Kultūra
Teātris un kino

Svarīgi ir saukt lietas īstajos vārdos. Saruna ar Gundaru Āboliņu6


Respektējot jubilāra vēlmi, šīs sarunas ilustrācijai esam izmantojuši tikai tos attēlus, kas tapuši saistībā ar viņa darbu filmā “Pilsēta pie upes”, un fotogrāfiju, kas uzņemta īsi pirms viņa dzimumdienas.
Respektējot jubilāra vēlmi, šīs sarunas ilustrācijai esam izmantojuši tikai tos attēlus, kas tapuši saistībā ar viņa darbu filmā “Pilsēta pie upes”, un fotogrāfiju, kas uzņemta īsi pirms viņa dzimumdienas.
Foto: Agnese Zeltiņa

Izcils raksturotājs. Spilgts un dažāds gan teātrī, gan filmās. Gundars Āboliņš. Grūti noticēt, ka viņam jau 60. Taču mūsu saruna būs nevis par gadiem, bet lomām. Un vēl arī par prieku.

Ne jau nodzīvotajiem gadiem ir nozīme, bet tam, ar kādu saturu esam tos piepildījuši, cik daudz prieka un jēgas esam spējuši tajos rast un dāvināt citiem. Tāpēc vispirms gribu tevi sveikt nevis jubilejā, bet sakarā ar jaunāko kino lomu – veco žīdu Bernšteinu, kas baiļu nepazīst. Vēl viena spoža zvaigzne tavu izcilo lomu plejādē.

Paldies! Cik labs sarunas sākums!

Jo jēga patiešām ir priekā.

Prieks par to, ko tu dari, un prieks par to prieku, ko vari sagādāt citiem, jau arī ir tas, kāpēc tu strādā, kāpēc tu dzīvo un kāpēc tu esi. Prieks. Cik vienkārši pats svarīgākais ir izsakāms vienā vārdā!

Bet to zvaigzni gan es vēl neesmu redzējis. Tā zvaigzne tikai janvāra vidū pie mana apvāršņa parādīsies. Tad arī es zināšu, kas īsti tur ir. Pagaidām esmu redzējis tikai dažus kadrus, kur bija nedaudz jāpielabo skaņa.

Viesturs Kairišs līdz šim nav bijis mans sirds režisors, gāju uz viņa “Pilsētu pie upes”, lai redzētu tevi. Bet pēkšņi – no pirmā kadra prieks par izcilību. Pēc filmas labu laiku man negribējās runāt. Vispār. Bet nu ir tā, ka aizgūtnēm gribas visiem stāstīt, cik nopietna un patiesa šī filma ir. Un kāpēc tā noteikti ir jāredz.

Pagalam dīvaina situācija.

Tu esi pie manis ciemos, lai mani izjautātu, bet ir tā, ka man gribas izjautāt tevi.

Jo tu esi redzējusi filmu, un man gribas, lai tu man pastāsti, kas tad tur īsti ir. Par ko tas ir, un kā tas ir.

Par to, ka arī starp divām sievietēm un trim varām ir iespējams saglabāt tīru sirdi.

Ka tu būsi spožs, patiess un neviltots visās savās izpausmēs, man bija skaidrs. Bet te vēl prieks, ka visi iesaistītie ir līdzvērtīgi. Un tad vēl negaidīts atklājums – Dāvis Suharevskis, tavs galvenais partneris.

Jā, režisoram tas ir liels risks – galvenajai lomai izvēlēties cilvēku, kas nav profesionāls aktieris. Ja Dāvim būtu jāspēlē izrāde “Pilsēta pie upes”, kur jābūt uz skatuves no pirmās ainas līdz pēdējai, tas nebūtu vienkārši. Bet filmā, kur režisors kā mozaīku liek kopā kadrus un epizodes, bieži vien vizuālais tēls – seja, acu skatiens – ir svarīgāks par aktierisko varēšanu.

Kad mēs ar Jozu Budraiti karstā vasaras dienā sēdējām pie upes un gaidījām savu kārtu, viņš labi pateica: galvenais ir neko netēlot. Vienkārši būt. Tad ir vislabāk. Jozam ir liela kino pieredze.

Iespēja šajā filmā pabūt kopā ar viņu man bija kā dāvana un pievienotā vērtība.

