Saruna ar hokejista Oskara Batņas mammu Zandu: “Ja spēle ir zaudēta, mēs labāk viņam nemaz nerakstām…” 0
Par godu Mātes dienai portāls SportaJaunumi.com publicējis sirsnīgu sarunu ar hokejista Oskara Batņas mammu Zandu Batņu par to, ko nozīmē būt sportista mammai. Lūk, arī raksts…
Mammas mīlestība ir visvarenākā, pašaizliedzīgākā, nesavtīgākā un lielākā iespējamā. Mamma ieliek mūsu dzīves pamatu, uz kura būvēt dzīvi, karjeru un vēlāk arī pašiem savu ģimeni.
Visas mammas ir brīnišķīgas, bet sportistu mammas, šķiet, ir viena īpaša “suga”. Lai kādam iemācītu spēku, raksturu, neatlaidību un ambīcijas, to visu ir jāsaprot arī pašām.
Šīs Mātes dienas kontekstā uz sarunu par būšanu sportista mammu aicināju Zandu Batņu – kā jau pēc uzvārda var nojaust, viņa ir hokejista Oskara Batņas mamma. Ikdienā viņa ir skolotāja, bet “strādā” arī pilnu slodzi kā hokeja fane.
Jau piedzima kā hokejists
Zandai ir divi dēli, Oskars ir jaunākais no viņiem. Mamma smejas, ka viņš jau piedzimis plecīgs un stiprs kā hokejists – svēris 4400 gramus un bijis 59 cm garš – citi bērni tik lieli ir divu mēnešu vecumā.
Oskaram nebija variantu, kā jaunākajam brālim viņam vienmēr bija jānoķer savu brāli, tāpēc arī viņš visas lietas apguva salīdzinoši agrā vecumā.
“Lielus nedarbus gan viņi man nedarīja, bet šo un to jau abi sastrādāja, piemēram, no balkona lejā meta ar ūdeni pildītus balonus, cenšoties trāpīt garāmgājējiem, bet tā, ka man būtu bijis no kauna par viņiem jāsarkst, neko tādu neatceros,” saka mamma.
Ar vīru Zandai bijusi vienprātība – puikas ir jāvirza kādā jomā, lai viņi augtu disciplinēti, ir jābūt nodarbēm, lai nav laika blēņām. Tā kā nekādus muzikālus talantus ne vienā, ne otrā neesot pamanījuši, arī par gleznotājiem, visticamāk, puikas neizaugtu, likumsakarīga izvēle bija sports, joko Zanda.
“Oskaru uz hokeju sākām vest piecu gadu vecumā, bet tas bija nejauši. Hokeja skolā “Aisbergs” bija brīvas vietas, aizvedām dēlu uz vienu treniņu, viņam uzreiz iepatikās, tad nu tur arī palika. Vecākais dēls Miks izvēlējās basketbolu, jaunākais – hokeju,” stāsta mamma.
Audzināt hokejistu
Ikvienā izaugsmē parasti gadās šaubu un krīžu brīži, kad domājam, vai esam izvēlējušies pareizo ceļu. Vai tādi bija arī Oskaram? Mamma neko tādu neatceras: “Nē, nekad viņš neteica, ka neies uz hokeju. Vienīgi hokejistu audzināšana un fiziskās sagatavotības treniņi toreiz nebija tik strukturēti, vajadzēja uzlabot slidošanas tehniku, tāpēc ņēmām individuālās nodarbības. Tās gan viņš dažas reizes izlaida.”
Sportista ikdiena nav viegla – bieži no rītiem agri jāceļas, jādodas garos pārbraucienos arī uz ārzemēm, taču nekādas čīkstēšanas neesot bijis. Ir bijušas reizes, kad naktī pēc spēlēm mājās dēls ieradies vien vēlā naktī, taču nākamajā rītā uz skolu tāpat bijis jāiet.
Par disciplīnas ieaudzināšanu dēlos gan Zanda lielu paldies saka savam vīram Alvim, jo viņš dēliem neesot devis atlaides.
Reiz, kad vecākajam dēlam uznākušas šaubas, vai turpināt sportot, tētis viņam esot pajautājis: “Tev ir kaut kas cits padomā, ko darīt?” Dēls atbildējis, ka nav gan. Tad tētis pateicis stingri: “Kamēr nav, tad turpini to pašu.”
