Vladislavs Surkovs (no kreisās) septiņus gadus ieņēma dažādus amatus Krievijas prezidenta Vladimira Putina administrācijā, taču neesot piemērojies Kremļa taktikas maiņai Ukrainā.
Vladislavs Surkovs (no kreisās) septiņus gadus ieņēma dažādus amatus Krievijas prezidenta Vladimira Putina administrācijā, taču neesot piemērojies Kremļa taktikas maiņai Ukrainā.
Foto: Alexei Nikolsky/AP/SCANPIX/LETA

Putinisma arhitekti 27

Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Kurš no “Jaunās vienotības” visvairāk svītrots, bet kurš saņēma “plusiņus”?
“Kāds varētu pasmaidīt, ka Lembergs ir notiesāts, bet šoreiz te ir cita nianse,” politologs skaidro, kāpēc Lembergs nevarētu “sēdēt pie valdības galda” 2
“Beidzas mans aktīvais posms vadošos amatos Latvijas politikā,” Pabriks atvadās
Lasīt citas ziņas

 

Pirmajās nedēļās pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā ļoti daudziem Rietumos bija vēlme iztēlot to kā “Putina karu”, kuru krievu tautas vairākums neatbalstīs un nosodīs. Tā izrādījās sevis mānīšana. Kā pašlaik redzam, putinisms divdesmit gadu laikā ir iesakņojies tik spēcīgi, ka kļuvis par mūsdienu Krievijas sabiedrību galveno raksturojošo iezīmi.

CITI ŠOBRĪD LASA

Protams, to ir veicinājuši dažādi vēsturiskie apstākļi, tomēr idejas, kas pašlaik jau tiek salīdzinātas ar nacismu un staļinismu, nebūtu spējušas iegūt tik baisus apmērus, ja pie tā gadiem mērķtiecīgi nebūtu strādājuši dažādi cilvēki. Turklāt – ne tikai apkalpojot Putinu, bet arī veidojot viņa pasaules skatījumu un virzot uz noteiktu rīcību.

Pats apzīmējums “putinisms” parādījās drīz pēc Vladimira Putina nākšanas pie varas.

Pieredzējušais laikraksta “The New York Times” apskatnieks Viljams Safirs jau 2000. gadā – tikai dažus mēnešus pēc Putina ievēlēšanas par prezidentu – publicēja eseju “Putinisma aprises” (“Putinism Looms”), kurā norādīja, ka bijušais čekists ir kopīgs oligarhu, specdienestu un armijas izraudzīts kandidāts, kurš nonācis varas virzotnē uz “[Čečenijas] kara histērijas viļņa”, tomēr viņa straujais popularitātes pieaugums liecina par Krievijas sabiedrības alkām pēc autoritārisma.

Vēlākos gados apzīmējums “putinisms” arvien vairāk iegāja politiskajā leksikā, aprakstot dažādas Putina valdīšanas izpausmes (politiskās un ekonomiskās varas koncentrēšanu, neatkarīgo mediju apspiešanu, antidemokrātismu, personības kultu utt.), bet vēlāk arī visu Krievijas politisko sistēmu.

ASV Hūvera institūta pētnieks Arnolds Beihmans jau 2007. gadā norādīja, ka “putinisms 21. gadsimtā ir kļuvis par tikpat nozīmīgu raksturojumu kā 20. gadsimtā staļinisms”.

Putinisma arhitektus nosacīti var iedalīt ideologos un izpildītājos, lai gan atsevišķos gadījumos tas pārklājas.

Ne visiem šiem cilvēkiem gadu gaitā ir izdevies saglabāt vadoņa uzticību, tomēr viņu ieguldījumu tajā, kādu mēs šobrīd redzam Krieviju, nevar noliegt.