Lai gan mums kopīga ir tikai viena epizodīte. Un nav dialoga, nav saspēles.

Bet Jozam jau vispār šajā filmā gandrīz nav teksta. Viņš ir kluss un brīnišķīgs – vienkārši piepilda kadru ar savu klātieni.

Un neko netēlo. Tikai vēro un klausās. Un mēs skatāmies, kā viņš vēro. Tas ir viņa noslēpums – būt kadrā un to piepildīt ar sevi. Lai gan – kā Jozs man stāstīja – viņš ir bijis arī vairākās teātra izrādēs, turklāt ļoti sekmīgi. Viņš pat Ļeņins esot bijis. Laikā, kad ļaunais ģēnijs jau bija gāzts no postamenta un bija jāatšifrē.

Kad kārtējais vadoņa krūšutēls tika aprakts pagrabā.

Tu jau atkal citē filmu. (Smejas.) Bet es neesmu pat grāmatu lasījis. Vienu brīdi domāju, ka vajadzētu, jo Janovskis ir viens no labākajiem trimdas autoriem, bet man bija gan slinkums, gan arī sajūta, ka nevajadzētu, jo tad es sāk­tu pats savu filmu veidot un Viesturam ar to tikai traucētu.

Es arī scenāriju izlasīju tikai vienu reizi. Sapratu, ka filmēšanas laikā tur tik un tā daudz kas var mainīties, jo dzīve vienmēr piespēlē kādas situācijas.

Man patīk, ka Viesturs stingri turas pie sava skatījuma, tomēr ir atvērts un redz, kas visapkārt notiek.

Kā radioviļņu uztvērējs ar ieslēgtu antenu.

Ar Viesturu tu pirms tam jau biji strādājis teātrī.

Jā, Berlīnē, operā “Sapnis vasaras naktī”, un tad Rīgas Krievu teātrī, “Karalī Līrā”. Zinu, ka Viesturam vienmēr ir savs redzējums. Tāpēc varu viņam uzticēties. Protams, jebkurā gadījumā savs redzējums arī man veidojas, es neprotu staigāt kā pakaramais un pārnēsāt kostīmu no viena kadra uz otru. Viesturs ir diezgan piesardzīgs pret aktieru ierosinājumiem, bet uzklausīja manus piedāvājumus, pieņēma. Beigās abi sapratām, ka esam atraduši kopsaucēju.

Filmā skan dažādi dialekti un valodas – latgaliešu, latviešu, krievu, vācu, jidišs…

Kur tur skan jidišs?

Kad žīdi iet pa ielu dejodami un dziedādami.

Ja nu vienīgi dziesmā.

Man žēl, ka nebija ainu, kur jidišam vajadzētu skanēt.

Jo Bernšteins ar sievu un meitu, būdami žīdi no Austrumeiropas, no aškenaziem, runāja jidišā. Bet tādu epizožu scenārijā nav.

Filmā Bernšteins ar sievu vispār nerunā.

Pareizi! Viņa ir mana sieva. Ja būtu iecerētā vai līgava, es viņai varētu kaut ko arī nodziedāt. Bet mēs visu jau sen esam izrunājuši. (Smejas.)

Kurā valodā tu sarunājies ar saviem brīnišķīgajiem partneriem – latgalieti Dāvi, čehieti Brigitu Cmuntovu un leišiem Jozu Budraiti un Aidu Jurgaiti?

Ar Brigitu angliski, ar Jozu krieviski, viņš ilgus gadus ir strādājis Krievijā diplomātiskajā dienestā. Bet ar Aidu angliski vai krieviski.

Ar Aidu bija kuriozs. Filmā viņš ir vācietis, bet dzīvē vāciski neprot ne vārda.

Pēc scenārija viņš nāk pie manas meitas un es viņu dzenu prom, mēs strīdamies. Skaidrs, ka viņa tekstu vāciski pēc tam ierunās kāds cits, bet artikulācijai jābūt precīzai un pašam arī jāsaprot, ko runā.

Iepriekšējā vakarā mēs pie vakariņu galda aprunājāmies, es piedāvājos palīdzēt. Paskaidroju, kurš vārds ko nozīmē, kur likt loģisko akcentu, kāda ir izruna, lai izklausītos ticami. No rīta pie brokastu galda visu vēlreiz atkārtojām. Puisis gana apķērīgs un muzikāls, viss skanēja itin labi.