“Es domāju, ka sportistu audzināšanā tieši vīriešu loma ir milzīga, tieši viņi dēlos ieaudzina cīnītāja garu. Arī visa lielo hokeja somu vadāšana, treniņu loģistika savulaik gūlās tieši uz vīra pleciem. Abi strādājām pilnas slodzes, ņēmām arī papildu slodzes, lai nodrošinātu ģimenei vajadzīgo, bet vīrs papildus tam vēl bija šoferis,” dalās Zanda.
Varētu nopirkt māju
Vai hokejistu audzināt ir dārgi? Jā, bet vecāku acīs jau tas neko nemaina, viņi domā citās kategorijās.
“Mums nepieder ne dzīvoklis, ne māja, joprojām mitināmies īrētā mājoklī, taču mums ir hokejists, kurā ieguldījām. Pašā sākumā varbūt nebija tik traki, taču, jo lielāks viņš auga, jo nopietnāks ekipējums bija nepieciešams.
Un tās nūjas vienā brīdī sāka lūzt.. Atceros, ka nopirkām nūju par 100 latiem, bijām tai sakrājuši naudu, jo tā tobrīd bija puse no algas. Un pirmajā dienā treniņā nūja saplīsa. Bet neko jau darīt. Mūs nereti atbalstīja draugi, bez viņu palīdzības izaudzināt hokejistu būtu grūtāk, jo šis nav lēts sporta veids,” saka Zanda.
Uz manu piebildi, ka tas ir dārgi un laikietilpīgi, Zanda nedaudz palabo – arī dejot, piemēram, “Dzintariņā” jau noteikti neesot vienkāršāk, jo arī tur ir stingrs nodarbību grafiks. Katram savs ceļš ejams.
Pirmais lielais pārbaudījums
“Pirmais lielais pārbaudījums mums kā vecākiem bija, kad Oskaram palika 18, un viņš devās spēlēt uz Ameriku, viņu bija jāpalaiž prom. Līdzi braukt nevarējām atļauties, tā nu uz Ziemeļdakotu viņš lidoja viens. Paldies Dievam, ka toreiz bija “Skype”, kur varējām sazināties, lai zinātu, kā viņam iet. Tā nu viņš tur nodzīvoja divus gadus,” atceras mamma.
Bet ar to jau viss tikai sākās. Nākamais pārbaudījums emocionāli bija satraukums par to, kā notiks pāreja no junioru uz pieaugušo hokeju (piemēram, vai tiks “Dinamo”). Tas vispār esot saspringts brīdis – gaidīt, vai tie jaunieši, kas ir tik daudz trenējušies, tiks uzņemti komandās pie lieliem vīriem.
Zanda atceras prieka brīžus: “Tie pirmie panākumi nesa milzīgu gandarījumu mums visiem. Kad aizej uz “Dinamo” spēli, kad redzi viņu uz laukuma, visus tos hokeja svētkus – droši vien citiem ir līdzīgi, kad viņi dodas uz teātra pirmizrādēm. Tās ir spēcīgas emocijas.”
Būt klāt
Batņu ģimenes kaimiņi labi zina, kas dzīvo viņiem blakus, jo spēļu laikā, ja tās tiek skatītas pa televizoru, kliegšana esot pamatīga.
Klātienē esot citādāk: “Ir jākoncentrējas, lai pārredzētu laukumu, mazāk laika atliek emocijām. Bet visdrausmīgāk ir klātienē redzēt, ja kāds no komandas gūst traumu. Tad aizturi elpu un vēro, vai viņš paliks uz soliņa, vai kāds ātri apstrādās traumu, vai arī nāksies doties prom. Un tur pat ir vienalga, par kuru sportistu ir runa, pārdzīvojums ir par visiem, jo katrs no viņiem ir svarīgs zobratiņš. Ja kāds izstājas, secība pajūk visiem. Traumas sportā es nenovēlu pat pretiniekiem.”
Divi lielie laimes brīži
Domājot par dēlu Oskaru, īpaši aizkustinoši brīži, ko Zanda nekad neaizmirsīs, ir divi. Un tikai viens no tiem ir saistīts ar sportu.
“Protams, bronzas medaļas izcīnīšana 2023. gada Pasaules čempionātā. Es tur biju klāt! Mums sākumā nebija biļešu, es teicu, ka nebraukšu, jo man ir jāstrādā, bet vecākais dēls man piezvanīja piektdienas pēcpusdienā un pateica, ka mums ir jābrauc. Atprasījos no darba, un mēs ar mašīnu braucām, pat nezinot, vai būs kur gulēt, vai varēsim dabūt biļetes, jo somi tās visas bija izpirkuši, domājot, ka spēlēs viņu komanda,” stāsta Zanda.