 

IDEOLOGI

Vladislavs Surkovs

Vladislavs Surkovs (no kreisās) ne vien ilgstoši devis padomus Vladimiram Putinam, bet arī salīdzinājis viņu ar Romas imperatoru.
Foto: Alexei Nikolsky/REUTERS/SCANPIX

Šā gada martā vairākos interneta portālos parādījās ziņas, ka Maskavas lidostā aizturēts bijušais Krievijas prezidenta padomnieks (neilgu laiku arī valdības vicepremjers) Vadi­slavs Surkovs, kurš nesekmīgi centies pamest valsti.

Informācijas avots bija kādreizējais Krievijas Valsts domes deputāts Iļja Panomorjovs, kurš jau vairākus gadus dzīvo ārzemēs un pret kuru Krievijā ierosināta krimināllieta. Nekādu apstiprinājumu šīs baumas tā arī neguva, tomēr nekas vairāk par Surkova gaitām kopš tā laika nav zināms.

Tieši Surkovs vislabāk no visiem Krievijas elites pārstāvjiem atbilst apzīmējumam “putinisma arhitekts” – ilgstoši pietuvināts prezidentam, viņš ir ne vien veidojis Putina tēlu, bet arī ietekmējis viņa uzskatus un lēmumus, pats bieži aktīvi iesaistoties to īstenošanā.

Būtiskākais ir tas, ka idejiski tieši Surkovs tiek uzskatīts par autoru visai tai impēriskajai avantūrai, ko Krievija kopš 2014. gada ir īstenojusi Ukrainā un kas pašlaik izvērsusies asiņainā karā.

Vienlaikus tas ir dārgi maksājis arī pašam polittehnologam, jo shēmas, kuras viņš savulaik zīmējis, izrādījušās realitātei neatbilstošas un arī paša Surkova darbības Kremlī acīmredzot novērtētas kā apšaubāmas. Atšķirībā no agrākiem laikiem pašlaik nozīmīgu lomu viņš vairs nespēlē.

Baumas par viņa arestu martā šķita diezgan ticamas tieši tāpēc, ka šajā laikā bija sākusies vainīgo meklēšana par nesekmīgo mēģinājumu ieņemt Ukrainas galvaspilsētu Kijivu. Mediji tāpat ziņoja, ka mājas arestā nokļuvusi arī augsta Federālā drošības dienesta (plašāk zināma ar apzīmējumu FSB) amatpersona – 5. nodaļas vadītājs Sergejs Beseda.

Iemesls – prezidentam sniegtā neprecīzā informācija par politisko situāciju Ukrainā. Tikmēr nekāda oficiālā informācija par to netika sniegta.

Pēc iebrukuma Ukrainā Kremlis ir ļoti rūpējies, lai par tā “virtuvē” notiekošo nekas daudz nebūtu zināms, un medijiem bieži nākas paļauties vien uz anonīmu avotu ziņām, kas var izrādīties arī apzināti noplūdināta dez­informācija, lai maldinātu pretiniekus.

Tomēr grūti noticēt, ka nekādas iekšējās izrēķināšanās Krievijas augstākajās aprindās šajā laikā vispār nebūtu notikušas.

Vladislavs Surkovs, kuru britu laikraksts “The Guardian” 2019. gadā raksturoja kā “Putina Rasputinu” (Rietumu izpratnē) vai “Kremļa pelēko kardinālu” (Krievijas sabiedrības izpratnē), dzimis 1964. gadā un bērnību pavadījis Čečenijā, no kurienes ir viņa tēvs, bet 90. gados nodarbojies ar reklāmu un sabiedriskajām attiecībām.

1999. gadā viņš kļuva par Krievijas prezidenta administrācijas vadītāja vietnieku un, kā pats vēlāk apgalvojis, bija viens no tiem, kas tolaik organizēja Putina nokļūšanu pie varas.

Par Surkova “projektu” tiek uzskatīta arī Krievijas valdošās partijas “Vienotā Krievija” radīšana, paralēli veidojot dažādas citas politiskās grupas (tā sauktos “spoilerus”), kas palīdzēja vājināt “Vienotās Krievijas” konkurentus, atņemot tām balsis vēlēšanās.

Tāpat viņš veidojis Putinu atbalstošas jaunatnes kustības “Iduščije vmeste” un “Naši”, kas nereti izmantotas arī uzbrukumos politiskajiem oponentiem.