Un tad nāk mūsu epizode, viņš, protams, ir satraucies, kaut ko atceras, taču kopumā tā valoda viņam skan tā, ka es apsmējos pa divi lāgi – tīrs jidišs. Iedomājies – es, vecs žīds, runāju ar viņu vāciski, bet viņš, ģērbts nacistu formā, lamājas ar mani jidišā. (Smejas.)

Satraukumā leišu asinis ierunājās, izruna kļuva mīkstāka.

Tā varētu būt. Bet ar Dāvi mēs sarunājāmies latviski. Savulaik Krāslava, Daugavpils, Rēzekne bija kā Bābeles tornis. Bernšteins ar žīdiem runāja jidišā, ar krieviem krieviski, ar vāciešiem vāciski, ar latgaliešiem – latgaliski. Un savs akcents viņam bija visās valodās.

Man šķita svarīgi, ka Bernšteins nevar runāt dzidri latgaliski.

Nolēmu, ka nevajag censties runāt pareizi, jārunā tā, lai mani saprot!

Arī Jaunā Rīgas teātra izrādē “Baltais helikopters” skan dažādas valodas – angļu, itāliešu, senebreju, poļu, vācu. Tu šajā izrādē esi “aizkadra” balss, kas runā simultāno tulkojumu. Tu un Vilis Daudziņš.

Jā, mēs ar Vili to darām, jo paralēli notiek citas izrādes, kurās viens vai otrs esam aizņemti. Un valodas mēs tik tiešām saskaitījām sešas. Tāpēc austiņas es ieteiktu paņemt. Tam ir vairāki iemesli. Ne visi cilvēki visas tās valodas saprot. Un tad vēl aktieri dažbrīd runā viens otram virsū, dažbrīd runā ļoti ātri vai runā ļoti klusi. Un vēl tur ir termini, ko cilvēks, kas labi runā sarunvalodu, var nezināt.

Alvis intervijā nesen teica, ka šādu izrādi viņš nevarētu izveidot ne Vācijā, ne Krievijā, ne ASV. Tu kādu laiku esi Vācijā strādājis. Vai tev arī ir līdzīga sajūta?

Vācijā šādu izrādi iestudēt būtu grūti, jo teātris ir ļoti politizējies.

Dominē viens “pareizais viedoklis”.

Jebkurš cits viedoklis nav vēlams. Tev pat var nebūt viedokļa, bet, ja tu nepieslienies tam vienīgajam, sāc uzdot jautājumus, interesēties, kas ko varētu nozīmēt, tu viens divi tiec pieskaitīts labējiem populistiem. Kas tie tādi ir, to neviens īsti nemāk paskaidrot, bet tas ir kā zīmogs, ko tev uzspiež uz pieres.

Kas nav ar mums, tas ir labējais populists.

Atklātu cieņu pret atšķirīgu viedokli Vācijā man ir nācies novērot reti. Ja nu vienīgi šaurā lokā, domubiedru grupā.

Man, gluži kā vairumam ļaužu, vairs nav skaidrs, kas ar kādu jēdzienu īsti tiek apzīmēts. Totāls jēdzienu sajaukums. Latvijā taču arī ir vērojams, ka vārdi un jēdzieni tiek degradēti un devalvēti.

Tāpēc svarīgi ir saukt lietas īstajos vārdos.

Tad daudzi konflikti atrisinātos paši no sevis. Taču vairums ļaužu to ir vai nu aizmirsuši, vai vienkārši baidās.

Vai tavs dienests, kā pats reiz teici, Minhenes teātrī ir sekmīgi beidzies?

Jā, jā! Man bija tāds pārejas periods pagājušajā sezonā – ar vienu kāju vēl tur, ar otru jau te. Tāda lēna smaguma centra pārnešana.

Un nu jau abām kājām esmu šeit.

Bija jānospēlē izrādes, kurās esmu aizņemts, godam un līdz galam. Izdarīju un tad demobilizējos pirms laika, jo šī sezona ir pēdējā intendantam, kas mani uzaicināja. Pēc viņa nāks cits, veidos jaunu trupu, var gadīties, ka es viņam nebūšu interesants un nepieciešams. Tad man būtu jāzaudē gads un tad vēl pusgads.