Viss Tamperē saistībā ar šo spēli izdzīvotais ir bijis tik spēcīgs, ka pat no Zandas stāstītā vien man uzmetas zosāda par emocijām: “Somijā tas bija kā milzīgs vilnis, kas ierauj sevī, man pat ir grūti to visu aprakstīt, to fanošanu, tās pilnās tribīnes. Pēc spēles visi pat prom brauca joprojām emocionālā pacēlumā, visa Somija, šķiet, bija sarkanbaltsarkana, tās bija emociju pārpilnas sekundes, minūtes, stundas un pat dienas, jo pēc tam jau Latvijā pie Brīvības pieminekļa viss turpinājās.
Es naktīs aizmigt nevarēju, man bija tāpat kā sportistiem, kuri pēc spēlēm nevar atiet, jo nemitīgi vēlreiz un vēlreiz izdzīvo visas emocijas.”
Bet otrs, kurš ir otrs laimīgai brīdis, domājot par nu jau pieaugušo dēlu Oskaru?
Zanda atkal sāk ar smaidu: “Nu tas, kā tajā dziesmā, kad “bratuks pie sievas ticis”.
“Mēs ar vīru apprecējāmies agri – man bija 21, bet vīram – 19 gadi, tāpēc vienmēr paklusām bažījāmies, ka mūsu dēli varētu izdarīt tāpat. Bet viņiem palika 19… 20… 21… Viņi neprecējās. Tad jau sākām pie sevis runāt, ka, cerams, nepaliks bez sievām līdz 40 gadu vecumam.
Kad Oskars bija izvēlējies sieviņu, viss notika ātri, un mēs kā vecāki vispār nešaubījāmies, ka tas viņu spārnos, bagātinās un iedvesmos. Viņam ir īstā sieviņa, kas viņu izprot.”
Zanda zina, ka būt sportista sievai – tas ir grūts darbs. Lai arī labi hokejisti labi mēdz arī nopelnīt, taču arī jāiegulda no sevis daudz ir visai ģimenei.
“Sportista sieva ir kā viņa ieroču nesējs – nemitīgi ir jābūt tuvumā. Varbūt kādreiz gribas doties uz kādu ballīti ar draudzenēm vai ieplānot kādu kopīgu notikumu ar vīru, taču tas īsti nav iespējams, jo grafiks ir pārpildīts un reizēm neprognozējams.
Nekad nevar zināt, kad viņam būs kāds treniņš, sapulce vai spēle, varbūt viņš vispār dosies kaut kur prom un mājās nebūs. Rēķināties sievas var tikai ar sevi. Būt sportista sievai – tas nozīmē būt kādam tuvu līdzās, bet tomēr vienmēr nedaudz viņa ēnā,” atklāta ir Zanda.
Mammas būšana
Un arī vecākiem jau nav vienkārši, savu bērnu joprojām ir jājūt līdz niansēm. Klausoties Zandas teiktajā, ir skaidrs, ka viņa jūt gan to, kad jābūt blakus, gan brīžus, kad vienkārši jāizgaist: “Ja spēle ir uzvarēta, mēs uzreiz sūtām ziņu un apsveicam. Nezvanām, jo zinām, ka pēc spēles ir sapulces un dažādi notikumi.
Ja spēle ir zaudēta, mēs zinām, ka Oskars tāpat mums neatbildēs, tad labāk ir vispār nerakstīt, jo mēs zinām, ka viņam pašam ir sāpīgi, viņš pārdzīvos. Un tagad atbalsta funkciju vairāk ir pārņēmusi viņa sieviņa.”
Es zinu, ka visas mammas no sirds ļoti lepojas ar saviem bērniem, bet ne visas dara to skaļi. Man bija prieks ar Zandu kādu laiku strādāt kopā, bet to, vai viņa ir slavenā hokejista mamma, šķiet, pajautāju viņai pati, aizdomājoties par uzvārdu sakritību. Viņa to skaļi nereklamēja. Ne jau tāpēc, ka nelepotos.
“Es neesmu tāda, kas skaļi lielās, piemēram, daudzi kolēģi par to, ka Oskars ir mans dēls, uzzināja vien pēc bronzas čempionāta. Es esmu padomju laika cilvēks, man vienmēr šķiet, ka man jādara arvien vairāk, jākļūst arvien labākai un tad gan es būšu laba. To savā ziņā esmu projicējusi arī uz dēliem, allaž atgādinot kļūt arvien labākiem.
Bet zini, es tagad tev pateikšu skaļi: es ar saviem dēliem (un arī vedekliņām) ļoti lepojos, viņi abi ir izauguši ar ļoti labām sirdīm.”