Ar Surkova vārdu tiek saistīti tādi Putina režīmu iepriekš raksturojoši apzīmējumi kā “varas vertikāle”, “vadāmā demokrātija”, tomēr īpaša ir tieši viņa loma Ukrainas kara izraisīšanā.

Kad 2016. gadā tika noplūdināta Surkova e-pasta sarakste, atklājās, ka viņš aktīvi nodarbojies ar šiem jautājumiem, piemēram, organizējot pašpasludinātās Doneckas un Luhanskas “tautas republikas” un kaļot dažādus citus Ukrainas destabilizācijas plānus.

Kā viens no tiem – Ukrainas sadalīšana “Jaunkrievijā” (austrumi un dienvidi), “Mazkrievijā” (centrālā daļa) un “Gaļičinā” (rietumi).

Tomēr, kā tas izrietēja no paša Surkova izteikumiem, būtiski bija pasniegt visu tā, it kā šo sadalīšanu vēlas paši ukraiņi un tas, kas sācies Donbasā, ir “pilsoņu karš”, nevis Krievijas agresija.

“Donbass karo par visu Ukrainu,” viņš 2017. gadā paziņoja aģentūrai RIA “Novosti”, kad Krievija faktiski mēģināja realizēt “Jaunkrievijas” ieceri, cenšoties ar militāru spēku savienot savā kontrolē esošo Donbasa reģiona daļu ar okupēto Krimu.

Taču, kad tas neizdevās, daudziem radās iespaids, ka šis “projekts” izgāzies un arī Putins no tā atteicies. To netieši it kā apstiprināja arī Surkova atstumšana no varas – vispirms no Ukrainas jautājumiem, pēc tam arī no citiem. Tomēr 24. februāra uzbrukums atklāja, ka senās ieceres ir tikai atliktas.

Pēc tam kad Surkova pakalpojumi Kremlim vairs nebija tik ļoti vajadzīgi, viņš vairāk pievērsās publicistikai, no kā izriet, ka tieši viņš varētu būt viens no tiem, kas izveidojis un nostiprinājis Putinam pārliecību par viņa īpašo lomu pasaules vēsturē.

2019. gada februārī Surkovs Krievijas laikrakstā “Ņezavisimaja gazeta” publicēja plašu ievērību ieguvušu rakstu “Putina ilgā valsts”, kurā pasludināja putinismu par “nākotnes ideoloģiju”.

“21. gadsimtā Krievija rīkosies pēc sava prāta, tā ieņems un nosargās godalgotas vietas augstākās līgas ģeopolitiskajās cīņās. Ar to nāksies rēķināties visiem, kas pieprasa, lai “Krievija maina savu uzvedību”,” pārliecināts bijušais Kremļa ideologs.

Jau vēlāk – 2021. gadā – viņš intervijā izdevumam “Financial Times” salīdzināja Putinu ar Romas imperatoru Oktaviānu, abiem esot izdevies savienot demokrātiju un monarhiju, vienlaikus saglabājot tautas uzticību.

Savukārt neilgi pirms kara sākuma – 2022. gada 15. februārī – interneta portālā “actualcomment.ru” Surkovs diezgan tieši norāda uz nepieciešamību Krievijai iekarot kaimiņvalstis: “Teritorijai ir nozīme. Kontrole pār dzīves telpu ir izdzīvošanas pamats. (..) Šauri, garlaicīgi, neveikli un neiedomājami, ka Krievija paliks tajās robežās, kur to savulaik ielika nožēlojamais Brestas miers (runa ir par Brestas miera līgumu, ko boļševiki 1918. gadā Pirmā pasaules kara laikā parakstīja ar ķeizarisko Vāciju. – Red.) Mēs, protams, esam par mieru, bet ne šādu nožēlojamu. Par pareizu.”