Bet, gadiem krājoties, tās stirnas skrien arvien ātrāk.

Tāpēc es aprunājos ar veco intendantu un lūdzu, vai nevaru pāriet ār­štatā un jaunos projektos neiesaistīties, lai šajā sezonā varu būt ar abām kājām Jaunajā Rīgas teātrī. Mans lūgums tika uztverts ne ar prieku, bet ar sapratni un atsaucību. Tā pamazām es jau pagājušā sezonā sāku spēlēt kādas izrādes Rīgā. Bet Minhenē pēdējā bija 22. jūlijā.

Kino un teātris – kā izjūti to abu specifiku? Tu precīzi pateici – ko Dāvis var filmā, tas būtu grūti paveicams uz skatuves.

Jā, teātrī lielu lomu neprofesionālam aktierim būtu ļoti grūti iznest.

Kolīdz jāiesaistās darbībā, ir nepieciešama profesionāla sagatavotība.

Kino var arī bez tā. Neesmu diemžēl vēl redzējis “Dvēseļu puteni”, bet arī tur esot brīnišķīgs neprofesionālu aktieru darbs. Režisors ir uztaisījis viņiem lomas, kadrā viņi ir bijuši tādi, kā režisoram vajag. Šādu gadījumu ir daudz. Arī Fellīni filmās ir Mastrojāni, Mazīna un daudz spilgtu tipāžu.

Kur jūties ērtāk?

Abos. Filmā man patīk tas, kas ir aiz kadra. Piemēram, “Pilsētā pie upes” temperatūras diapazons no mīnus trīsdesmit ziemā līdz plus trīsdesmit vasarā. Dzīvošana pa vairākiem istabiņā, ēšana uz laukuma. Sarunas grimētavā vai pie upes. Pa starpām, protams, ir arī darbs.

Tomēr galvenais, kas paliek prātā un sirdī, ir tā gaisotne, kas aiz kadra. Kopš jaunības dienām.

Iedomājies: vasara, trīsdesmit grādu ēnā, mums ar Jozu Budraiti vilnas uzvalki mugurā, gaidām savu kārtu. Divas meitenes tur virs mums lietussargus, sēžam kā tādi turki. Ja traucējam kadram, meitenes pārnes mūsu krēslus. Mēs pa tam dzeram bezalkoholisko alu un runājam par dzīvi. Jozam ļoti patika stāstīt un patika klausīties.

Un tad nāk aina pie upes. Bernšteins jau ir zaudējis visu, piedzēries sēž pie ugunskura, kur vecais kapteinis vāra zupu. Un, kad kapteinis aicina uzcienāties, man jāņem zupa ar karoti tā, lai kadrā redz, ka tas gaļas gabals ir liels un ka tā ir cūka, ar riktīgu speķīti. Jo Bernšteins taču cūkas gaļu ticības dēļ neēd!

Bet saimnieces to zupu ir vārījušas uz uguns un no sirds –

nevis tā, lai tikai šķidrums, kur gaļa peld, bet ar zirnīšiem, burkāniņiem, kartupelīšiem. Mmm…Viena no gardākajām zupām, kas jebkad ēsta. Un tad es smeļu to zupu un domāju, kā izcūkot dubli, lai pēc iespējas ilgāk to zupu varētu paēst. (Smejas.) Stop, stop! Lūdzu, vēl vienu reizi! (Smejas.)

Filmas liela veiksme ir Gints Bērziņš. Viņš ir mākslinieks, absolūti precīzs mākslinieks.

Un absolūts brīnums.

Tieši tā! Strādā lēni, ilgi, bet tur nav nevienas nejaušības. Kad glabāja Anša tēvu, zārku kādas septiņas vai astoņas reizes laida kapā iekšā, bēra ciet un tad atkal raka vaļā.

Iedomājies: ir ziema, mēs stāvam pasakaini skaistā vietā Daugavas ielokā, kapsēta ir kalniņā, redzama aizsalusī upe. Mīnus trīsdesmit, manai meitai Brigitai smalki zābaciņi ar plānu zolīti, man kurpes.

