“Tu vari būt laimīga, ka nedabūji pa purnu!” Sieviete saņēmusi draudus, jo runājusi latviski 71
Sociālajā medijā “X” kāda sieviete dalījās ar nepatīkamu un satraucošu pieredzi – viņa publiskā vietā pieklājīgi palūdza sarunāties latviski, taču atbildē saņēma draudus. Kā viņa raksta:
“Mani tikko nosauca par nekaunīgu un ieteica būt pateicīgai, ka nedabūju pa purnu (oriģināls skanēja par kārtu neķītrāk). Tādēļ, ka biju palūgusi ar mani runāt latviski. Nosauca skaļi un daudzu klātbūtnē. Jo var; jo ļaujam.”
Tas nav atsevišķs gadījums. Pēc šī ieraksta desmitiem cilvēku komentāros dalījās ar līdzīgām pieredzēm, nereti pat smagākām. Kāds atceras, ka svešinieks, dzirdot latviešu valodu, atbildējis:
“Kad atnāks mūsējie, tad visi šeit runās krieviski.”
Kāda cita lietotāja raksta par bērnības atmiņu — veikalā kāda krievvalodīga sieviete viņas mātei līdzjūtīgi jautājusi:
“Vai jums bērniņš atpalicis, ka krieviski nerunā?” Viņai toreiz bijuši četri gadi. Viņa vienkārši vēl nebija apguvusi otru valodu.
Šīs pieredzes nav tikai stāsti par ikdienas neiecietību. Tās atspoguļo dziļāku, ilgstošu problēmu — valsts nespēju aizsargāt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu praksē, ne tikai likumā. Un tā nav tikai valodas problēma. Tā ir piederības un varas jautājums.
Kāpēc šādi gadījumi notiek?
Šāda agresija neparādās bez iemesla. Gadu desmitiem sabiedrībā tolerēta ignorējoša vai pat nicinoša attieksme pret latviešu valodu.
Kā kāds komentētājs norādīja:
“Līdz šim to esam pieļāvuši, tostarp pietiekami skaļi neprotestējot par gadījumiem, kad mūsu tiesām sadarbība ar Krievijas specdienestiem ir bijis maznozīmīgs sīkums, jo Latvijas likumdošanas ignorēšana vispār nav problēma. Tikai skaļi paužot neapmierinātību, mēs to varam mainīt.”
Vardarbība kā norma
Nav pārspīlējums teikt, ka būt latvietim Latvijā dažkārt nozīmē būt klusu apvainotam vai pat fiziski apdraudētam par to, ka izmanto savu valodu. Šādos brīžos nav runa par “sadzīvisku pārpratumu” vai “divvalodību”. Šādos brīžos tiek pārkāpta cieņas robeža. Vēl ļaunāk — agresors to dara publiski un nekaunīgi, zinot, ka, visdrīzāk, nekas nesekos.
Valsts atbildība ir ne tikai pieņemt likumus, bet nodrošināt, lai tie tiktu ievēroti un aizsargāti. Ja cilvēks tiek apsaukāts vai viņam draud fiziska izrēķināšanās par lūgumu runāt valsts valodā, tas nav “neērts sadzīvisks brīdis”. Tas ir tiesībsargājošo iestāžu jautājums.
Mani tikko nosauca par nekaunīgu un ieteica būt pateicīgai, ka nedabūju pa purnu (oriģināls skanēja par kārtu neķītrāk). Tādēļ, ka biju palūgusi ar mani runāt latviski.
Nosauca skaļi un daudzu klātbūtnē. Jo var; jo ļaujam.— Māra Poļakova (@marapuki) July 24, 2025