 

 

Vladimirs Medinskis

Vēsturei Putins savā politikā pievērsis īpašu uzmanību, un Vladimirs Medinskis bijis tas, kurš šo tēmu uzraudzījis.
Foto: Dmitri Lovetsky/AP/SCANPIX

Viņam vienmēr sevi paticis pasniegt kā nopietnu vēsturnieku, kas it kā bija jāapliecina arī 2011. gadā iegūtajam vēstures zinātņu doktora grādam. Tomēr mēģinājums piešķirt savai darbībai zinātnisku nozīmi Vladimiram Medinskim beidzās ar skandālu – pētnieku grupa, rūpīgi pārbaudot visus faktus, konstatēja, ka viņa doktora disertācija ir plaģiāts.

Tikai īpašās attiecības ar Kremli ļāva Medinskim izvairīties no zinātnisko titulu atņemšanas.

1970. gadā dzimušais Medinskis iepriekš bijis gan Valsts domes deputāts, gan kultūras ministrs, bet pēdējā laikā uzmanību izpelnījies kā Krievijas nozīmētais pārstāvis sarunās ar Ukrainu, par ko jau paguvis saņemt kritiku it kā pārāk maigās pozīcijas dēļ. Tomēr putinisma veidošanā viņam ir cita loma, un tā saistīta ar vēsturisko mītu veidošanu sabiedrības apziņā.

Ideja vienkārša – ņemt jebkuru Krievijas vēstures posmu un pasniegt to tā, lai izklausītos pareizi, cēli un varonīgi. Par to Medinskis ir izdevis veselu grāmatu sēriju. Interesanti, ka viņš pasniedz savu darbošanos pavisam pretēji – viņš esot tas, kas lauž nepareizos stereotipus un mītus par Krieviju.

Tajā skaitā apjūsmojot PSRS un noliedzot Baltijas valstu okupāciju. Kad 2012. gadā Medinskis, pieteikts kā “rakstnieks”, apmeklēja Rīgu, viņš apgalvoja: “Nekādas okupācijas nebija, jo okupācija nozīmē karadarbību. (..) Bija sašķelta sabiedrība – daļa gribēja inkorporāciju, daļa – ne. Īpaši inteliģence tajā laikā visā Eiropā bija komunistiski noskaņota.”

Tajā pašā gadā viņš tika iecelts par kultūras ministru, kur misija bija nepārprotama – padarīt Krievijas varenības mītu par daļu no valsts politikas.

Kā novērtēja krievu žurnālists Andrejs Piantkovskis, Medinska loma bijusi līdzīga kā “Trešā Reiha propagandas ministram”.

Šim mērķim labi noderēja arī Medinska izveidotā un vadītā Krievijas kara un vēstures biedrība, kas veica lielu daļu ideoloģiskā darba.

Vēsturei Putins savā politiskajā darbībā pēdējos gados ir pievērsis īpašu uzmanību, tajā skaitā meklējot tajā pamatojumus karam ar Ukrainu (tas spilgti izpaužas 2022. gada 21. februāra paziņojumā), un tieši Medinskis bijis tas, kurš tēmu uzraudzījis.

 

Aleksandrs Dugins

Aleksandrs Dugins par ukraiņiem: “Vajag nogalināt, nogalināt, nogalināt.”.
Foto: no WIKIPEDIA

Atšķirībā no Surkova un Medinska 1962. gadā dzimušo filozofu Aleksandru Duginu, kuram nesen tika pievērsta liela uzmanība pēc viņa meitas noslēpumainās slepkavības Maskavā, nevarētu dēvēt par Putinam pietuvinātu personu.

Nav zināms, ka viņš būtu veicis kādus īpašus Kremļa uzdevumus vai čukstējis Putinam ausīs padomus. Tajā pašā laikā tieši Dugins tiek uzskatīts par putinisma ideoloģisko tēvu.

Žurnāls “Foreign Affers” viņu 2014. gadā nodēvēja par “Putina smadzenēm”, norādot, ka tieši viņa idejas iedvesmojušas sagrābt Krimu un sākt karu Donbasā. Tagad tas pats tiek teikts, analizējot 2022. gada 24. februāra iebrukumu Ukrainā.