Kaut arī stāvējām līdz puslieliem sniegā, kostīmu māksliniece neļāva vilkt velteņus.

Vajadzēja, lai būtu īstā sajūta. No sponsora “Salmo” mums visiem bija sadota siltā makšķernieku apakšveļa, zeķes un pēdu sildītāji. Taču tas maz ko līdzēja. Īstais siltums nāca no tautas teātra aktieru azotēm. (Smejas.)

Aina ir skumīga, bēres taču. Bet ar katru dubli mūsu sejas kļūst arvien priecīgākas. Nezinu, kurš no dubliem būs iekļuvis filmā. Ja sejas būs pietiekami skumjas, tad viens no pirmajiem.

Un vēl mēs vasarā dzīvojām viesu namā pašā Krāslavas malā. Labos laikos uzcelta milzīga māja ar milzīgām istabām, ne gala, ne malas. Tagad tur ģimenei bizness.

No rīta ceļamies piecos pussešos, ejam uz dīķi peldēties. Plunkš!

Ienirsti, iznirsti un pēkšņi jūti, ka zivis tev gar kājām trinas.

Noķert gan nevienu nenoķēru.

Saimniece pati cepa maizi, vāca un gatavoja ugunspuķes tēju un zināja, kur dabūt labu šmakovnieciņu.

Reiz viņai negaidīti viesi uzradās, skatos, mana istaba ir ciet. Jā, tagad tur dzīvošot citi, manas mantas viņa esot pārnesusi uz mazāku istabiņu. Man šķita, ka tā gan nevajadzēja darīt, es saku: sausā tā runa nebūs.

Un tad dārzā tika uzservēts mazs galdiņš, uzlikta karafīte ar šmakovnieciņu, saimnieces ceptā maizīte, speķītis, tomātiņš. Mēs ar producentu Gunti Trekteri sēžam, runājamies par dzīvi. Vakars, saule riet, odiņi kaut kur tālumā. Tas bija: mmm! Viss tika piedots un aizmirsts. Varētu pat vēlreiz mūsu mantas pārnest uz citu istabu.

Jā, jaukākais kino tapšanā ir tas, kas notiek pirms un pēc filmēšanas.

Un nav jau tā, ka visi nemitīgi dzertu. Agrāk degvielas patēriņš bija daudz, daudz lielāks. Tagad nesalīdzināmi ekonomiskāk izbraucam to trasi.

Un teātrī?

Teātrī ir cita specifika, pēc izrādes visi iet mājās. Minhenē bija labāk, teātra kantīne tur darbojas līdz vieniem naktī. Pēc izrādes varēja paēst, jo pirms izrādes vai tās laikā jau tu neēdīsi. Varēja aprunāties ar kolēģiem un arī ar skatītājiem.

Pēc pirmā starpbrīža darbinieku kantīnei atbīda starpsienu un apvieno ar līdzās esošo restorāniņu.

Tad arī skatītāji var pie tevis pienākt, pateikt paldies vai ko pajautāt. Tur nefotografējas kā pie mums, nelūdz selfiju kopā ar aktieri.

Bet Rīgā mums teātra bufete tiek slēgta pēc pēdējā starpbrīža. Un ar sabiedrisko transportu no šejienes nekur vairs īsti netiec. Tramvajs iet divreiz stundā vai trīsreiz divās. Es dzīvoju Garciemā.

Ja ziemā ir garāka izrāde, es nepagūstu uz pēdējo vilcienu.

Tāpēc man ir vajadzīgs automobilis. Es labprāt brauktu ar riteni, kā to daru vasarā, jo ar riteni un vilcienu ir ātrāk nekā sēdēt sastrēgumā. Bet ziemā vilciena nav.

Un tad vēl tās smiltis un sāls, ko vājprātā kaisa uz ielām. Tas viss samaļas pūderī, ko riteņbraucējam nākas elpot iekšā. Tas ir šausmīgi neveselīgi. Bet par to jau te neviens nedomā.

Minhenē arī kaisa uz ielām sāli, bet tur ir cits sastāvs, turklāt nekaisa tādā daudzumā. Tur nav plāna, cik jāizkaisa, lai nopelnītu. Un vēl tur ber mazus akmentiņus, ko pēc tam saslauka. Nevis pavasarī, bet pēc katra atkušņa. Savāc, izskalo un kaisa atkal.

