Egils Līcītis: Tauta – muļķe, deputāti – gudri 14
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvieši ir starp nedaudzām Eiropas tautām, kam nav dotas tiesības vēlēt savas valsts galvu. Vēlētāji, muļķīši, nezināšot pareizo izvēli, neuzminēšot īsto kandidātu, nobalsošot par sazin kādu ēzeli vai retrogrādu Aivaru Lembergu, vai krievmīli Ušakovu, vai citiem Valsts prezidenta amatam pilnīgi nepiemērotiem, dabai un cilvēkiem nedraudzīgiem pretendentiem, kuri turklāt ir pret transatlantisko līgumu.
Tāpēc līdzšinējā prezidenta izraudzīšanas procesā piedalījušās tikai nezinīšu pūļa Saeimā ievēlētās partijas, precīzāk sakot, to formālie un neformālie vadoņi. Dažreiz izšķirošās balsis “virs 50+” piemetuši klaji pretlatviski veidojumi. Īstais vīrs noskatīts “dziļos kuluāros”, zoodārzā, klusos mednieku namiņos pie ezera, noslēgtā atmosfērā. Tā kā tas slēpts publikas acīm, sabiedrība nezina, vai ņemts vērā arī uz apskati izsauktā kandidāta netveramais zeķu aromāts vai krāšņā lakatā satuntuļotas, lieliem misiņa auskariem apkārušās zīlnieces priekšā teiktais.
Latvijas tradīcijā ir izvēlēties prezidentu pēdējā brīdī, visbiežāk cilvēku no malas, jo politiskajiem spēkiem lielākoties nav izdevies izaudzināt savās rindās atbilstošu pretendentu, lai to kā dārgu vāzi novietotu Rīgas pilī. Skaidrs, ka cildenumam, talantam un izcilībai blēžu organizācijās nav īstā vieta, kur atrasties. Šāda situācija ir nenormālā normalizēšana, jo, jau startējot vēlēšanās, sarakstiem vajadzētu ziņot par savu atbalstu noteiktai Valsts prezidenta amata kandidatūrai. Nu, vismaz tagad, kad nolikts prezidenta vēlēšanu datums 31. maijā Saeimā, būtu ieteicams atklāt kārtis, bet divus mēnešus līdz procesa noslēgumam nevienā (!) parlamentārajā spēkā nav pazibējis pat ne varbūtējā valsts līdera pseidonīms, niks, priekšvārds vai iesauka! Vienīgi sociāldemokrāti ir publiski atzinušies par Gunāra Kūtra virzīšanu uz Rīgas pili.
Būdama bez balsstiesībām, sabiedrība tomēr gribētu sekot līdzi politiski svarīgajam notikumam, jo īpaši šajā reizē, kad cīkstiņš par augsto amatvietu solās izvērsties sevišķi sīvs un spraigs. Gluži loģiska ir prasība pēc kandidātu debatēm televīzijā, lai noskaidrotu prezidentālo redzējumu un lai saistošā polemikā topošais valsts galva piedzīvotu pirmās ugunskristības un iegūtu tālākajā darbā nepieciešamo rūdījumu. Debates būtu īstā reize, kur prezidentam parādīt, cik viņa valoda ir spēcīga, vijīga un jauka, cik viņš nepārspējams argumentētājs – tāds, kurš kronēšanas runu jaudās noturēt divu nedēļu garumā.
Cilvēkiem ir sakrājušies jautājumi par nākamās valsts pirmās personas uzskatiem. Kā kandidāts vērtē gigantisko algu pielikumu ministriem, deputātiem, vai vēlas Valsts padomes un ministru biedru amatvietu ieviešanu, vai atbalsta dzimummaiņu un vai tiešām tic baumām par globālo sasilšanu? Kā nākamajam prezidentam ar humora izjūtu? Sabiedrība vēlas, lai valsts priekšgalā stātos ar līdera dotībām apveltīts vīrs, ar priekšzināšanām valsts pārvaldīšanas mākslā, izskatīgu ārieni, stalts, kurš būtu drošs Latvijas suverenitātes un nacionālo interešu sargs. Katrā ziņā – lai nepiederētu mazdūšīgo gļēvlatviešu kategorijai.
Tauta grib, lai Latvijas valsts galva diplomātiskā pieredzē ne tikai sekmīgi novadītu tikšanos ar Ēģiptes sfinksu, bet lai viņu pieņemtu kā Vindzoru namā, tā Sji galmā un pie Bendžamina Netanjahu, un lai viņš nenoveltos pasaules vareno priekšā kā latviešu kartupeļu maiss.
Jābūt izpētītai prezidenta liriski politiskai biogrāfijai no papēžiem līdz matu galiņiem, kas ir kandidāta tētis, vectētiņš, raduraksti līdz septītajam augumam, lai nebūtu skeleti skapī un vēlāk nav jālasa atmaskojošas brošūras ar apvainojumiem viltvārdībā. Neaizēnota reputācija, nevainojams dzīvesstāsts ir būtisks jautājums valsts vadītājam, lai viņš būtu saskanīgas ģimenes tēvs, nepieķerts sakaros ar netiklas uzvedības meičām.
Pati galvenā īpašība, ar ko jābūt apbalvotam Latvijas prezidentam – lai skatā, drosmē un vulkāniskajā aktivitātē kaut iztālēm ir līdzīgs Ukrainas vadītājam Volodimiram Zelenskim. Lai viņš būtu bezbailīgs savas valsts patriots, kurš nekautrētos arī no kreftīgāku vārdu lietošanas. Nu tā, kā, piemēram, starptautiskā sanāksmē smagi pateica Rihards Kols, vai tā, kā no parlamenta tribīnes nereti runā Edvīns Šnore. Šiem jaunekļiem tīri labi piestāvētu Valsts prezidenta tituls, un, cerams, kaut kur “dziļajos kuluāros” tiek aplūkotas, svērtas un vērtētas arī šīs abas kandidatūras. Mūsu trinitārās koalīcijas ietvaros Nacionālā apvienība palikusi bez amatkrēsla starp trim augstākajiem “troņiem” valstī – nu dzintara latviešiem ir nebūt ne zaļas alternatīvas, ko piedāvāt.