2014. gadā kādā intervijā Dugins izsaka savu sašutumu par Maidana revolūciju Kijivā un spriež, ka esot divi varianti – vai nu ukraiņi paši “nāk pie prāta”, vai arī “tur visu vajag noslaucīt no zemes virsas un uzcelt par jaunu”.

“Vajag nogalināt, nogalināt, nogalināt, nekādu sarunu vairs nevar būt,” viņš uzsver.

Lai gan iepriekš Dugins drīzāk ticis pieskaitīts margināliem radikāļiem (90. gados bijis viens no Kremlī neieredzētās nacionālboļševiku organizācijas veidotājiem), vēlāk viņš kļuva par cienījamu Maskavas Valsts universitātes profesoru, no kura ģeopolitiskajām teorijām ne vien mācījās stundenti, bet arī iedvesmojās Kremļa elite.

Dugina galvenais darbs saucas “Ģeopolitikas pamati”. Uz tā 1997. gada pirmizdevuma vāka attēlota neparasta karte, kuras centrā ir Krievija, bet ar bultiņām iezīmētas plašākas teritorijas gan Eiropā, gan Āzijā. Ilustrācija it kā attēlo Dugina izloloto Eirāzisma koncepciju.

Grāmatā visa starptautiskā politika raksturota kā konfrontācija starp “centrālo” jeb “kontinentālo” civilizāciju (ar Krieviju centrā) un “jūras” civilizāciju jeb “atlantismu” (ASV). Atjaunota impērija esot vienīgā iespējamā Krievijas eksistences forma nākotnē.

Bet Ukrainai Dugins piešķir īpašu lomu: “Ukrainas suverenitātei ir tik negatīva ietekme uz Krievijas ģeopolitiku, ka nākotnē viegli var izprovocēt bruņotu konfliktu… Ukraina kā neatkarīga valsts ar visām tās teritoriālajām ambīcijām ir ļoti bīstama Eirāzijai, bez Ukrainas problēmas atrisināšanas runāt par kontinentālo ģeopolitiku ir bezjēdzīgi.”

Putina apsēstība ar Ukrainu citādi varētu likties dīvaina, taču, ja vērtē to no Dugina ideju skatpunkta, tad viss atbilst precīzi.

Jāatzīmē, ka Dugina ideoloģija nav tikai teorētiska, tajā ir ļoti daudz praktisku ieteikumu, piemēram, kā veicināt ASV izolacionismu un iekšējo šķelšanos, kā saasināt vēsturiskās nesaskaņas Eiropā, panākt tās atkarību no Krievijas, izmantojot gāzi un naftu, un tamlīdzīgi.

 

 

IZPILDĪTĀJI

Nikolajs Patruševs

Ir pieņēmums – ja ar Putinu atgadītos kas slikts, viņu aizvietotu Nikolajs Patruševs.
Foto: Maxim Shipenkov/EPA/SCANPIX

Putina tiešā tuvumā vienmēr bijuši dažādu specdienestu pārstāvji, tomēr, ja jāizceļ viens no viņiem, tad tas būtu 1951. gadā dzimušais Nikolajs Patruševs – bijušais FSB direktors, bet kopš 2008. gada Nacionālās drošības padomes sekretārs un arī sens prezidenta draugs (abi pazīstami kopš 70. gadiem, kad darbojās VDK struktūrās).

Ir pieņēmums – ja ar Putinu atgādītos kas slikts, ļoti ticams, ka viņu aizvietotu tieši Patruševs.

Viņam ir lieli nopelni Putina režīma nostiprināšanā, īpaši represīvās sistēmas izveidē, kas faktiski ir padarījusi Krieviju par valsti bez vērā ņemamas opozīcijas. Tiek uzskatīts, ka Patruševs ir ne vien putinisma realizētājs, bet arī viens no tā autoriem, turklāt agresīvas rīcības piekritējs.