Un katrā kvartālā ir maziņš traktoriņš vai džipiņš ar šķūrētāju, kas vispirms nošķūrē sniegu un tikai tad uzkaisa tos akmentiņus. Nevis brauc ar paceltu šķūri un kaisa, lai sniegs kūst un pārvēršas pļurā.

Viss ir galvā, tu taču saproti.

Sabrukums ir nevis atejās, bet galvās.

Kā teica profesors Preobraženskis. (Smejas.) Bet zini, Alvis Hermanis stāstīja mums, ka Cīrihē, kur viņš iestudēja “Suņa sirdi”, aktieri ir pārliecināti, ka Šarikovs ir pozitīvais tēls, kam pieder nākotne. Bet profesors ir vecs idiots, kam laiks aiziet.

Iedomājies! Šveicē, kas nav piedalījusies nevienā pasaules karā, Cīrihē, banku citadelē, pilsētā, kas dzīves līmeņa ziņā ir pasaules pirmajā desmitniekā,

aktieri ir tik radikāli kreisi, ka Šarikovs viņiem ir pozitīvais tēls!

Es pat teiktu nevis kreisi, bet… Nē, nevaru atrast īsto vārdu.

Es to saucu par prāta okupāciju. Bet, turpinot par pozitīvo, tikai citā aspektā. Uģis Streiča “Limuzīnā”, Kviesis Annas Vidulejas “Homo novus” – tu pat nelielai lomai spēj piešķirt krāsas un izteiksmību. Piepildi kadru. Kuri no tevis radītiem tēliem tev pašam ir būtiski un nozīmīgi? Vai vienkārši mīļi.

Vislabāk zināmais, protams, ir Uģis. Jauni cilvēki, iepazīstoties ar mani, bieži vien brīnās: šis resnais tēvocis ar sirmiem deniņiem būtu tas garmatainais, slaidais čalis? Neticami.

Bet par lomām – es pat nezinu, cik man to vispār ir bijis. Neesmu skaitījis. Filmās man lielākoties ir epizodes. Un tas man patīk. Ja vien tajā epizodē ir kāds trāpīgs dūriens.

Es jau neesmu filmu tipāžs.

Man nav kino seja, es taču to saprotu.

Tiem, kam kinematogrāfiska seja, karjera ir vieglāka. Man ir citādi. Tu saki – es piepildot kadru. Ar to esmu vairāk nekā četrdesmit gadus strādājis, uzkrājot to lādiņu, ko mēdz saukt par harismu…

… vai par personības starojumu.

Jā, bet tas starojums jau nav lampiņa, ko ieslēdz. Tas ir ilgs darbs.

Visa mūža garumā. Man reiz teica: jūs tāds liels meistars, tāds labs aktieris. Es teicu: nē, vakar es biju labs aktieris, šodien man viss jāsāk no nulles. Tas, kas bija vakar, šodien vairs neskaitās. Viss ir jāsāk no jauna.

Bet grēks ir sūdzēties, liktenis man ir bijis labvēlīgs.

Zini, esmu pabijis arī Kannās. Pat katalogā mans portrets bija ielikts. Vācijā nofilmējos studentu pirmā kursa mācību darbā – “Am Cu Ce” jeb “Viss mans lepnums”, divdesmit minūšu īsfilma, es tur biju smagās mašīnas šoferis. Šī filma nemitīgi ceļo pa festivāliem visā pasaulē.

Es pat vienā mazā festivālā Itālijā dabūju galveno balvu kā labākais aktieris.

Aicināja, lai braucu saņemt, bet man tobrīd bija izrādes, netiku. Ierakstīju pateicību itāliešu valodā, nosūtīju viņiem. Viņi man atsūtīja pateicību latviski. Bet balvu ne. Domāju, nez kas tur varētu būt – statuete vai kāda krūzīte. Bet producente saka: balva ir trausla, no stikla, nevaram sūtīt, ka nesaplīst. Kad būšu Itālijā, iebraukšu pakaļ.

Tā filma vienu reizi tika demonstrēta arī Rīgā, kad Gētes institūts rīkoja vācu filmu skati. Aizgāju uz tikšanos. Bija kādi desmit skatītāji atnākuši. Bet viņiem patika.

