvā, no kura neizkāpt.
Ilgus gadus esat pavadījusi Vācijā. Kāpēc devāties turp?
Radiokomitejā bija atstāta man adresēta vēstule, ko man iedeva Ivars Mazurs. Tajā – pret padomju varu vērsts teksts ar norādi: “Cienītā komponiste, ceru, ka šo tekstu iekļausiet savā dziesmā…”
Skaidrs, ka provokācija, devos uz Tieslietu ministriju pie paziņas pēc padoma, ko darīt. Viņa ieteica vēstuli aiznest uz Stūra māju, ko arī izdarīju, turklāt lūdzu noskaidrot teksta autoru. Atbildi gan neesmu saņēmusi… Tas viss bija tik netīkami, ka atrados tuvu izmisumam.
Atslodzei aizgāju uz toreizējo Drāmas teātri noskatīties izrādi “Skroderdienas Silmačos”, kur aktieri starpbrīdī publiku cienāja ar alu.
Jauka noskaņa un arī neparasta iepazīšanās ar blakussēdētāju – kungu no Vācijas Federatīvās Republikas.
Viņu sauca Roberts Štarks, dzimis Cēsīs, 1939. gadā izbraucis uz Vāciju. Nākamajā satikšanās reizē izstāstīju savas likstas, viņš džentlmeniski ieteica: “Preci mani!” – un tā es emigrēju uz VFR.
Lidojums uz svešu zemi radīja uztraukumu, vai kādreiz atgriezīšos dzimtenē… Maskavas lidostā mani tā izkratīja, ka salauza Roberta dāvināto perlamutra dozīti… Interesanta sakritība – lidmašīnā blakus sēdēja aktrise Antra Liedskalniņa, kas mani mierināja: “Neskumsti, Latvijā ziedus tev sniedza talanta pielūdzēji, Vācijā dāvās dzīvesbiedrs!”
Jā, viņš bija ļoti galants, uzmanīgs un gudrs, interesējās par filozofiju, strādāja dizaina, reklāmas jomā. Turklāt rūpējās par mani, kā vien spēja – ne reizi vien sagādāja braucienu kopā ar tūristu grupu uz Rīgu pie mammas. Protams, vajadzēja apmesties viesnīcā, kad apciemoju mammu mājās, ārdurvis novēroja milicis, kurš visur mūs pavadīja ar aizdomīgu, vērojošu skatienu… Skumji, ka Roberts 2012. gadā aizgāja mūžībā.
Kā veicās ar darbu Vācijā, vai noderēja Latvijā gūtās prasmes?
Kad pārcēlos uz Vāciju, mans vārds Latvijā tika noklusēts, dziesmas neatskaņoja Latvijas Radio un televīzijā. Televīzijas Jaunatnes raidījumu redakcijā visi mani ieraksti izdzēsti, vienīgi pateicoties kādam drosmīgam un labam cilvēkam, Latvijas Radio dziesmu ieraksti ir saglabāti.
Dzīvojot Zolingenē, meklēju darbu pilsētas mūzikas skolā, tobrīd mani varēja pieņemt par pedagoģi vienīgi baroka flautas klasē. Apžēliņ, to es nepratu spēlēt, taču neapjuku, direktoram teicu, ka atbilde būs pēc nedēļas. Pa to laiku nopirku flautu, pašmācībā to apguvu un tiku pieņemta. Pēcāk piedāvāja mācīt arī basa flautu, no tās gan atteicos.
Tad laimīgas sakritības dēļ tiku klavieru spēles nodaļā. Sākumā gāja grūti, vāciešiem sava mācīšanas metodika, kamēr tajā iemanījos… Vēlāk kļuvu par pop-vokālās klases vadītāju. Kā es meklēju meitenes ansamblim! Gāju pa ielu, ieklausījos, kura dungo kādu dziesmu, izvaicāju apkārtējos, līdz atradu divpadsmit meitenes. Vairāki mani audzēkņi ieguvuši pirmās vietas Vācijas konkursā “‑” (“Jaunatne muzicē” – tulk. no vācu val.).
Kā vērtējat Latvijas vieglās mūzikas māksliniekus, vai kāds ir pasaules līmenī?
Pie mums estrādes muzicēšana ir izvērsti daudzveidīga, grupa pie grupiņas, taču ne visi dziedātāji izkopuši savu vokālu.
Pasaules līmenī, manuprāt, ir dziedātājs Daumants Kalniņš un īpaši talantīgā džeza soliste Inga Bērziņa.
Lieliski izjūt un izdzīvo tekstu Ieva Kerēvica, bet plaša balss amplitūda ir Dinārai Rudānei. Prieks, ka manas dziesmas popularizē ansamblis “Neaizmirstulītes”, viņas ir ļoti talantīgas, muzikālas. Mums joprojām ir lieliska sadarbība.
Gadiem ritot, esat spējusi saglabāt sievišķīgumu, ārējo pievilcību…
Jau no padomju laika mana izskata veidotāja ir Baiba Jevdokimova, viena no skaistumkopšanas jomas pamatlicējām Latvijā. Sieviete, kas ne tikai pati izskatās brīnišķīgi, bet skaistumu un pašapziņu palīdz iegūt arī citām. Paldies viņai! Katru gadu lidoju uz Itālijas kūrortu Montegroto, kur izbaudu fango (dūņas) procedūras, tad pērļu vannas, pēc nelielas atpūtas – masāžu, vakaros laiskojos ar itāliešu uzkodām un vīniem.
Ko novēlat mūsu lasītājiem, jūsu talanta pielūdzējiem?
Lai visi sajustu saules siltumu arī sirdīs, vasara priecē ar savu skaistumu un modina vēlmi veikt labus darbus. Lai jūs būtu izturīgi pret nākotnes grūtībām! Atceros Vairas Vīķes-Freibergas prezidentūras laika iedvesmojošos vārdus: “Mēs esam stipri!” Šie spēka vārdi joprojām ir aizkustinoši un apliecinoši.
Manu sirdi saviļņo arī latvju puiši, Tokijas olimpisko spēļu zelta un bronzas medaļu izcīnītāji. Mani dziļi aizkustināja viņu sagaidītāju, sveicēju gaviles un saucieni: “Latvija! Latvija!”
* Tango ar mīlestību – tulk. no itāliešu val.
Vizītkarte
Lolita Štarka-Vambute
Estrādes dziedātāja, komponiste, vokālā pedagoģe
• Mācījusies Jāzepa Mediņa vidusskolas mūzikas Harmonijas nodaļā
• Studējusi Latvijas Valsts konservatorijas Jāņa Ivanova speciālajā kompozīcijas klasē
• 1950. gadā sāka uzstāties kopā ar savu māsu Regīnu (duets “Māsas Vambutes”)
• Bija vokālā pedagoģe ansamblī “Suvenīrs” Ādažu kolhoza kultūras namā, vēlāk Ikšķiles kultūras namā, arī Olainē un Elektromehāniskās rūpnīcas klubā
• Sarakstījusi vairāk nekā 300 dziesmu, piemēram, “Sienāži”, “Es neesmu burve”, “Debesis ir kaķu saskrāpētas” u. c.
• Kopš 2006. gada Latvijas Komponistu savienības biedre