“Vanags no vanagiem” – tā viņu raksturo britu eksperts Marks Galeoti. Ir gan arī versija, ka Patruševs kā pieredzējis čekists priekšroku dod nevis atklātam karam, kādu Krievija uzsākusi pašlaik, bet vairāk citām metodēm, taču šādi lēmumi parasti tiek pieņemti aiz slēgtām durvīm, tāpēc tas ir tikai minējums.

Atšķirībā no daudziem citiem specdienestu pārstāvjiem Patruševs mēdz publiski izklāstīt arī savus uzskatus, kas, protams, vienmēr atbilduši paša Putina nostājai. Tos raksturo antiamerikānisms un nožēla par PSRS sabrukumu. Patruševu īpaši aizrauj konspirācijas teorijas par to, ka Rietumi vēlas iznīcināt Krieviju, kas ir kļuvusi par putinisma neatņemamu raksturojumu un vienu no galvenajiem Kremļa propagandas vēstījumiem.

 

Vjačeslavs Volodins

Vjačeslavs Volodins: “Ir Putins – ir Krievija, nav Putina – nav Krievijas.”
Foto: no WIKIPEDIA

Krievijas parlaments jau sen nav tā vieta, kur tiktu pieņemti nozīmīgi lēmumi. Tā vairāk ir izkārtne, lai radītu iespaidu, ka Krievijā darbojas visi tie paši varas institūti, kas demokrātiskās valstīs.

Tāpēc Putinam vienmēr ir bijis svarīgi, lai Valsts domes vadībā būtu viņam īpaši uzticami cilvēki. 2016. gadā turp tika sūtīts toreizējais prezidenta administrācijas vadītāja vietnieks Vjačeslavs Volodins (dzimis 1964. gadā). Starp pārējiem Putina pietuvinātajiem viņš izceļas ar īpašu padevību, kuru vienmēr centies izrādīt. Volodinam pieder slavenais izteikums: “Ir Putins – ir Krievija, nav Putina – nav Krievijas.”

 

Sergejs Kirijenko

Putina ieceru galvenais tehniskais izpildītājs Sergejs Kirijenko šoreiz nosūtīts uz okupēto Mariupoli.
Ekrānuzņēmums no Telegram

Bijušais Jeļcina laika Krievijas premjerministrs ar ukraiņu uzvārdu vienmēr ticis pieskaitīts liberālajām aprindām. Kopā ar Borisu Ņemcovu un Irinu Hakamadu viņš 1999. gadā dibināja Labējo spēku savienību – rietumnieciski orientētu, demokrātisku partiju, kurai Putina Krievijā gan bija lemta atrašanās dziļā opozīcijā. Tāpēc diezgan pārsteidzošs bija Putina lēmums 2016. gadā iecelt Kirijenko par prezidenta administrācijas vadītāja vietnieku.

Krievijas prezidenta komandā gan arī iepriekš bijušas personas, kuras it kā tiek pieskaitītas liberālu ideju piekritējiem, tomēr parasti tās nodarbojās ar ekonomikas un finanšu jautājumiem, savukārt Kirijenko atbildības loks ir diezgan plašs.

Faktiski viņš pēdējos gados ir bijis visu Putina ieceru galvenais tehniskais izpildītājs – tas attiecas gan uz prezidenta vēlēšanām 2018. gadā un parlamenta vēlēšanām 2021. gadā, kurās tika nodrošināts Kremlim vajadzīgais rezultāts, gan konstitūcijas izmaiņām, kas it kā novērsa juridiskus šķēršļus Putinam arī ieņemt prezidenta amatu.

Kirijenko galvenā misija līdz šim ir bijusi nostiprināt Putina varas vertikāli, tomēr tagad viņa atbildībā varētu būt arī ar Ukrainas karu saistīti jautājumi. Konkrētāk – pārvaldes struktūru veidošana Krievijas okupētajās teritorijās. To apliecināja Kirijenko īpašais brauciens uz sagrauto Ukrainas pilsētu Mariupoli, pēc kuras ieņemšanas krievi bija nolēmuši tur sarīkot vērienīgas 9. maija svinības.