Šī īsfilma man ir atnesusi vislielāko pasaules slavu. Var teikt, ka mana kino karjera ir izdevusies. (Smejas.)

Kannās biju gadu pēc Mika Zvirbuļa un Rolanda Kalniņa.

Tikai citā kategorijā, bet pilsēta un festivāls tas pats.

Man ir draudzene, kas pēc tavas Soņas noraudāja trīs dienas. Izrāde bija Smiļģa muzejā. Fināla trīs minūtes pilnīgā tumsā esot bijušas īpaši ietilpīgas.

Labi, ka viņa to redzēja Talsu ielā. Jā, tur bija iespējama tā pilnīgā tumsa. Citur tumsu nojauc evakuācijas plāksnes ar uzrakstu “Izeja”. Saprotu, ka tām plāksnēm ir jābūt, bet ne tik ultimatīvi. Diemžēl tās nedrīkst ne apklāt, ne kaut vai uz brīdi izslēgt. Pat ja tev jāuznāk uz skatuves vai jānoiet no tās pilnīgā tumsā. Bet Smiļģa muzejā tas tiešām bija emocionāli spēcīgi.

Vēl svarīgi ir tas, ka šī izrāde ir radīta mazai telpai, faktiski dzīvoklim, kurā atrodas arī skatītājs.

Ja spēlē uz skatuves un ir liela zāle, skatītājs gribot negribot notiekošo vēro no malas.

Telpai ir milzīga nozīme. Ir vai nav skatuves pacēlums, kāds ir atstatums no pirmās rindas līdz rampai, cik tālu ir pēdējā rinda.

Ja cilvēks ir tālu, tas ir kā tad, ja esi tālu no krāsns, – tu salsti.

Tam ir lielāka nozīme, nekā varētu šķist. Tādā izrādē kā “Soņa” vai “Oblomovs” ir svarīgi būt tuvu.

Visi, protams, nevar sēdēt pirmajā rindā, bet šajā ziņā labāk ir spēlēt nedaudz noplukušā melnā kastē, kā bija Talsu ielā. Tur ir vairāk teātra. Grūti ir apdzīvot lielu zāli. Cenšamies visādi, bet viegli tas nav.

Draudzene lūdza pajautāt, kas notiek pēc tam: izrāde beidzas, skatītājs aiziet satriekts, bet kas notiek ar Soņu vai Glosteru? Kā tu izkāp no viņu kurpēm?

Ja skatītājs raud trīs dienas un domā par izrādi nedēļu vai gadu, tas nozīmē, ka izrāde ir bijusi veiksmīga. Vismaz kādu tā ir uzrunājusi.

Bet tas, kas pēc izrādes notiek ar aktieri, uz skatītāju vairs neattiecas.

Tas ir kā ķirurgam pēc operācijas. Viņš taču nedzer pretsāpju līdzekļus pacienta vietā, vienkārši nomazgā rokas, pieraksta operācijas gaitu un gatavojas nākamai operācijai.

Un kā tu tajās kurpēs iekāp?

Ir dažādas lomas un izrādes. Tas ir mans darbs. Es zinu, ko darīšu, zinu, ko man vajag.

Izrādes dienā es varu kurināt māju, slaucīt istabu, sēdēt un skatīties, kā mehāniķis manai mašīnai kaut ko skrūvē, bet zemapziņā darbojas tas otrs plāns. Taču es nevaru pateikt, kā tas notiek un cik ilgs laiks tam ir nepieciešams. Pirms izrādes gan kādu minūti vai divas man vajag paklusēt. Un tad es eju.

Vai atceries, kā aktieru jubilejas svinēja tolaik, kad taviem vecākiem bija tik, cik tev tagad?

Mans tēvs aizgāja 59 gadu vecumā, bet es atceros viņa 40 un 50 gadu jubileju. Un, protams, mammas 50, 60, 70, 80, 85 un 90. Mammai tās pēdējās trīs četras es pats rīkoju.

Tolaik nesa uz skatuves sivēnus un zosis, milzīgus gobelēnus un māla svečturus, gleznas un grāmatas. Mums bija kādi astoņi vai deviņi “Latvijas dabas” un “Latvijas putnu” eksemplāri, katrs ar ierakstu. No skolas, no kolhoza, no darba kolektīva.