 

Jurijs Kovaļčuks

Oligarhs Jurijs Kovaļčuks – Putinam īpaši tuva persona.
Foto: Alexander Nikolayev/AFP/SCANPIX
Divus pēdējos gadus Putins faktiski pavadīja izolācijā jeb, kā tolaik nereti tika jo­kots – bunkurā.

Sanāksmes pārsvarā notika attālināti, bet tiem, kam bija paredzēta personiska tikšanās ar prezidentu, bija divas nedēļas jāpavada “karantīnas režīmā”. Tas tika skaidrots ar Putina īpašo piesardzību pret iespēju inficēties ar jauno koronavīrusu.

Tomēr vairāki eksperti uzskata, ka ilgstoša dzīve noslēgtībā veicinājusi izmaiņas Putina psihē, kas ietekmējis arī politiskos lēmumus. Šajā laikā tikai vienam cilvēkam no Krievijas elites regulāri bijis tiešs personisks kontakts ar Putinu – tas ir tuvs viņa draugs oligarhs Jurijs Kovaļčuks. Krievu žurnālists Mihails Zigars, kurš ilgstoši pētījis Putina “galmu”, uzskata, ka tieši Kovaļčuks ir “persona nr. 2” Krievijā.

Latvijā Kovaļčuka (dzimis 1951. gadā) vārds labāk zināms saistībā ar nu jau slēgto Pirmo Baltijas kanālu. Patiesībā Kovaļčuka kontrolē ir vesela Krievijas mediju impērija – 2008. gadā izveidotais koncerns “Nacionālā mediju grupa”, kurā ietilpst daudzas televīzijas, laikraksti, interneta portāli un informācijas aģentūras.

Faktiski Kovaļčuka rokās koncentrēta lielākā daļa no Krievijas informācijas plūsmas, kas, protams, ir bijis nozīmīgs resurss putinisma veidošanā. Taču tas vēl nav viss – Kovaļčuks, kura ceļš uz bagātību un ietekmi 90. gados sākās ar banku “Rossija”, tiek uzskatīts arī par “Putina baņķieri”, kura pienākums ir vairot prezidenta un viņa tuvinieku turību.

Vai Kovaļčuks ir tikai Putina uzdevumu izpildītājs, vai arī viņam pašam ir ietekme uz lēmumiem? Savus politiskos uzskatus viņš publiski nav izklāstījis, tomēr žurnālistu pētījumi liecina, ka katru reizi, kad Krievija uzsākusi agresiju pret kādu no kaimiņvalstīm, Kovaļčuks no tā bijis labuma guvējs.

Tas liek domāt, ka viņam šāda notikumu attīstība ir pa prātam un viņš varētu pamudināt Putinu spert nākamos soļus. Piemēram, pēc tam, kad Krievija 2008. gadā uzsāka karu ar Gruziju un faktiski tika pārtraukts gruzīnu vīnu imports uz Krieviju, tas izrādījās ļoti izdevīgi tieši Kovaļčukam, kurš nu varēja pārņemt vīna ražošanas tirgu.

Bet, kad Krievija 2014. gadā sagrāba Ukrainai piederošo Krimu, Kovaļčuks bez vilcināšanās savāca lielu daļu Krimas vīna ražošanas industrijas, tajā skaitā populāro zīmolu “Massandra”.