Mamma jau bija ļoti iemīļota, apsveicēju viņai vienmēr bija daudz. Bet dzīvoklī ar katru jubilejas reizi palika arvien mazāk vietas. (Smejas.) Labi, ka tie māla podi un svečturi reizēm mēdz saplīst.

Tagad tādas lielas publiskas svinēšanas vairs nerīko.

Vismaz es nejūtu tādu vajadzību. Saprotu, ka izvairīties no šī fakta nevarēšu, tāpat jau tas datums un cipars kļūs zināms, jo ir feisbuks, un droši vien kāds to arī pa radio pateiks.

Vēl viena dīvainība. Tagad, kad runājam, tava jubileja vēl nav notikusi. Kad žurnāls būs publicēts, tā būs jau pagājusi. Vienīgais, kas ir zināms droši, – dzimumdienā tev būs “Vēlā mīla”.

Šo izrādi publika uztver ļoti atšķirīgi. Vienus tā uzrunā un aizkustina, viņi skatās ar sajūsmu. Citi, gluži otrādi, šķendējas un aiziet neapmierināti. Bet kas var būt labāks par to, ka viedokļi dalās!

Ideāli būtu, ja skatītāji pēc izrādes teātra pagalmā sakautos.

Klope par to, vai tā bija laba vai slikta.

Un par to, kas ko ir sapratis. Vai tev ir vēl kas labs jau ieplānots?

Gadi iet, negribu koķetēt, bet objektīvi ir tā, ka mana vecuma aktierim arvien mazāk un mazāk ir ko spēlēt. Ģenerāļi, karaļi un vectēvi. Un ko vispār tu teātrī vari ieplānot?

Sezonas sākumā kaut ko plāno, lai sezonas beigās konstatētu, ka viss ir noticis citādi, nekā sākotnēji bija domāts. Es neko neplānoju.

Es stāvu tajā kaujas laukā un gaidu, kad man trāpīs.
Saukt lietas īstajos vārdos

Gundars Āboliņš

Jaunā Rīgas teātra aktieris.
Dzimis 1960. gada 7. janvārī Rīgā.
Strādājis Dailes, Jaunatnes teātrī un Minhenes Kamerteātrī.
Saņēmis “Spēlmaņu nakts” gada aktiera balvu par izrādēm “Soņa” un “Ledus. Kolektīva grāmatas lasīšana ar iztēles palīdzību Rīgā”, kā arī slepenā labvēļa balvu “Gada jūsma” (2006), labākā aktiera balvu starptautiskā teātra festivālā “Kontakt” (2007), preses simpātiju balvu starptautiskajā teātra festivālā Rijekā (2007), “Spēlmaņu nakts” skatītāju simpātiju balvu par titullomu izrādē “Oblomovs” (2012) un Harija Liepiņa balvu par izcilību (2013).

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
AK
Aija Kaukule
Kultūra
Sēdvietu plānošana šobrīd atgādina “kuģu šaušanu”! Saruna ar Liepājas teātra direktoru Herbertu Laukšteinu
2 dienas
IK
ILZE KĻAVIŅA
Kultūra
Bērnu kultūras trīsstūris. Kāpēc daudzi bērni pazīst teātri tikai kā Kuklačova kaķu teātri?
2 dienas
LE
LETA
Kultūra
Pēc smagas slimības mūžībā devies dzejnieks Juris Kronbergs
2 dienas

Lasītākie

IK
Ilze Kuzmina
Latvijā
Bāriņtiesas surogāts? Grib reformēt bērnu aizsardzības sistēmu 1
2 stundas
ZD
Zigfrīds Dzedulis
Ekonomika
Palielina atbalstu ģimeņu mājoklim. Valsts garantiju varēs saņemt atkārtoti
2 stundas
LA
LA.LV
Veselam
Uga Dumpis: “Nopietnie cilvēki” saka, ka būs vēl kaut kas… 3
18 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
Mazgājas autoostā, telefonu lādē lielveikalā! Rīdzinieki kopš Jāņiem bez elektrības 3
13 stundas
MZ
Māris Zanders
Latvijā
Māris Zanders: Kad prezidenta neatkarība sāk atgādināt seno anekdoti par Nenotveramo Džo
2 stundas