SAISTĪTIE RAKSTI

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Avīze”.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
Kurš no “Jaunās vienotības” visvairāk svītrots, bet kurš saņēma “plusiņus”?
“Kāds varētu pasmaidīt, ka Lembergs ir notiesāts, bet šoreiz te ir cita nianse,” politologs skaidro, kāpēc Lembergs nevarētu “sēdēt pie valdības galda” 2
“Beidzas mans aktīvais posms vadošos amatos Latvijas politikā,” Pabriks atvadās
VIDEO. Piedzēries mobilizētais uzkritis uz automašīnas stūres, izraisot nopietnu satiksmes negadījumu 32
Nākamās Saeimas sastāvs neatvieglos jaunās valdības veidošanu
Lasīt citas ziņas
Kariņš pauž gatavību ieņemt Ministru prezidenta amatu arī jaunajā valdībā
Levits nosauc galvenos uzstādījumus valdības veidošanas sarunās
VIDEO. Aculiecinieks nakts laikā netālu no Preiļiem nofilmē dīvainus dzīvniekus
Nākamās Saeimas sastāvs neatvieglos jaunās valdības veidošanu
Artuss Kaimiņš aicina steidzami aizturēt Gobzemu, kurš esot saņēmis 250 000 eiro no “Gazprom”. Tikmēr Aldis šorīt it kā jau redzēts lidostā
11:55
Jaudīga telpu uzkopšanas tehnika ikviena vajadzībām 1
11:47
Sadedzinājusi tiltus: primadonna Alla Pugačova uz visiem laikiem devusies prom no Krievijas
11:30
FOTO. Dejas, līksmība, rūgtas pārdomas un bēdu slīcināšana glāzē…Kur un kā partijas pavadīja pēcvēlēšanu nakti?
Artuss Kaimiņš aicina steidzami aizturēt Gobzemu, kurš esot saņēmis 250 000 eiro no “Gazprom”. Tikmēr Aldis šorīt it kā jau redzēts lidostā
Sadedzinājusi tiltus: primadonna Alla Pugačova uz visiem laikiem devusies prom no Krievijas
Stāda augļukokus un ogulājus, krūmus, pavasara sīpolpuķes. Kas darāms dārzā no 3. līdz 8.oktobrim?
Pietrūka tikai aptuveni 250 balsis… Pabriks atklāj, vai mudinās AP apstrīdēt vēlēšanu rezultātus
Izskan versija, kāpēc, neraugoties uz FSB iebildumiem, Putins apmainīja Medvedčuku pret “Azovstaļ” aizstāvjiem
Kāpēc sakāve pie Limanas krieviem radījusi lielākas problēmas nekā agrākās neveiksmes?
Izsludināts brīdinājums par stipru lietu un vēju. Laika prognoze pirmdienai
“Līdz pēdējam neticēju, ka Mairis Briedis nebūs Saeimas deputāts,” pārsteigts Štokenbergs
APTAUJA. Kā vērtējat 14. Saeimas vēlēšanu rezultātus un kuras politiskās partijas varētu strādāt nākamajā koalīcijā? 13
Māris Antonevičs: Izmaiņas ir milzīgas, tomēr nevar teikt, ka politiski Latvija būtu piedzīvojusi pagriezienu
Ukrainas armijas panākumi neaprobežojas tikai ar Limanu – ukraiņiem izdevies atbrīvot vēl vairākas apdzīvotas vietas 25
NA un AS labprāt strādātu JV vadītā koalīcijā bez ceturtā politiskā spēka
Egils Līcītis: Valdības diriģents paliek tas pats vecais 10
Bērziņa atkārtoti nepretendēs uz CVK priekšsēdētājas amatu
Kremlis veic četru Ukrainas apgabalu aneksiju, kamēr Ukrainas armija turpina atbrīvot okupētās teritorijas
Likts pamats sadarbībai starp Rīgas domi, “Rīgas Mežiem” un Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāti
Zināms provizoriskais 14.Saeimas sastāvs 51
“Beidzas mans aktīvais posms vadošos amatos Latvijas politikā,” Pabriks atvadās
Mūžībā devies handbola treneris Jānis Valeiko
“Būs mazāk emociju, bet tas nenozīmē, ka sarunas nebūs asas,” politologs par izaicinājumiem valdības veidošanā
Kuri politiķi Saeimas vēlēšanās izpelnījušies vislielāko balsotāju labvēlību? 35
“Kāds varētu pasmaidīt, ka Lembergs ir notiesāts, bet šoreiz te ir cita nianse,” politologs skaidro, kāpēc Lembergs nevarētu “sēdēt pie valdības galda” 2
Rozenvalds: Provizoriskie vēlēšanu rezultāti liecina par krievvalodīgo vēlētāju dezorientāciju 23